Latvijas Radio 1. novembrī svinēs 95. dzimšanas dienu. Savā jubilejas nedēļā radio iepazīstina ar ļaudīm, bez kuriem radio nebūtu radio, bet kuru darbu vairums pamana tikai tad, ja kaut kas nav kārtībā. Viena no viņiem ir Modrīte Užule.
„Mēs esam uzkopšanas serviss. Darbu radiomājā es uzsāku jau 2012. gada jūlijā, precīzāk – 7. jūlijā,” ar sevi iepazīstina Modrīte Užule. Viņa nav Latvijas Radio štata darbiniece, bet šajos astoņos gados visi viņu pieņēmuši kā savējo. Radiomājas vairāk nekā 5000 kvadrātmetru uzkopšanā gan viņa nav vienīgā; Modrīte ir dežūrapkopēja.
„Mans pienākums ir no rīta apslaucīt ieejas zonu, stikliņus notīrīt, labierīcībās salikt papīrus, salvetes, šķidrās ziepes, savest vizuāli visu kārtībā. Ja kas izlijis – uzslaucīt, protams. Vēl man ir klāt trepes pie vecā lifta. Četras stundas, sešas reizes nedēļā,” viņa uzskaita.
Bijusi arī trauku glazētāja un konduktore
Savulaik Modrīte Užule strādāja Rīgas Porcelāna rūpnīcā, glazēja traukus. Tā bija viņas pirmā darba vieta, kur sāka strādāt 18 gadu vecumā. „Nostrādāju tieši 15 gadus – no 1982. līdz 1997. gadam,” viņa atceras. Bet 1997. gadā uzņēmumu likvidēja. "Bezdarbniekos" bijušie strādnieki neesot varējuši tikt, jo "viņiem ar tiem nodokļiem kaut kas nebija laicīgi samaksāts".
Modrīte īsā laikā pati atradusi citu darbu: "Sanāca tā, ka janvārī mums izsniedza dokumentus un februārī sākās tā „Rīgas satiksmes” konduktoru ēra. Mans kaimiņš bija autobusa vadītājs, es aizgāju uz Vestienas ielu painteresēties – ņems, neņems mana auguma dēļ? Viņi teica – varat pamēģināt! Un tā es nobraucu 12 gadus „Rīgas satiksmes” autobusos. Visu Rīgu esmu izbraukājusi!”
Modrīte piemin savu nelielo augumu, kura dēļ radio kolēģi viņu mīļi iesaukuši par „mazo apkopēju”.
„Mans augums skaitās kaut kur metru trīsdesmit pieci. Agrāk biju lielāka, teicu – metru četrdesmit, kā tajā filmā "Buras"! Par mazo mani vairāk sauca tāpēc, ka nezināja manu vārdu – es jau nevienam speciāli priekšā nestādījos. Kad teica „mazā”, uzreiz bija zināms, par ko ir runa. Tagad vairāk saka: Modrīte, Modrīte!” viņa pasmaida.
Modrīte Užule sākotnēji Latvijas Radio strādāja subsidētajā darbā cilvēkiem ar invaliditāti, pēc tam uzkopšanas uzņēmums pieņēma pastāvīgā darbā. Saku Modrītei – man tas šķiet smags darbs. Bet viņa sev raksturīgajā gaišumā atbild: „Kur tagad ir viegls darbs? Es neteiktu, ka tas darbs ir smags. Vienīgais apgrūtinājums auguma dēļ ir tas, ka netieku klāt pie augšējām virsmām, neredzu. Bet es jau vienmēr atrodu izeju, kur pakāpties!”
Dzimusi Zaķusalā
Modrītei ir dvīņumāsa Renāte, abas ir līdzīga auguma un varot viegli sajaukt. Viņas dzimušas Zaķusalā, pirms vēl to šķērsoja Salu tilts, kura dēļ viņu māju nojauca un ģimeni pārcēla uz Ķengaragu. Abas redzamas leģendārajā Aivara Freimaņa filmā „Ābols upē”.
„Mēs pašā finālā tur šūpojamies uz šūpolēm – divas meitenes oranžos lakatiņos un zaļos mētelīšos. Bijām tikko atnākušas no skolas. Tas bija oktobrī, jo novembrī jau mēs izbraucām,” viņa atceras.
Lai gan Modrīte saka, ka pa radio labprātāk klausās mūziku, nevis politiskās diskusijas, atklājas, ka viņa lieliski orientējas arī ziņās.
Ik rītu viņa sākot ar televīziju, bet pēcpusdienā radio gaitenī noskatoties, kas nāk uz raidījumu „Krustpunktā”.
„Redzu, kas atnāk, un tad jau zinu tēmu, kas būs. Atnāku mājās un no trijiem līdz četriem noskatos raidījumu televīzijā,” Modrīte piemin sabiedrisko mediju sadarbības projektu - "Krustpunktā" raida no multimediju studijas un ir klausāms gan radio viļņos, gan vēlāk skatāms LTV.
Mobilajā telefonā Modrīte labprāt lasa ziņas portālā LSM.lv un uz jautājumu, vai jūtas kā „radiofanāts”, diplomātiski atbild – esmu gan radio, gan televīzijas fanāts!
„Cilvēkiem ir jāiegulda tik daudz darba! Visa tā informācija no kaut kurienes jādabū, vajag ar cilvēkiem satikties, izrunāties, visu to ierakstīt, pēc tam visu datorā samontēt kopā, liekos vārdus izgriezt, sataisīt, lai viss ietilpst tajā pusstundā vai piecu minūšu gabalā, neko neizlaist un nepazaudēt… Es jau te varu runāt gari un dikti, bet kā pēc tam to salikt vienā gabalā?” spriež Modrīte. Bet vai tad viņas darbā arī nav gana daudz grūtību? „Tas ir tāds pats kā visi darbi – katrs ir savā vietā!”
