Lēmums pieņemt Rāmavas muižā ukraiņu bēgļus bijis likumsakarīgs, jo Stefaņenkova jau ilgstoši domājusi par to, kā varētu palīdzēt. Sākotnēji plānots, ka muižā varēs izmitināt līdz sešpadsmit personām.
“Pirmā ģimene ieradās septiņu cilvēku sastāvā, un pakāpeniski cilvēki pienāca. Ir veidojusies arī rotācija, jo kādi jau atrod tālāko, pastāvīgo dzīvesvietu, un notiek ģimeņu maiņa. Līdz šim pie mums uzturējušies 24 cilvēki, un vēl viena ģimene ar 10 bērniem ir ceļā,” viņa stāstīja.
Lielākoties patvērums vajadzīgs sievietēm ar bērniem. “Pabija arī pie mums ģimenes, kur bija arī tēvi. Šajā gadījumā tēvus laida pāri robežai, jo tās ir daudzbērnu ģimenes, vismaz trīs bērni,” skaidroja Stefaņenkova.
Viņa norādīja, ka viens no galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt šiem cilvēkiem mieru:
“Ikdienā mēs varbūt ne tik ļoti cenšamies gremdēties atmiņās, bet priecāties un novērtēt dienu, kas mums dota.
Viņām [bēglēm no Ukrainas] ir cerība un sajūta, ka drīz karš beigsies un viņas varēs atgriezties mājās.”
Rāmavā pieejama arī psiholoģe, kas piedāvā savus pakalpojumus. “Ja pirmajā brīdī viņi bija ļoti atturīgi, jo viņiem ir tik daudz to notikumu, ka viņi vienkārši grib pabūt mierā un aptvert visu to, kas ir noticis, tad tagad viena ģimene labprāt pieņēma šo pakalpojumu,” stāstīja Stefaņenkova.
“Tad, kad viņi pārcelsies uz savām pastāvīgajām dzīvesvietām, tur noteikti būs jāiesaista sociālais dienests ar kādu programmu, kur un kā vērsties, lai palīdzētu ilgtermiņā,” viņa piebilda.
Muižas saimniece stāstīja, ka bēgļu ģimeņu bērni ir īpaši jūtīgi pret dažādām skaņām, pat ja garām pabrauc kravas automašīna, nerunājot nemaz par salūtu vai skaļākiem trokšņiem.
“Ģimenē, kurā ir zīdainis un četrgadīga meitenīte, jāsaka, ka meitenīte ir izteikti traumēta. Mums bija situācija, kad neilgi pēc viņu ierašanās ieradās apsardzes firma, kurai pēc grafika bija jāpārbauda ugunsdzēsības trauksme, un es kaut kā tiešām neapdomīgi atļāvu, un viņi šajā pārbaudē iedarbināja ugunsdrošības signālu,” stāstīja Stefaņenkova,
“Tas bija traumējoši bērnam, jo viņa pilnīgi nekoordinēti skrēja no viena stūra uz otru stūri, kliegdama, guļamies, guļamies, bumba.”
Tāpat bēgļu ģimenes vienā naktī uzmodinājis salūts. “Viņi saka, ka ar prātu aptver, ka esi prom no kara darbības zonas, bet tāpat tev prāts tā mobilizējas – tu domā, kas tev jādara, kur ir dokumenti, kas ir jāķer un kur jāskrien. Uzreiz ieslēdzas ārkārtas režīms galvā. Tas noteikti vēl ilgu laiku būs, tā ir realitāte,” stāstīja Stefaņenkova.
