Kasatkina, kuras saimniecībā šobrīd ir 370 dažādu šķirņu putni, savulaik izvēlējās studēt jurisprudenci, jo gribējusi pasauli padarīt labāku.“Pēc augstskolas es pastrādāju par prokurora palīgu, man patīk krimināltiesības, bet es neilgi strādāju,” viņa stāstīja.
Pēc tam viņa meklēja sevi dažādās nozarēs, izmācījās un strādāja par dizaineri, vēlāk strādāja arī mārketinga nozarē, kļuva par santehnikas veikala ķēžu attīstības direktori, taču tad pienāca 2008. gada krīze, algas kritās un bija jādomā, kā nodrošināt iztiku.
“Tad man bija mazs bērns, un teikšu godīgi, es visu mūžu atcerēšos, kā viņš man lūdza, vai var nopirkt veikalā pusi banāna,” atzina Kasatkina.
Viņa kļuva par pieprasītu tamborētāju, jo ar īpašu smalko adatiņu tamborēja plānās mežģīnes. “Tajā laikā mēs jau bijām pārvākušies uz Ogri. Es sapratu, ka dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu darbam, kas man jau nepatīk,” stāstīja Kasatkina.
Tobrīd smagi slimoja arī viņas dēls Ņikita, kas bija papildus iemesls pārvākties uz laukiem. Ar pašu spēkiem un tēva palīdzību ģimene izremontēja nelielu lauku māju, pēc kāda laika pārvācās uz tagadējo saimniecību.
Kasatkina, kuras saknes nāk no ukraiņu, krievu un ebreju tautām, norādīja, ka tieši pārvākšanās un dzīve laukos ir likusi apzināties piederību Latvijai:
“Es sāku saprast, kas ir Latvija, kaut kur pēc 30. Zināju, ka, jā, es mīlu savu valsti, bet es to nejutu līdz brīdim, kamēr nesāku dzīvot uz zemes, laukos.
Laikam saknes man parādījās kādas uz šīs zemes, tāpēc es vienmēr stāstu, ka aizstāvēšu mazos saimniekus."
“Cilvēks, kuram ir mazs zemes pleķītis, kuru viņš mīl un rūpējas, nekad nebrauks svešās zemēs laimi meklēt. Viņš paliks tepat uz vietas un cīnīsies, kā mēs tagad redzam ukraiņus,” viņa uzsvēra.
Arī Kasatkinai ir radinieki, kas joprojām atrodas Ukrainā: “Kijivā tēva brālis joprojām sēž, viņa meita aizbrauca uz Vāciju.
[Radinieki ] no Kremenčukas sēž uz savas zemes, pateica, ka nekur nebraukšot, pat ja bombardēs. Tad viņi tur arī paliks pie saviem lopiem.
Vēl viena tante pateica, ka viņa nebraukšot tādēļ, ka abi dēli karo, neatstās viņus vienus.”
Tāpat ir arī radinieki Krievijā, taču ar tiem komunicēt ir ļoti grūti, viņa atzina: “Radi Krievijā ir tikai vīram. Ir ļoti grūti, jo propaganda dara savu. Teikšu godīgi, ļoti daudz draugu es pazaudēju šajā laikā, jo, protams, ka es aizstāvēšu Ukrainu. Te nevar būt nekādas divkosības, nevienam nav tiesības ienākt svešā zemē. Viss.”
Kasatkina ne tikai pārvalda savu putnu saimniecību, audzē visu nepieciešamo iztikai, pat kafiju iemanoties gatavot no ozolzīlēm, bet arī ved savus putnus uz starptautiskām izstādēm, jo tic, ka arī putnu šķirnes ir vērtība, kas jāsaglabā.
Tāpat viņa ir Latvijas šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrības dibinātāja un vadītāja, kurā aktīvi iestājas par mazo saimnieku interesēm.
“Es te strādāju no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet man tas patīk. Jūtos savā īstajā vietā,” uzsvēra Kasatkina.
