Līdz šim Makašānu Amatu vidusskolas pagalmā visus nācējus sagaidīja koktēlnieka Antona Rancāna darinātais krucifikss, tagad tam blakus pelēcīgā granītā kalta skulptūra Sargeņģelis – veltījums cilvēkam, kas visu mūžu ir bijusi sargeņģelis – gan vīram un meitai, gan skolai, ilggadējās direktores Lūcijas Rancānes lolojumam. Idejas autore savas dzīves laikā bijusi pati Lūcija.
„Viņa teica - kādreiz, kad manis nebūs, uztaisiet man pieminekli, kur būtu attēlota sieviete ar bērnu rokās un kaķīti pie kājām. Es tētim jautāju - tu vispār zini šo stāstu? Viņš saka, nē nezinu. Tad tētis, neko nerunājot, vienkārši paņēma vēl vienu plastilīna gabalu, izveidoja otru skici un tā tapa šis piemineklis," atceras Lūcijas meita, māksliniece Gundega Rancāne.
Savas pastāvēšanas vēsturē par Makašānu skolas nākotni ne vienu vien reizi nācies cīnīties. Rancānu ģimene ne tikai panāca jaunas skolas ēkas uzbūvēšanu, bet arī pārveidoja Makašānus par visā Latvijā pazīstamu latviskās kultūras centru.
„Lūcija sāka darbu – kā direktore sāka strādāt divplūsmu skolā, bet tā kļuva par latviski runājošu, latviski valodā mācošu skolu. Nāca ideja pārveidot par amatu vidusskolu – tā kļuva par augošu vidusskolu ar amatu novirzienu. Katrs jauninājums izraisa kaut kādu pretestību, un tā mēs arī cīnījāmies, stāsta mākslinieks Antons Rancāns, Lūcijas vīrs.
Rancānu ģimenes draugs, politiķis Rihards Pīks atzinīgi vērtē, ka pateicoties šādiem cilvēkiem – Lūcijai un Rancānu ģimenei, šī vieta ir izveidojusies par tādu kultūras saliņu šajā apvidū. Un ne tikai šeit.
„Viņa teica, vēl smējas - sapnis bija tā jaunā skola, kura brīnumainā kārtā tapa – likās, ka tas nav iespējams, ka meža vidū, laukos uzceļ jaunu skolu. Ar to milzīgo ticību, ar pareizo attieksmi un mērķtiecību un darbaspēku, un arī labo saskarsmi ar cilvēkiem, tas notika. Tad mamma smējās, kad tikko skola bija gatava, viņa teica tā - vispār man nevajag pieminekli, es jau pieminekli sev uzcēlu," stāsta Gundega.
Lielo darbu, ko Lūcija Rancāne ieguldījusi, šodien ar labu vārdu piemin gan skolotāji, gan audzēkņi. Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas skolotāja Marija Andina: „Na visi direktori tai atbalstāja tymā laikā kai jei, as ar Lūciju nūstrodoju 33 godi. Jei vysu atbalstāja myusim. Vajaga bungys – Marija, nūpierksim. Vajaga cītaru – īzagodosimēs, vajag akordeonus – īzagodosim."
Lūciju Rancāni atceras arī 7. klases audzēkne Anna Jakovļeva:
„Es atceros viņu, viņa bija ļoti laba, kad mēs, piemēram, braucām uz kādu „Balticu", viņa vienmēr gāja uz pieturu un teica, lai mēs labi nodancotu."
Lūcijas Rancānes mūža darbu tagad turpina meita - gleznotāja Gundega Rancāne. Skolas misija palikusi tā pati - sirds siltums pret katru audzēkni.
