Dzīve ir kļuvusi stabilāka, tā situāciju vērtēja Natālija. Viņa ikdienā strādā Rīgas atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem, kur bēgļu bērniem palīdz tikt galā ar kara šausmu radītajām traumām. "Mūsu dzīve šobrīd ir laba. Mēs esam pateicīgas tiem cilvēkiem, kuri mūs pieņēma. Es strādāju, un man ir tā iespēja strādāt savā specialitātē, kas jau ir labi. Mana meitiņa mācās Āgenskalna ģimnāzijā. Un paldies arī šai ģimnāzijai. Viņa trīs mēnešu laikā ir iemācījusies latviešu valodu tādā līmenī, lai šajā valodā sazinātos," pastāstīja Natālija Urusa.
Latvijā abas ar meitu joprojām dzīvo tikai divatā. Ukrainā palikuši Natālijas vīrs, dēls un māte, ar kuriem Natālija regulāri sazinās. "Mikolajivā šobrīd ir ļoti grūti. Ļoti. Īpaši pēdējās dienas ir bijušas gana smagas, jo nav saprotams, no kurienes lido lādiņi, uz kurieni un kad tie atlidos. Bet cilvēki turas. Ar optimismu strādā, cik vien tas ir iespējams. Bet pilsēta dzīvo. Pamazām turpina dzīvot," tā situāciju savās mājās Ukrainā skaidroja Natālija.
Pagaidām mājās viņa atgriezties neplāno. Savu šī brīža dzīvi Natālija salīdzināja ar pastaigu pa garu un tumšu gaiteni:
"Lūk, ir tāds tumšs koridors, pa kuru tu ej un kur ik pa brīdim iedegas kāda gaismiņa. Tagad šī gaismiņa ir Latvija.
Šobrīd manai meitiņai šeit ir ļoti mājīgi. Viņa tieši vakar man teica, cik labi viņai te ir. Ka sajūta pat esot tāda, it kā viņa šeit vienmēr būtu dzīvojusi." Saikni ar Ukrainu gan abas nezaudē. Pateicoties šeit atrastajam darbam, Natālija spēj gan finansiāli palīdzēt mājās palikušajiem, gan arī morāli – Ukrainas bēgļu bērniem palīdzības centrā. Latvieši viņas abas ar meitu atbalsta pietiekami, un aprūpēti jūtoties arī citi ukraiņi. Taču īpašs atbalsts, viņasprāt, būtu nepieciešams tieši māmiņām ar bērniem: "Ne visas mammas var iet uz darbu. Tas tāpēc, ka ir mazi bērni, kas ir gana traumēti un atstāt viņus mājās vai bērnudārzā vienkārši nav iespējams. Lūk, te arī ir viena problēma, ka bērni ne vienmēr var ātri asimilēties. Viņiem arī ir psiholoģiskas traumas, turklāt ne mazas."
Šobrīd viens no psiholoģes Natālijas Urusas iesāktajiem projektiem ir kopā ar bēgļu bērniem veidot pasaku grāmatu, kurā aprakstītas viņu sajūtas par Ukrainā notiekošo karu. Psiholoģe stāstīja: "Lūk, ja šis projekts izdosies, ja izdosies nodrukāt šīs pasakas, tad, iespējams, pēc to motīviem varēs veidot arī multfilmas.
Mēs cenšamies darīt tā, lai cilvēki uzzina un ierauga, kā šo karu redz un jūt bērni."
Natālija gan piebilda, ka bērni Ukrainas nākotni saredz krāsainu un gaišu, un tādu to saredz arī viņa.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
