Lielā Mamma
“Kas to var zināt, kā dzīvē notiek? Neviens neticēja, ka es te sēdēšu un saimniekošu šajās mājās ilgi un dikti, bet tā nu tas ir noticis,” skaudra un neierasti tieša ir Sanita. Katra viņas replika vai atbilde uz šķietami nevainīgu jautājumu ir kā nesaudzīgs cirtiens manai pašapmierinātībai, iedomātai tolerancei, viegli uzspēlētam čomiskumam vai vāji maskētai neērtības un vainas sajūtai. Sanita nevienu nevaino savā nebūt ne vieglajā liktenī, nē, tā vienkārši ir un cauri, ko tur daudz par to runāt.
Sanita ir dzimusi un augusi Zaubes pusē, viņas dzimta šeit saimnieko jau ceturtajā paaudzē. Vaicāta, kā tad izlēmusi kļūt par zemnieci, Sanita atkal atbruņo ar savu tiešumu: “Man jau īsti variantu nebija, jo ģimenē visi nolēma, ka man ir jāsaimnieko šeit.” Un acīmredzot tikai mums – nomaļus stāvošiem vērotājiem – dīvaini šķiet tas, ka izvēle kritusi uz vienīgo ratiņkrēslam piekalto invalīdi ģimenē. “Visiem pārējiem brāļiem un māsām viss ar veselību bija kārtībā – rokas, kājas visiem ir, bet viņi tolaik bija tik jauni...” šķiet, ka Sanita domās aizklīst svarīgā lēmuma pieņemšanas laikā. Bet nē – nekāda aizvainojuma un dusmu viņā nav. Ar brāļiem un māsām esot brīnišķīgas attiecības, svētku reizēs sabraucot pilna sēta radu, un viņa jūtoties kā Lielā Mamma visai saimei.
Viņi strādā, es domāju
Sanitas pagalms ņudz. Ik pa laiciņam sētā ielīgo siena ruļļu krava un saimnieces prāts top mierīgāks ar katru lielajā stirpā sakrauto vezumu – skaidrs, ka ēdamais lielajai blējēju un māvēju saimei šai ziemai būs nodrošināts.
Saime nav maza – padsmit slaucamas govis, pie sešdesmit aitām, vēl teļi, vistas, cūkas, suņi, kaķi... ej, kurp iedams, vai aiz katra stūra ganās kāds telēns, par nule kā izdēto olu skaļi visai pasaulei noziņo kāda klukste vai, nepacietīgi gaidīdams reto iespēju ievilkt kādam nepiesardzīgākam vērotājam pa stilbiem ar cietajiem ragiem, dīdās teķis. Un Sanita ar to visu mierīgi tiek galā. Nekādās dižās skolās gājusi neesot, ja nu vienīgi dzīves skolā, bet tur jau nekādus smalkus diplomus neizsniedz. Savulaik esot nācies strādāt arī algotu darbu, bet savas zemnieku saimniecības stūrēšana tomēr, šķiet, paģērē kādas īpašas vadītāja prasmes. “Kas tur ko vadīt – govs ēd zāli, pa kurieni piens nāk ārā, es zinu, – kas tur ko vadīt?” Šerpajā pretjautājumā tomēr saklausāma kāda pašapziņas nots.
Jo ir pilnīgi skaidrs, kurš te ir tā ass, ap kuru viss griežas. Sanitai viss iet no rokas. Viņa smejoties atceras, kā abi ar vīru braukuši tirgot pienu uz Rīgu, un sievai, atšķirībā no vīra kunga, rinda nekad nav veidojusies, jo viņa mācējusi tikt ar tantiņām ātri galā, bet vīra kungam tas nav tik labi vedies. Skaidrs, ka bez mammas, brāļa, vīra un strādnieku palīdzības darbi šķirtos daudz grūtāk un lēnāk, bet nu – katram savs, novīpsnā Sanita: “Viņi strādā, es domāju, bet arī tas ir darbs.”
“Neredzamo cilvēku” slepenā dzīve
Katrs, kuram dzimšanas apliecība izdota vēl iepriekšējās valstiskās formācijas laikos, atminēsies, ka lielajā padomju dzimtenē cilvēku ar īpašām vajadzībām “nebija”. Arī Sanita līdz mielēm izbaudījusi uz savas ādas ierobežotās izglītības iespējas, pārvietošanās apgrūtinājumus un “neredzamā cilvēka” statusu. Par laimi, šo cilvēku slepenā un sabiedrības acīm apslēptā dzīve ir, jācer, uz neatgriešanos aizgājusi nebūtībā, taču Sanitas vērojumi un secinājumi ir jaunajai situācijai neglaimojoši. Viņa piedzīvojusi gan pazemojumus un aizvainojumus no līdzcilvēkiem, gan tieši otrādi – nepamatotas pretenzijas un ambīcijas no bēdu brāļu puses, kas reizumis uzskatot invalīdus (tas ir – sevi pašu) par īpaši lolojamu un aptekalējamu publiku.
Tam nu Sanita nemaz negrib piekrist, jo ir stingri pārliecināta, ka viss ir katra paša rokās – tu vari cīnīties, bet vari pacelt rokas un laisties pa burbuli. Vēl vairāk – sieviete, kas visu mūžu ir pavadījusi ratiņkrēslā, paziņo: “Invalīds var būt katrs. Arī pilnīgi vesels, staigājošs cilvēks. Kurš vairāk ir invalīds? Es domāju, ka tas, kurš sēž gultā un kauc. Un tam nav nekāda sakara ar veselības stāvokli vai fiziskām nepilnībām.”
Sapņi
Godīgi sakot, tā arī ik pa brīdim netiekam gudri, cik Sanita ir gatava atklāt savas patiesās domas un cik vienkārši kacina un provocē mūs. Piemēram, uz jautājumu par sapņiem, kas vēl piepildāmi, Sanita strupi nosaka, ka nekādu sapņu vairs neesot – viss jau sasniegts, tikai vēl māja jāuzceļ un tad jau būs viss.
Bet nekur apkārtnē nemana neko, kas liecinātu par domu un darbu stingumu. Tieši pretēji – Sanita pati rūpējas par fantastiskām siltumnīcām, pagalms slīgst ziedos, un vispār mājas saimniecei ir stingra pārliecība, ka cilvēkam aiz sevis ir jāatstāj kaut kas paliekošs. Viņai tas varbūt būšot tāds kā ainavu parks, jo citādi: “Mēs kā muļķi strādājam, dzīvojam, darāmies. Un tad paskatāmies atpakaļ uz nodzīvoto dzīvi – ārprāts, daudz ko varēja darīt savādāk, lai vismaz kaut kas aiz mums paliktu.”
Parks, kura nebūs
“Es, visticamāk, nedzīvošu garu mūžu,” tik vienkārši nonākam pie jūtīgās pārmantojamības un turpinājuma tēmas. Tikko vēl Sanita runāja par saviem mājasvietas un ražošanas attīstības plāniem, par iecerēm uzņemt saimniecībā un izglītot jauno paaudzi, un te pēkšņi – tāda neslēpta bezcerība. Varbūt tomēr šeit reiz būs tas Sanitas parks, tā aiz sevis atstātā vērtība? “Nekas te nebūs, labi, ja zālīti nopļaus. Skaidrs, ka es priecātos, ja mana meita izmācītos tūrisma jomā un nāktu šurp saimniekot, bet es neticu, ka tā būs. ”
Ar Sanitu Akotu Zaubes pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Dzintars Poldseps.