Gailīte ar gandarījumu ver vaļā lielu aploksni, kur ievietots Ordeņu kapitula piešķirtais diploms par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā. Rakstniece ir iecelta par Atzinības krusta virsnieci. Šī līdz šim ir augstākā atzinība, ko viņa saņēmusi blakus jau vismaz 10 literārajām balvām.
"Tas tiešām ir ļoti liels gods, jo ir visaugstākais apbalvojums. Es neesmu vērsta uz tādu pompozitāti, tomēr šis bija ļoti aizkustinošs brīdis," atzīstas Gailīte.
Viņa ciena un ceļ godā gan savas valsts vērtības, gan arī dzimtā reģiona nozīmi. Jēkabpils rakstnieces sirdij pilsēta ir ļoti tuva. Aiz istabas loga viņa ik dienu vēro Daugavu un par sevi saka: man te jāpaliek - šajos cilvēkos, šajā pilsētā un Latvijā.
"Es esmu dzimusi Jēkabpilī. Tad vecāki aizbrauca uz dziļiem laukiem, un es esmu par to ļoti pateicīga, jo iemīlēju tur mežus, pļavas, dabu, dzīvniekus, putnus. Tie bija ārkārtīgi jauki gadi. Pēc tam mani atveda atpakaļ. Tagad šī pilsēta mani nelaiž prom," stāsta Gailīte.
Rakstniece savu pirmo grāmatu izdeva 1998. gadā, un gandrīz 20 gadu laikā tapuši vēl 17 dokumentāli stāsti, romāni un citi prozas darbi. Jaunākais no tiem – pirms mēneša lasītāju rokās nonākušais "Sintijas stāsts". Tagad gan Gailīte nolēmusi mazliet atkāpties no dokumentālās literatūras, lai arī vēsturi, jo īpaši 19. un 20. gadsimta laiku, viņa pārzina visvairāk. "Tur ir tik daudz falsifikācijas. Es saprotu - tā ir māksla! Bet, ja postmākslā izkropļo vēsturi, ko mēs atstāsim savām turpmākajām paaudzēm?" retoriski vaicā rakstniece.
Šobrīd rakstniece cer piepildīt vienu no saviem sapņiem – uzrakstīt grāmatu par pēckara gadiem Latvijā, par Atmodu - un kautrīgi noteic: ir jāstrādā. Ja katrs no mums dienā paveiktu kaut vienu darbu, kas dod pienesumu gan pašu, gan arī līdzcilvēku dzīvēs, daudz straujāk augtu arī kopējā novadu, reģionu un valsts izaugsme.
