Pusaudža atmiņas par barikādēm: Latvijas neatkarību izcīnīja visdažādāko tautību pārstāvji

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Brīdī, kad sākās 1991. gada janvāra notikumi, pašreizējam Talsu muzeja direktoram Uldim Pētersonam-Jaunzemam bija divpadsmitarpus gadu. No barikāžu laikā spilgti atmiņā palikusi izjūta, ka arī viņa vecuma puikas tolaik varēja būt noderīgi, un īpaši Uldis uzsver – gan tolaik, gan arī senāk un vēl joprojām Latvija bija daudznacionāla zeme un par tās neatkarību cīnījās visdažādāko tautību pārstāvji.

Cik gadu tev bija 1991. gada janvārī, kādā dzīves situācijā tu atradies? Proti, ko tu darīji, kur tu dzīvoji?

Dzīvoju es Rīgā, man bija divpadsmitarpus, trīspadsmit gandrīz jau. Formāli gāju skolā, kā visi cilvēki vēl tai vecumā – centos visādā gadījumā. Man liekas, tas bija laiks, kad es jau vairāk laika pavadīju bibliotēkā nekā skolā. Letonika bija vaļā, visas [tā sauktā] Latvijas laika grāmatas, trimdas grāmatas pēkšņi pieejamas, Jēkaba iela tajā laikā bija foršs magnēts. Varētu teikt, ka pēkšņā informācijas pieejamība man bija diezgan aizraujoša. Es tur pavadīju daudz laika. Vairāk, nekā man būtu jāpavada skolā.

Kas tevi saistīja trimdas un Latvijas laika grāmatu pieejamībā?

Vizītkarte

Uldis Jaunzems - Pētersons (1978) ir dzimis rīdzinieks, mācījies par ārsta palīgu un medicīnā nostrādājis gandrīz desmit gadus, kad nolēma pilnībā mainīt karjeru un izvēlējās mākslas vēstures studijas. Strādājis Kuldīgas mākslinieku rezidencē un kā kurators organizējis daudzas vietējās un starptautiskās mākslas izstādes un notikumus, cieši sadarbojoties ar ievērojamiem Latvijas un Baltijas māksliniekiem. Kopš 2020. gada septembra ir Talsu muzeja direktors.  

Tāpēc, ka tas ir pilnīgi citādāks saturs, nekā pieejams mājās. Protams, vecātēva un vecāsmātes grāmatas no Latvijas laika bija, kaut kāda fragmentāra informācija bija, bet nebija nekādas izpratnes. Loģiski, ka 1988. gadā, visam sākoties – Dziesmotajai revolūcijai, Radošo savienību plēnumam, Tautas frontei –  skaidrs, ka, dzīvojoties pie vecvecākiem Rīgā, tas viss notika acu priekšā. Tā kā es dzīvoju Āgenskalnā, netālu no Arkādija, daudzi procesi notika tur, Vides aizsardzības kluba dibināšana, LNNK, metro protesti. Skaidrs, ka šajā vecumā, 11–12 gadi, tad tas viss šķiet baigi interesanti, tu esi visā tajā, ir kaut kādas informācijas daudzums – mājās mums arī nāca dažāda prese, arī avīze “Diena” no pirmās dienas.

Es par šo esmu domājis – kāds bija iemesls [būt klāt Atmodas procesos]. Man vienkārši bija interesanti. Es nemāku pateikt, neviens manī to interesi neraisīja – kāpēc, kas notiek. Es bērnībā nezināju, ka mans vecaistēvs bijis izsūtīts, nezināju, ka abi vectēvi ir bijuši leģionāri, katrs gan ar savu stāstu… Tas viss lēnām sāka parādīties – kaut vai, lai saprastu, kas ir leģions, bibliotēkas pieejamība bija vērtīga. Sāka parādīties izpratne par Brīvības cīņām, lasīju atmiņu krājumus par Latvijas laika karaskolu. Tad jau pēc formas, ko redzēju albumā, bija skaidrs – vecaistēvs ir dienējis Latvijas armijā. Man, kā jau džekam, viss likās interesanti – tas vecums jau tāds, kad armija liekas romantiska. Īstā armija, jo par Padomju armiju ir skaidrs – tā nav laba, tai ir Afganistāna, kaimiņos bija gadījums, kad no Padomju armijas atgriezās cinka zārkā… Bet īstajā armijā!... Sāka veidoties atšķirīga izpratne, arī procesi, protams, [to ietekmēja].

Jūs ģimenē runājāt par Latvijas okupācijas faktu?

Ar mani, protams, neviens par šo nerunāja. Man bērnībā mīļa lasāmviela bija mazskautu kopas dienasgrāmata – tā bija palikusi vecmāmiņai, kas bija mazskautu kopas vadītāja. Tur bija fotogrāfijas, zīmējumi, Latvijas karogs… Es lasīju, kad man bija kādi 6–8 gadi, saistīja mazskautu nodarbības. Pieaugušie kaut ko runāja, tos laikus atcerējās, bet bez baigā uzsvara. Kad par to sāka runāt brīvāk, tad, protams, ulmaņlaiks sāka parādīties… Par okupāciju kā tādu – nē, neviens nekad nerunāja, arī par kara laiku ļoti maz – vairāk sadzīviskas ainas tika pārrunātas. Vēlāk tēva mamma vairāk par okupāciju runāja, viņai bija spilgtas atmiņas par krievu virsnieku sievām, kas izpirka tos naktskreklus. Bet tas arī tikai tad, kad par to vispār sāka runāt. Var jau būt, ka runāja, bet līdz zināmam brīdim man tas nešķita ne saistoši, ne interesanti, kas ir pilnīgi normāli bērnībā.

Talsu muzeja direktors Uldis Pētersons-Jaunzems
Talsu muzeja direktors Uldis Pētersons-Jaunzems

Ap 1988.–1989. sāka pašam veidoties priekšstats. Rīgā dzīvojot, spēcīgs bija nacionālais faktors. Līdz tam nekādu konfliktu nebija, bet pēc tam piepeši varēji atrauties pa galvu no kaimiņu džekiem. Pretī [mājai] bija krievu skola, es neteiktu, ka mēs tur daudz konfliktējām, tur no Mārupes vidusskolas brauca konfliktēt ar krieviski runājošiem. 1990., 1991. gadā no skolas pasākumiem bija bīstami pa vienam iet mājās – tad sāka kaut ko izjust, bet līdz galam tas neiesakņojās, visi jau nebija “slikti”. Bet nejust to nevarēja, es to izteikti jutu līdz kādam 1994., 1995. gadam. Tai pašā laikā mani uzņēma oktobrēnos, paspēja arī pionieros uzņemt. Bija tāds gadījums, ka –  uz toreiz vēl L. Laicena ielas, tagad Nometņu ielas, mācījos es tagadējā Āgenskalna Valsts ģimnāzijā – vienu rītu mēs gājām uz skolu.

Mūs noķēra Mārupes vidusskolas skolnieki un teica: “Davai, jāsadedzina tie jūsu kaklauti!”

Nebija jau tā, ka mēs baigi pretojāmies – ja jāsadedzina, tad jāsadedzina. Skolā gan bija skandāls par to. Tad jau kaklautus nomainīja prievītes, Iļjiča portretus – auseklīši, viss atbilstoši laikmetam.

Tad, kad sākās barikāžu laiks, – kāds tev bija priekšstats, kas tagad notiek?

Tanī brīdī man bija tikpat skaidrs kā visiem pārējiem – Latvijas Radio kā rupors, Tautas fronte… Ir noticis konflikts Viļņā, padomju karaspēks centies sadarīt kaut ko nelabu – ko tieši, man tolaik līdz galam skaidrs nebija, bet zināju, ka tanki sabraukuši cilvēkus. Tad ir lielā tautas manifestācija, kurā skaidri tiek definēts, ka mēs aizstāvēsim. Tā es to arī uztvēru, ka cilvēki tagad sargās savus stratēģiski svarīgos punktus – televīziju, radio, telegrāfu. Preses nams, šķiet, jau bija ieņemts. Janvārī bija skolēnu brīvlaiks, uz barikāžu laiku pagarināja – skolā taču barikāžu laikā negāja. Tas bija priecīgs moments. Pirmās dienas neko, noteikti pa māju. Bet pēc tam jau skaidrs – viss notiek, tas ir jāredz dzīvē. Un tas jau ir blakus – Āgenskalns, Doma laukums. Ideja bija pilnīgi skaidra – cilvēki bija sanākuši un bija gatavi sargāt. No tāda viedokļa es tā arī domāju, ka cilvēki tur gāja nesavtīgi, gatavi sargāt. Šodien es uz tiem notikumiem skatos citādi, ir pagājis laiks. Bet toreiz, esot tur…

Tu pats arī piedalījies?

Pa naktīm man tur neviens neļāva palikt, vienīgo reizi, kad centos palikt pa nakti, mājinieki mani savāca mājās vēlu vakarā. Pa dienām es tur dauzījos apkārt – staigāju, pasēdēju pie ugunskuriem, paklausījos, ko cilvēki runā. Man atmiņā palicis, ka šis pasākums nebija minorīgs – nebija tā, ka tur visi baigā stresā, varbūt vienīgi pēc apšaudes pie Iekšlietu ministrijas. Vakarā braucu garām, nokļuvu mājās, ieslēdzu televizoru – un sapratu, ka viss notiek.

No apšaudes mani šķīra 20 minūtes. Pieaugot un to visu turot prātā, tagad uz šiem notikumiem skatos citādi.

Es jau nebiju vienīgais pusaudzis, kas tur klaiņoja – ideja bija tāda, ka mēs varam noderēt. Mazums, kas! Prom no turienes mūs nedzina, neteica, ka bērniem šeit nav vietas. Skaidrs, ka šodien nevienu tādā vecumā tuvumā nelaistu nekam tādam. Bet virkne cilvēku, kas tur gribēja būt, varbūt nevarēja.

Jo viņiem, piemēram, lopi mājās.

Jā, nu viens ir lopi, bērni, ģimenes – liela daļa, protams, aizbrauca… Bet tikpat labi barikāžu dalībnieku apliecības būtu jādod tiem, kas palika – sievas ar bērniem, es domāju, tas, ka viņas to pieļāva, bija gatavas uzņemties atbildību, ka, ja kaut kas notiek, viss gultos uz viņu pleciem. Te ir labs jautājums, kas ir lielāka varonība, nomirt barikādēs vai pēc tam palikt un cīnīties līdz galam? Nesen mūsu [Talsu] muzejā bija Barikāžu muzeja pasākums, un es jautāju – kāds ir princips, pēc kura piešķir barikāžu apliecības? Viss ir oficiāli – saraksti un tā tālāk. Iedomājos par savu tēvu, kurš starp dzīvajiem nav jau labu laiku – bet tai laikā viņš pa dienām strādāja, naktīs gāja uz barikādēm, strādāja pie telegrāfa. Bet, ja tu neesi bijis sarakstā, tu neskaities.

Vai tu atceries, kā barikādes beidzās un kas notika pēc tam?

Barikādes bērna, pusaudža un jaunieša acīm

Barikāžu laiks jeb 1991. gada janvāra – un arī augusta – notikumi bija viens no būtiskākajiem Atmodas laika kulminācijas punktiem, kas parādīja Latvijas iedzīvotāju vienotību un apņēmību cīnīties par neatkarīgu valsti. Pētnieki ir darījuši ļoti daudz, lai iemūžinātu šīs vēstures lappuses, taču LSM.lv interviju sērijā var uzzināt, kā tolaik jutās šobrīd ekonomiski aktīvā paaudze – cilvēki, kuri barikādes uzlūkoja ar bērna, pusaudža un jaunieša acīm.

Intervijas:

Es nevaru atmiņā atsaukt brīdi, kurā barikādes beidzās un ugunskuri beidza kurties. Vecrīgā palika barikāžu atliekas – visi tie labirinti, betoni, kas bija sabūvēti. Bet pēdas pazuda, palika atskaņas par bojāgājušajiem. Ar tagadējo pieaugušā prātu man šķiet, vietējie OMON spēki bija izdomājuši, ka viņi būs kaut kāda vietējā vara, daudz kas bija viņu patvaļīga rīcība, un viss izvērtās citādi, nekā viņi paši bija domājuši. Un, ja latviešu-krievu jautājums, tad kuras nacionalitātes pārstāvis Iekšlietu ministrijā aizgāja bojā? Tas ir līdzīgi kā ar Brīvības cīņām – ne jau tikai latvieši cīnījās par Latviju, arī baltvācieši un nīstie baroni. Tai ziņā daļu brīvā Latvija vēlāk atšuva, daudzi vīlās jaunajā valstī, par kuru bija cīnījušies, un nejutās tai vajadzīgi – tas ir jautājums par to, cik pateicīgi mēs spējam būt. Piemēram, Kurzemes pilsētas, kas lepojas ar savu latviskumu – vai tur ir, ar ko lepoties, kādu notikumu dēļ tās ir kļuvušas tik latviskas? Vēsturiski Latvija tomēr vienmēr ir bijusi daudznacionāla. Esam multikultūra, kas ir daudz lielāka vērtība.

Un kā ar vasaras notikumiem?

Bija padomju atlieka, tā sauktās “lotosa vienības” – augustā bija jābrauc uz Marksa kolhozu strādāt, ravēt kāpostus. Īstenībā viņi par to kāpostu ravēšanu diezgan labi maksāja. Scenārijs bija tāds – katru rītu pie skolas mūs sagaida autobuss, aizved, pēc tam atved, pabaro. Un vienu rītu mēs pie skolas gaidām autobusu – nenāk, nenāk, nenāk. Nav, un viss! Stundu nogaidījām, skolotāja droši vien mēģināja kaut ko sazvanīt, bet nekā – visus laiž mājās. Es ar riteni parullēju apkārt, nezin kāpēc Ķīpsalas virzienā. Bija kaut kāda aktivitāte pie Preses nama, satiku savu brālēnu, kurš tolaik studēja Politehniskajā institūtā. Aizbraucām pie viņiem uz dzīvokli Miera ielā, tā kā viņš studēja radiotehniku, viņam bija ekskluzīvi apstākļi – ieslēdzām CNN. Pareizi, neviena cita televīzija neko nerādīja, “Gulbju ezeru” rādīja. CNN rādīja tankus Maskavā, bija skaidrs, ka kaut kas nelāgs notiek. Angļu valodas zināšanu tobrīd nebija.

Vai pats biji klāt arī kādos augusta notikumos?

To, kā ieņēma televīziju, gan atceros – sēdējām pie klasesbiedra, skatījāmies un izdomājām, ka jāaizlaiž paskatīties, kas tur dzīvē notiek. Ārējo perimetru sargāja briesmīgie karavīri, neļāva sev vispār tuvoties, šāva gaisā brīdinot. Atceros, ka tika apgāztas kaut kādas būdiņas, kas tur stāvēja no janvāra, lai kavētu citu spēku ierašanos. Protams, tas nekavēja, ieradās vēl klāt spēki, un tad nomainījās apsardze. Nākamie bija tādi pielaidīgi džeki, tas mazais pūlītis, kas bija Zaķusalā, viņiem pietuvojās, un viņi stāstīja, ka pirms četrām dienām bijuši savā pulkā Sibīrijā – viņi saprot, ka viņi ir kaut kur Baltijā, bet viņiem pilnīgi vienalga, viņi nezina, vai tā ir Rīga, Tallina vai Viļņa, viņiem principā vispār nav skaidrs – ir pateikts, kas jādara, un viņi dara. Kaut kādi konflikti tur bija, vienam pieaugušam vīrietim ar laidi salauza atslēgas kaulu.

Atceros, ka es domāju – kur ir visi tie cilvēki [kas bija barikādēs]? Janvārī bija pilns ar cilvēkiem, bet tagad nav. Pēc tam jau sapratu – arī autobuss mums pakaļ neatbrauca tāpēc, ka neviena smagā tehnika nedrīkstēja iebraukt Rīgā. Pēc tam caur centru kūlos mājās – tieši braucu garām  sašautajai “Latvijai” [Raimonda Salmiņa vadītais mikroautobuss, kuru sašāva Rīgas iekšlietu pārvades ieņemšanas laikā], pārnācu mājās, un tad jau nākamos notikumus uztvērām attālināti. Manā atmiņā bija tāds paziņojums, ka ielās iet nevajag, ap Doma laukumu cilvēkus izklīdināja. Ļoti daudzus gadus mani šis jautājums nenodarbināja, bet pēc tam sāku domāt – kas notika? Augustā viss varēja būt slikti, bet janvārī ne?

Tev janvārī pašam kādā brīdī bija bail?

Nē, vispār ne. Tajā vecumā tev vispār nav bail. Šobrīd es domāju, ka daudzas lietas no tā, ko darīju, nedarītu, jo man ir bail – ierāpties, pārrāpties, kur tik mēs nelīdām tajos laikos!

Un arī augustā nebija baiļu sajūtas. Kaut kur iekšā, protams, apziņa, ka viss ir neskaidrs un saasināts, bet es nebiju tajā visā viens.

Domāju, tas ar vecumu saistīts.

Tu nedaudz jau ieskicēji atbildi uz šo jautājumu, bet cik nozīmīgs notikums, tavuprāt, bija barikādes?

Nemainīgi – nozīmīgs. Arī šodien skatoties, barikādes ir nozīmīgas ar to, ka parādīja – jā, mēs kā Latvijas valsts un tās iedzīvotāji spējām nostāties un tanī brīdī absolūti nedomāt par briesmām. Man ļoti žēl, ka pēc tam politiķi sagrāva šo valsts vienotību. Vēl vakar domāju, vai liela daļa cilvēku, zinot, ko valsts izdarīs ar viņiem pēc tam, ietu uz barikādēm? Un savā galvā es izdomāju, ka viņi vienalga ietu – tas nebija par “mani”, par “personību”, par to, kas “man ir”, tas bija par kopību un ideju, par valsti kā tādu. Tas arī padara barikādes nozīmīgas – ka cilvēki spēja būt vienoti par valsts ideju. Kad ir konkrēts ienaidnieks, ir vieglāk, bet, kad ir nenoteiktāka situācija, cīnīties par kaut ko vai pret kaut ko kļūst sarežģīti. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti