Pērn augustā karavīru meklēšanas vienība "Leģenda" Blīdenes pagastā atrada un ekshumēja 66 karavīru pīšļus. 308. latviešu strēlnieku divīzijas karavīri 74 gadus bija gulējuši mežā. 90% no viņiem Padomju armijā bija iesaukti no Latvijas 1944. gada beigās.
"Iesaukums visā teritorijā, kas neatradās vācu armijas kontrolē. Pārsvarā šis iesaukums ir iegājis tautā kā Latgales iesaukums.
Puiši vairumā bija iesaukti no Latgales," stāsta karavīru meklēšanas vienības "Leģenda" vadītājs Tālis Ešmits.
Meklēšanas vienība strādāja apvidū, kur Otrā pasaules kara gados atradās Guļauces mežsarga māja. Tur bija Sarkanās armijas sanitārā daļa, un mežmalā apglabāja kritušos.
Karavīri krituši 1945. gadā. Tas bija laiks, kad 308. divīzija cīnījās Kurzemes frontē. Padomju laika dokumentos apgalvots, karavīri pārapbedīti Tušķu brāļu kapos, kur viņu vārdi ir pat iegravēti uz kapu plāksnēm. Tomēr izrādījās, ka karavīri nekad nav aiznesti uz kapiem.
"Leģenda" publicēja atrasto vārdus un dzimšanas vietu un aicināja atsaukties radiniekus.
Brālis solīja ar kājām atnākt no kara
"Tas pirmais šoks bija neaptverams. Tāpēc, ka mums bija zināms, ka ir pārapbedīts Tušķu kapos. Mēs katru gadu braucām pieminēt savu brāli," stāsta Ella Indzere. Viņai un Zidrītei Paulai no kara neatgriezās vecākais brālis Arvīds Popovs.
"Tas bija 1944. gada rudens, kad Sarkanā armija ienāca Latvijā. Kurzemes katls vārījās. Viņi bija atnākuši jau līdz Aucei un redzēja, ka viens jauneklis mammai kaut ko palīdz. Viens no virsniekiem piegājis un prasījis - cik tev gadu. Viņam bija 18 gadi, un pēc dažam dienām pienāca paziņojums, ka jāierodas kara komisariātā," stāsta Ella.
"Mēs stāvējām pie vārtiem - papus, mamma, es. Metām ar roku. Viņš atskatījās un aizgāja, un tā vairs neatgriezās. Un pēc tam bija pavēste, ka viņš ir kritis," atceras Zidrīte.
Arvīds Popovs frontē bija vien pusotru mēnesi.
"Es atceros trešo vēstuli, ko es pēc gadiem pati izlasīju. Viņš rakstīja tā: "Mammīt, drīz karš beigsies, un es no Blīdenes ar kājām atnākšu mājās."
Tas teikums, kas palicis man ļoti sirdij tuvs. Kad viņš aizgāja, viņš mani, meiteni, pacēlis, rādījis uguntiņas un teicis – māsiņ, gaidi mani mājās," piebilst Ella.
Māsas glabā sadzeltējušu pavēsti ar sēru ziņu, ka brālis frontē, izrādot vīrišķību un varonību kaujā ar vācu iebrucējiem, miris no ievainojuma 1945. gada 5. martā. Norādīts, ka apglabāts kapa vietā nr. 7 mežmalā pie Guļauces mājas Blīdenes apriņķī.
Bērzi no karā bojāgājušā Jāņa stādītā koka celma
Nautrēnu pagasta Rasnupļu ciems. Visvaldis Groznis ar sievu Ināru noliek sveces vectēvam Pēterim un vecmammai Helēnai. No kara neatgriezās viņu dēls Jānis jeb, kā teica padomju laikā, Ivans. Vecākais no Grozniju septiņiem bērniem. Visi nu jau aizsaulē.
Par karā kritušo tēva brāli Jāni Visvaldis zina tik, cik stāstījis tēvs un vecmamma Helēna.
"Vectēvu neesmu redzējis. Vecmamma arī stāstīja, ka viņa braukāja uz Dobeli. Ka esot kaut kur paglabāts... Rogovkā pie pagasta, gan brāļu kapos atzīmēts "Groznijs Jānis, kritis Dobeles pusē". Padomju laiku politika, papīrs laikam visu panes," saka Visvaldis.
To, ka "Leģenda" vīri atraduši vairākus desmitus karā kritušos, tostarp arī viņu radinieku, ģimene uzzinājusi no ziņas "Facebook".
"Esmu pateicīgs. Beidzot visi tēva brāļi, māsas nebūs krūmu malā, kā bija rakstīts," saka Visvaldis.
Vairs nav dzimtas māju, no kuras tēva brāli Jāni paņēma karot. Palikuši vien seni akmeņi un maija roze. Tajā liktenīgajā dienā Sarkanās armijas vienība virzījās garām mājai, un karavīri uzzinājuši, ka puisim ir 18 gadu.
"Bija jāiet uzreiz līdzi. 1944. gadā viņš izraka bērziņu savā augumā, un iestādīja bērzu. Diemžēl tagad tikai palicis celmiņš. Mūsu zemīte. Tāpēc "Joņabērzi" skaitās.
Galvenais, kad Jānīti atrada, sāka jauns bērziņš augt. Tas ir kaut kas neticams. Bērzi vienmēr aug uz zemes, nevis uz celma," stāstā dalās Visvaldis.
No vecā bērza iesējās daudz mazu bērziņu. Kad bija jādod nosaukums īpašumam, to nosauca par "Jāņabērziem" - karā kritušā Jāņa piemiņai.
Karoja brālis pret brāli
Šķeltovas pagasta Šahmanu ciemā dzīvo Irēna Delvere, kurai arī ir stāsts. Blīdenes mežmalā atrasto karavīru sarakstā ir Julijans Krīviņš.
"Pagājuši 74 gadi, un beidzot ir atradies vectēva brālis. Nezinājām, kur viņš vispār ir apglabāts. Tikai to ģimenē mēs zinājām, ka manam vectēvam Antonam bija divi brāļi un abi divi ir krituši karā," stāsta Irēna.
Kā Julijans Krīviņš kritis un kur apglabāts, ģimene nav zinājusi. Padomju armijā Julijanu paņēma 1944. gadā. Drīz vien - 1945. gada martā - viņš gāja bojā.
"Julijanam bija 29 gadi, kad viņš krita karā. Otrs brālis Izidors bija ticis leģionāros. Viņam bija 26 gadi, kad viņš krita. Viņš krita 1945. gadā. Par Izidoru mēs zinājām, ka viņš ir apglabāts Lestenē. To bija atradis mana tēva brālēns Alberts. Atradis viņa apbedīšanas vietu. Bet viņu mamma Adele nezināja vispār, kur viņas dēliņi ir apglabāti. Es biju maza meitenīte. Es atceros savu vecvecmammu Adeli, kad viņa stāstīja un raudāja, ka viņai vēl bez mana vectēva Antona bija divi dēliņi.
Viņi abi ir karojoši Kurzemes katlā. Un viņi abi divi tur ir krituši, un brālis pret brāli ir karojuši. Tas ir tas traģiskākais, ka karoja brālis pret brāli," atceras Irēna.
Pirms kara un okupācijas brāļi Krīviņi bija Latvijas armijas karavīri.
"Kā mana krustmāte, tēva māsa, teica - iestājies miers, kad beidzot zinām, kur ir pazuduši mūsu vecvecmammas dēliņi Izidors un Julijans.
Sestdien, 20. jūnijā, karavīru ģimenes pulcējās uz pārapbedīšanas ceremonijā Tušķu brāļu kapos.
KONTEKSTS:
Karavīru meklēšanas vienība "Leģenda" atradusi un ekshumējusi 66 karavīru pīšļus, kuri 74 gadus gulēja mežā Blīdenes pagastā, lai gan viņu vārdi lasāmi uz kapu kopiņām kapsētā. Paviršības vai neizdarības dēļ, kas pieļauta padomju laikos, kara rēta atkal uzplēsta ne vienā vien ģimenē.
