Dzīve sievieti nav lutinājusi, taču, par spīti tam, viņai netrūkst panākumu sportā – 2016. gada vasaras paralimpiskajās spēlēs uzstādīts jauns pasaules rekords šķēpa mešanā un izcīnīta bronzas medaļa diska mešanā.
Gatavojas startam šī gada paralimpiskajās spēlēs
Šobrīd Diāna atrodas Vācijā, pilsētā Trīre, kur gatavojas šķēpmešanas un diska mešanas sacensībām šī gada paralimpiskajās spēlēs Tokijā. Diānai paredzēts startēt 27. un 31. augustā - šķēpa mešanā un diska mešanā.
"Ticība man vēl ir, kaut gan brīžiem, kad lasi kaut ko, kas saistīts ar Tokiju, nemaz negribas vērt vaļā, bet teikšu tā - 95%, ka mēs tur būsim," atzīst Diāna.
“Vācijā treniņu apstākļi ir nedaudz labāki nekā Latvijā. Trenējos četras līdz sešas stundas dienā. Ir pat bijušas nedēļas, kurās ir 13 treniņi. Darba ir daudz, cenšos sasniegt augstākos rezultātus,” sacīja mērķtiecīgā sieviete.
Diāna ļoti ilgojas pēc mājām, pēc savas mazās ģimenes – māsas Daigas un viņas meitas Zanes, ko Diāna mīļi dēvē par savu mazo māšeli. Pēdējo reizi viņa Latvijā bija Ziemassvētku laikā. “Grūti ir vienmēr šķirties no ģimenes un doties gatavoties spēlēm kaut kur ārpus Latvijas, bet, ja citas iespējas nav, tad tas ir jādara. Paldies Dievam, ka ģimene mani saprot un atbalsta šinī grūtajā brīdī,” atzina paralimpisko spēļu čempione. Viņa cer, ka pēc Tokijas paralimpiskajām spēlēm atgriezīsies Latvijā uz palikšanu.
Reiz paralimpiskajās spēlēs Diānai tika uzticēts gods nest Latvijas karogu. “Tās bija fantastiskas sajūtas un lepnums to darīt,” viņa atzina, novēlot katram sportistam reiz to piedzīvot – ar lepnumu nest Latvijas karogu, un nav nozīmes, kurā stadionā.
Firmas zīme - rozā krāsa
Diāna Dadzīte, iespējams, nebūtu lauzusi pasaules rekordu šķēpmešanā 2016. gadā, ja vien 2013. gadā pasaules čempionātā paravieglatlētikā Francijā, ko Diāna apmeklēja kā līdzjutēja, trenere Ināra Aperāne nebūtu pamanījusi viņas stiprās rokas un aicinājusi pamēģināt mest šķēpu.
“Viņa cīnījās četras dienas, lai mani aizvilktu uz stadionu. Beigās es piekritu, lai tik man liek mieru,” atminējās sportiste. Ne mākot turēt šķēpu, ne pareizi to mest, Diānas mestais šķēps atdūrās pie 10 metru atzīmes.
Pēc tam trenere lūdza ar šķēpu trāpīt pa plastmasas pudeli. Diānai tas grūtības nesagādāja, jo ilgo gadu pieredze basketbolā bija iemācījusi raidīt precīzus metienus. Kad pēc pirmā mēģinājuma šķēps trāpīja pa pudeli, trenere viņai sacīja: “Tev ir talants, tev ir jāturpina trenēties šķēpmešanā.”
Tā tas arī palika, līdz gadu vēlāk Diāna saņēma zvanu no Latvijas Paralimpiskās komitejas un uzzināja, ka viņa ir pieteikta sacensībām Itālijā. Sportiste jutās apjukusi, jo viņai nebija ne speciālā krēsla, ne viņa mācēja mest, ne bija trenējusies. Atbraucot uz Latviju, šķūnī atrada nedaudz sarūsējušu krēslu, kas reiz piederēja kādam sportistam. Diāna to aizveda pie meistara.
“Es viņam saku: “Nokrāso to rozā krāsā ar baltām pumpiņām.” Nākamajā dienā meistars zvana un saka, ka krēsls gatavs. Es atbraucu, un tas tiešām ir rozā krāsā, bet, paldies Dievam, bez pumpiņām,” ar smaidu atminējās šķēpmetēja, atklājot, ka tagad rozā ir viņas "firmas krāsa".
Izeja ir vienmēr
Jau četru gadu vecumā Diānai bija interese par sportu. Viņa spārdīja bumbu piemājas stadionā, vēlāk pievienojās puišu komandai futbola treniņos. Mācoties skolā, viņa spēlēja volejbolu, basketbolu, trenējās vieglatlētikā. Skriešana bija sportistes mīļākā nodarbe.
16 gadu vecumā par sevi lika manīt muguras sāpes. Ārsti paziņoja, ka tik aktīvi, kā līdz šim, viņa vairs nevarēs sportot. “Kad parādījās sāpes, pat īsti pakustēties nevarēju. Tad ārsti teica, ka ar lekšanu, skriešanu ir jābeidz, jo tas var tikai sliktāk padarīt to visu,” stāstīja Diāna.
Tas bija laiks, kad viņas māsa kļuva par Latvijas Ratiņbasketbola sporta federācijas prezidenti, tāpēc Diāna izmēģināja savus spēkus šajā komandas sportā. Noteikumi ir tādi paši kā basketbolā: “Vienīgi mēs neskrienam pa laukumu, mēs pārvietojamies ar mums katram individuāli izgatavotiem ratiņkrēsliem. Katram cilvēkam, kas ir uz laukuma, ir noteikts punktu skaits pēc viņa invaliditātes.”
Pārbaudījumi dara spēcīgāku
Diāna ir apņēmības un optimisma pilna, neskatoties uz to, ka dzīve viņu nav saudzējusi. Septiņu gadu vecumā patēvs Diānas acu priekšā nogalināja mammu. No šī traģiskā notikuma atgūties palīdzēja māsa, kura uzņēmās rūpes par meiteni, un skolotāja Ieva Melnbārde. “Vajadzēja ilgu laiku, lai es tam tiktu pāri,” noteica sieviete.
Dzīve nelutināja arī vēlāk. Kad meitenei bija 12 gadi, viņas māsa cieta autoavārijā, un visas rūpes gūlās uz Diānas pleciem. Viņa atzina, ka ar māsu ir tik tuvas, ka nespēj iedomāties dzīvi viena bez otras. “Mums katram ir dzīvē kaut kam jāiziet cauri, lai saprastu dzīvi, kāda tā ir. Šie pārbaudījumi padara mani par tādu cilvēku, kāda es esmu tagad,” sprieda Diāna. Viņa atzina, ka mēdz domāt, kāpēc tas notiek tieši ar viņu, arī dusmoties, bet zina, ka viss, kas notiek, dara spēcīgāku.
Cilvēkam, kuram notikusi kāda nelaime, Diāna ieteica neturēt emocijas sevī: “Lai izbļaustās, izraudas, pats sev iesit, ja nepieciešams, jo tā pašā sākumā darīju arī es – raudāju spilvenā un bļāvu: “Kāpēc?”.”
TIem, kuri zaudējuši kustību brīvību, Diāna ieteica saņemties, atrast kādu biedrību vai vērsties pie Latvijas Paralimpiskās komitejas: “Mēs noteikti palīdzēsim jebkurā situācijā. Ne tikai sporta ziņā, bet mēs zināsim, kur cilvēkam iet un ko darīt, ja viņam vajag kādu palīdzību citā jomā.” Sarunas noslēgumā viņa atgādināja, ka spēks jārod sevī, jācīnās un nedrīkst padoties.
