Izrādās – abi mūziķi bērnību pavadījuši laukos un darījuši visus lauku darbus – pļāvuši, ravējuši, sienu pļāvuši, Kristīne pat ganos gājusi. Marts Kristians gan saka: “Es esmu tīrasiņu rīdzinieks, bet tikai uz papīra. Kā jau daudzreiz esmu teicis – sirdī esmu absolūts laucinieks.”
Kur gan maija sākumā var meklēt kārtīgu latvieti? Nu protams, ka dārzā! Tā kā arī šogad 4.maija “Dārza svētku koncertu” drīkstam svinēt tikai #ģimenes lokā – Latvijas Televīzija kopā ar Māru Sleju un Reini Ošenieku devās apciemot desmit saticīgas, stipras un mīlošas Latvijā zināmas mūziķu un aktieru ģimenes. Svētkus sirdī neviens nav atcēlis!
Kristīnes, viņas māsas Agneses Kārkles un brāļa – grupu “Auļi” un “Raxtu raxti” mūziķa Edgara Kārkla bērnība pagājusi netālu no Līvāniem, Vanagu ciemā. Kristīne un Edgars stāsta: “Laukos vecmammai un vectēvam bija saimniecība, un tas bija tikai normāli, ka mēs piedalījāmies visos darbos bez samaksas un uzmundrinājuma. Vienīgā brīvdiena bija svētdienā, kad mēs gājām baznīcā, bet arī svētdienā – lopi jādzirda, lopi jābaro, tāpēc bija jāstrādā arī svētdienā.”
Kavējoties bērnības atmiņās, Kristīne un Edgars atklāja stāstu par Kārklu dzimtas relikviju – mīļotās vecmammas pašas darinātajiem tautiskajiem svārkiem: ”Viņa pati brunčus no savu aitiņu vilnas darinājusi, pati krāsojusi, jo tajos laikos nebija tāda iespēja nopirkt laukos krāsas, pati noaudusi. Tas ir viņas roku darbs. Vecmamma viņos pati dziedāja korī, kā katoliete gāja baznīcā, un svētkos bija pieņemts tautastērpos iet procesijās, un vecmamma gāja pie karoga šajos svārkos. Vēlāk brunčus nēsāja mana mamma, vēl vēlāk, kad mamma nodibināja folkloras grupu, šos svārkus es nēsāju”.
Kuplās Kārklu ģimenes zars ir viens no auglīgākajiem spēcīgās un tradīcijām bagātās Vaivodu dzimtas kokā, kur Jāņa un Ksavērijas Vaivodu ģimenē piedzima un uzauga folkloras kopas “Ceiruleits” dibinātāja un vadītāja, Lielo folkloras gada balvu laureāte Anna Kārkle - Kristīnes, Agneses un Edgara mamma.
“Vēlāk vecmamma izšuva mums visiem blūzes, mēs vienmēr bijām apgādāti ar tautastērpiem, arī vilnas biksēm, viņa rūpējās arī par cimdiņiem, zeķītēm. Tā vēlme turpināt tradīciju nēsāt tautastērpu – noteikti ir, nodotas arī citas prasmes. Nu jau arī mamma tērpus darina, folkloras kopai vainadziņus šuva, blūzes izcakināja. Es pieļauju, ka arī man tas draud, es jau pamazām to daru,” klāsta Kristīne. Viņai noteikti ir vēlme turpināt iesākto un nodot šīs prasmes tālāk arī savām meitām.
Savukārt par vīriešu dzimtas tradīcijām stāsta Edgars: “Vīriešiem ir savas lietas. Sievietes šuva, adīja, slauca govis – vīrieši cēla mājas. Agrāk nebija celtnieku brigādes, viss pašam bija jādara. No mazām dienām tu audz, mācies, un tagad es daudz zinu un varu pats izdarīt.”
Savs stāsts par savu tautastērpu nu ir arī Martam Kristianam Kalniņam, kurš iepriekš vairāk dziedāja sava tēta – Imanta Kalniņa dziesmas, bet nu godā tautas mūziku un kopā ar Kristīni un Edgaru darbojas arī grupā “Raxtu raxti”: “Šis mūzikas žanrs ir arī mani aizrāvis. Ir tik daudz skaistu brīžu kopā piedzīvots! Kā neaizmirstamāko es vienmēr atceros krustabas, patiesībā pirmo reizi tērpu uzšuvu, kad vecākajam dēlam bija krustabas.”
Vēl viens īpašs notikums, kurā Kalniņi un Kārkli visi velk tautas tērpus, ir Jāņi. Kristīne stāsta: “Kopā ar bērniem turpinām šo tradīciju, nododam šo brunču nēsāšanu, šo sajūtu – kā ir būt daļai no šīs skaistās un bagātās kultūras”.
