Šāds ceļš ejams virknei to jauniešu, kas mēģina atteikties no „spaisu” smēķēšanas. Viņu vidū arī 16 gadīgais Edgars. Desmit dienas pavadījis Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur nogādāts ar "ātrajiem", tad meklējis vietu turpmākai rehabilitācijai, bet nesekmīgi. Jāgaida rindā, taču liels risks, ka kārdinājums var būt pārāks un narkomānija var atsākties. Iespējams, ar Radio starpniecību atrasta vieta kādā kopienā, kas praktizē darba terapiju un sarunas ar tādiem pašiem kā viņš.
Nevalstiskajā organizācijā „Zilais krusts” ar tās vadītāju Latvijas Radio pārrunā iespēju uzņemt pusaudzi Edgaru - bijušo alkoholiķi un tādu, kas gadu niekojies ar viegli pieejamām psihoaktīvajām vielām. Ar domu, ka ilgāku laiku puisis atrastos starp savējiem - pieaugušiem alkoholiķiem un narkomāniem - un strādātu fizisku darbu. Tas dotu vīrišķu rūdījumu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Attīstītos fiziski un spētu sakārtot prātu, lai turpmāk narkotikas nelietotu. Šobrīd par tām viņš nedomājot.
Edgars ārstēties vēlas labprātīgi… un gatavs darīt jebko citu, lai tikai lietošana neatsāktos.
Viņš mēģinājis meklēt medicīniskās rehabilitācijas vietas. Solījuši uzņemt Minesotes kabinetā, tad atteikts.
Par rehabilitāciju Edgars interesējas kopš brīža, kad izlaists no Psihiatrijas un narkoloģijas centra Tvaika ielā, kur nogādāts, pateicoties mammai. Desmit dienas palātā ar citiem atkarīgajiem ik pēc divām stundām saņēmis zāles un nācies pakļauties iestādes noteikumiem. Psiholoģiski izturēt bijis grūti un nonākšanu tur sākotnēji mammai pārmetis.
Edgaru un viņa mammu Latvijas Radio satiek sievietes darba vietā. Kad Edgars stāsta par lietošanas paradumiem, viņa saķer galvu. Sieviete teic, ka Edgaru nodevusi viņa uzvedība: viņš neskaidri runājis un ļoti daudz ēdis.
Māte priecīga, ka dēls vēlas ārstēties: „Viņš pats pirmais, kad vedu uz kabinetu, rāvās iekšā, runāja.” Interesējušies vairākās vietās, taču jāgaida rindā. Piemēram, Jelgavas slimnīcas "Ģintermuiža" Narkoloģijas nodaļas vadītājs Genādijs Vihņēvičs Latvijas Televīzijai rāda iespaidīgu rindā stāvētāju sarakstu.
Rehabilitācijas iespēja - 6 nepilngadīgajiem gadā
Šobrīd tikai seši nepilngadīgie gadā var iziet valsts apmaksātu rehabilitācijas programmu. Veselības ministrija Radio stāsta, ka nu ir sagatavots papildu finansējuma pieprasījums vairāk kā 62 tūkstoši eiro, kas dos iespēju mazināt rindas medicīnas iestādē. Vienlaikus ministrijā arī norāda - visā narkoloģiskās ārstēšanas procesā atslēgas vārds nav vis "rehabilitācija", bet gan "narkoloģiskā palīdzība". Valsts nodrošina narkoloģisko palīdzību gan ambulatori, gan stacionāra apstākļos. Rindas ir uz stacionāro ārstēšanu, bet narkologi ir pieejami visā Latvijā ambulatori. Galvenā problēma ir pacienta līdzestība, atkarību ārsts bez pacienta līdzdalības izārstēt nevar. Tam piekrīt arī SIA „Akrona” narkologs Māris Preinbergs un Ģintermuižas psiholoģe Agita Soloveiko.
Edgaram ir vēlme rehabilitēties. Te gan ir būtiski, lai vēlme neapsīktu, gaidot vietu ārstniecības iestādē.
Cerība likta uz Minesotes programmu. Šī ir viena no zināmākajām ārstēšanās metodēm, kas apvieno medicīnu, psiholoģiju, psihoterapiju un tā saucamo anonīmo alkoholiķu 12 soļu programmu. Ideja balstās uz zinātniskiem pierādījumiem, ka atkarība ir primāra hroniska slimība, kas ietekmē fizisko un garīgo veselību, un tāpēc jāārstē. Programma ietver prāta un domu sakārtošanu.
Viens pats laukos
Ir cilvēki, kas gaida rindā uz vietu medicīnas iestādē, citi risina to saviem spēkiem. Vēl kādas 20 gadus vecs jaunietis strādājis par „spaisu” pārdevēju, starpnieku, tādā veidā guvis naudas ienākumus, līdz sācis lietot pats. Divos mēnešos viņš kļuvis par absolūti atkarīgo un tad mēnesi ārstējies medicīnas centrā.
„Tad bija jādomā, ko ar viņu darīt. Mājās viņu atpakaļ paņemt nevarēja – tā ir elle, man vēl ir otrs bērns, jaunāka meita. Viņa panikā baidījās no sava brāļa. Laimīgā kārtā atradās laukos mana tēva māja, kur aizsūtījām viņu vienu pašu dzīvot. Sūtījām tur izdzīvošanas minimumu. Domāju, ka viņš ir atkopies. Šajā brīdī viņš strādā, un tā ir vienīgā izeja,” saka puiša mamma. Jau gadus divus puisis nav bijis pilsētā.
Gatavs stingriem nosacījumiem
Organizācijai „Zilais krusts” ir vairākas filiāles, tai skaitā alkoholiķu un narkomānu komūna Lēdmanē. Tās vadītājs Kārlis Dreimanis raksturo darba un uzvedības režīmu, un, ja viņš būtu gatavs pieņemt nepilngadīgo, to varētu uzsākt maijā. Pastāstot, ka 16 gadus vecais Edgars ārstējies no alkoholisma, gadu lietojis narkotikas un šobrīd strādā piespiedu darbus par zagšanu, Dreimanis teic: „Nekas iepriecinošs tur nav. Bet daudzreiz tā ir bijis – uz cilvēku skaties, un tur it kā bezcerīgs. Čubinies, un tur it kā kaut kas veidojas. Otrs, nepilngadīgs, un, ja tur būs kādas problēmas, tad mums būs problēmas. Bet galvenais, ja viņam ir vēlēšanās tikt vaļā no nelaimes, tad mēs darīsim visu, lai viņš tiktu uz kājām.”
Savulaik Latvijas Radio viesojās Lēdmanes lauku īpašumā, kur pie dzīvniekiem, piemēram, trušiem brauc arī tūristi. Teritorija iekārtota komūnas vīru rokām.
Veicot pārrunas, Edgars un viņa mamma brīdināti, ka būs jāstrādā un jāskaita Dieva vārdi. Puisis ir ar mieru. „Mums jau vajag tikai telefona numuru. Es jau sen būtu zvanījis,” saka puisis.
Latvijas Radio nodevis „Zilā krusta” kontaktus Edgara ģimenei. Ja zēns nolems izmantot iespēju un zināmu laika periodu būt Lēdmanes nometnē un no tās neaizmuks, tad sekosim līdzi. Un, iespējams, vasarā būs dzirdams puiša stāsta turpinājums no turienes.
