Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.
Rakstu krievu valodā lasiet šeit.
Jau 16 gadus Olha būtisku savas dzīves daļu velta brīvprātīgajai un kultūras un izglītojošajai darbībai. Viņa uzskata, ka tieši tādēļ arī ir vērts dzīvot – lai censtos padarīt apkārtējo pasauli labāku.
Pilna mēroga kara pirmo rītu Olha sagaidīja mājās, Harkivā, savā gultā. Aizmigusi mierīgi gulēja un sajuta sprādzienus. "Piecēlos un pieskrēju pie loga, pieliku pie stikla vaigu un rokas, sajutu vibrāciju un sapratu – sācies karš. Šos sprādzienus neaizmirsīšu nekad, šīs eksplozijas vienmēr paliks man atmiņā kā visbriesmīgākās skaņas pasaulē, ko esmu dzirdējusi," atceras Olha.
Par spīti brīvprātīgā darba pieredzei, Olha šo karu negaidīja – kā cilvēks ar pozitīvu domāšanu viņa uztvēra pašu kara ideju kā absurdu, īpaši XXI gadsimtā. Un, lai gan viss liecināja par briesmām, reālu pilna mēroga kara varbūtību mūsdienu sabiedrībā apzināties bija neiespējami.
Diemžēl Olha nepievērsa uzmanību trauksmainajām ziņām un pašas intuitīvajām izjūtām. Kā racionāls cilvēks viņa bija pārliecināta, ka starptautiskā sabiedrība izdarīs visu iespējamo, lai nepieļautu karu.
Pirmajās kara dienās ļoti daudzi cilvēki, īpaši tie, kuri piedzīvoja tik intensīvu bombardēšanu kā Harkivā, bija ļoti nobiedēti, nesaprata, ko darīt, psihe netika galā ar šoku. Olha bija paspējusi automašīnā ieliet benzīnu, taču sākumā nespēja sadūšoties iziet no mājām. Pagāja ilgās pirmās 36 kara stundas, un Olha nolēma, ka viņai kaut kas jādara. Pirmais, ko viņa paveica, – ierakstā "Facebook" aicināja palīdzēt Ukrainas Bruņotajiem spēkiem. Tobrīd Olhai jau bija kontakts ar karavīriem. Vajadzēja palīdzēt cilvēkiem izkļūt no šoka stāvokļa un lūgt atbalstīt Bruņotos spēkus.
Pirmās dienas Harkivā bija vienas vienīgas šausmas, pilsētu aktīvi bombardēja. Olha dzīvo pašā pilsētas centrā. Zinot, ka tuvoties logiem ir bīstami, viņa tomēr nespēja atturēties un visu laiku skatījās pa panorāmas logu uz pilsētu. Viņas acu priekšā notika pilsētas padomes bombardēšana, šo notikumu viņai pat izdevās ar telefonu nofilmēt video no sava dzīvokļa loga. Viņas draugi to ieraudzīja sociālajos tīklos. Tagad to ir smagi atcerēties.
Bet jau pēc vairākām dienām bija tiešs trāpījums Olhas mājai. Viņas dzīvoklis tika sabombardēts. Laimīgā kārtā pati Olha tobrīd nebija mājās. Zem drupām nokļuva kaimiņiene. Viņu izdevās izglābt.
"Tās bija šausmas. Es sapratu, ka tas ir sliktākais, kas var notikt, es zaudēju mājokli, bet paliku dzīva," viņa atceras.
Olha ir neticami stipra sieviete, visu kara laiku viņa nekur neslēpās – pēc trāpījuma viņas dzīvoklī viņa mitinājās pie mātes desmitajā stāvā, no kura nav iespējams laikus paspēt uz patvertni, kad sākas gaisa trauksme. Bet metro Olha negribēja slēpties, jo tur valdošais psiholoģiskais noskaņojums bija ļoti nospiedošs. Tāpēc viņa, riskējot ar dzīvību, palika mājās. Un arī šodien gluži tāpat – viņa neslēpjas.
Olha saprot, ka viņai ir liela noturība pret stresu un tādēļ viņa spēj palīdzēt citiem: "Ja padošos panikai, tad kurš palīdzēs cilvēkiem?"
Viņa evakuēja sievietes ar bērniem, gados vecus cilvēkus, palīdzēja ar naudu, benzīnu, sakopojot visu gribasspēku par spīti visām bailēm savā dvēselē. Tieši tas viņai arī palīdzēja izdzīvot tajā nepanesamajā laikā. Viņa saprata, ka to, ko dara viņa, neviens cits nedarīs.
Pirmajās kara dienās Olha sastapās ar humāno krīzi – veikali, aptiekas bija slēgtas, cilvēkiem nebija, ko ēst. Zīmīgs gadījums – kara otrajā nedēļā Olha ar kolēģiem no starptautiskā "Rotary" kluba atveda uz pilsētu 200 tonnu vistas gaļas, bet pašvaldība to izdalīja cilvēkiem tikai pēc divām nedēļām. Taču galvenais bija sasniegts.
Paēdināt cilvēkus un sagādāt viņiem zāles bija paši svarīgākie uzdevumi.
"Jūs redzat tikai aisberga virsotni, smaidu sejā. Dvēselē viss plīsa pušu no sāpēm, no izmisuma, no apziņas, ka notiek briesmīga agresija, ka tavu valsti nogalina… Tomēr tikai ar savu piemēru es varēju parādīt cilvēkiem, ka mēs neesam upuri, ka mēs esam varoņi."
Protams, gribējās raudāt no izmisuma, tomēr Olha centās uzmundrināt cilvēkus, dot viņiem spēkus dzīvot tālāk, neskatoties uz visām šausmām, kas notiek apkārt. Olha videostraumēja no notikumu epicentra, centās atbalstīt cilvēkus un sniegt patiesu informāciju, izstarojot iekšējo izturību un vienmēr izskatoties kārtīgi un sievišķīgi. Viņas foto un videoreportāžas no paša notikumu epicentra tika pakļautas botu uzbrukumiem no Krievijas, viņa tika apsūdzēta, ka kadri ir inscenēti. Olha uzskatīja, ka pievērst uzmanību šiem komentāriem būtu zem viņas pašcieņas.
"Ļoti svarīgs ir atbalsts, mēs, ukraiņi, mēs, harkivieši, atbalstījām cits citu. "Taču kopš pirmajām kara minūtēm mani atbalstīja visa pasaule."
Draugi no dažādām pasaules valstīm piedāvāja Olhai savu palīdzību, naudu, lai viņa varētu atbalstīt harkiviešus. Olha ir pateicīga visiem, kuri ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem palīdzēja cietušajiem Harkivas iedzīvotājiem.
Olhas māsa Natālija Teslenko uzņēmās atbildību par loģistiku un šajā laikā atveda uz Harkivu milzīgu daudzumu humānās palīdzības, kas deva iespēju paēdināt gandrīz 50 000 cilvēku. Olha arī stāsta par Harkivas kluba "Rotary Multinational" biedru pašaizliedzīgo atbalstu – viņi gandrīz visu diennakti palīdzēja harkiviešiem, pārvarot humāno krīzi. Olha uzskata šos cilvēkus par vīrišķības un varonības piemēru. Bija dienas, kad viņiem saspringtā darba dēļ vairākas reizes diennaktī izlādējās mobilie tālruņi, pārņēma izmisums un bezspēcība, tomēr par spīti tam viņi turpināja neatlaidīgi strādāt.
Kāda tagad, rudenī, ir situācija Harkivā? To nav iespējams iepriekš paredzēt, diennaktīm ilgi var neatskanēt neviens sprādziens, bet nākamajā dienā to var būt vairāki. Cilvēki iemācījušies dzīvot tādā realitātē, aizmigt, kad skan eksplozijas, pamosties, iet uz veikalu. "Esam pieraduši dzīvot jaunos apstākļos," saka Olha. "Bet Harkiva joprojām ir ļoti bīstama pilsēta!"
Pilsētā problēmas ir ne tikai ar pārtikas produktiem, viena no asākajām bija degvielas krīze. Ilgu laiku bija slēgti veikali, aptiekas, nestrādāja bizness. "Kad es gāju pa pilsētu, man šķita, ka šajā pilsētā esmu palikusi viena," nopūšas Olha.
Vienlaikus cilvēki, kas bija palikuši pilsētā, ļoti satuvinājās, viņi tiekas, atbalsta cits citu, palīdz, sarunājas.
"Rudens nāk ar jauniem izaicinājumiem," saka Olha. "Milzīgi daudz ēku sapostījuši sprādzieni, nav logu vai sienu. Pašlaik pilsēta gatavojas ziemai, apkures sezonai, kura būs jāiztur. Vienlaikus daudzi Rietumu ziedotāji jau ir noguruši. Diemžēl harkiviešiem nav iespējas sev pateikt, ka arī viņu spēki ir izsīkuši. Tāpēc jāmeklē jauni ziedojumi. Tagad ir svarīgi tas, ka karavīriem, kuri daudzus mēnešus aizstāvējuši pilsētu, vajadzīga rehabilitācija. Turklāt rehabilitācija steidzami nepieciešama arī cilvēkiem, kas zaudējuši mājokli.''
Olhai milzīgu morālo palīdzību sniedz ģimene. Lai gan tagad visi ukraiņi ir kā viena ģimene, tieši no tuviniekiem viņa saņem visvairāk dvēseles spēku.
"Katrs cilvēks katru rītu izvēlas lomu sabiedrībā, kāda viņam būs. Kas viņš būs? Upuris vai varonis?" tieši ar šādām domām Olha katru dienu pamostas un dodas palīdzēt cietušajiem harkiviešiem, gados veciem cilvēkiem, nogalināto bērniem un karavīriem. Kad Olha redz Harkivas aizstāvju izmisīgo varonību, tas viņai no jauna dod spēkus atkal un atkal meklēt iespējas palīdzēt.
"Katru rītu mēs izvēlamies savu dzīvi – vai mums būt brīviem, virzīties uz Eiropu, uz progresīvu sabiedrību. Katru dienu, kad tu kaut ko nepaveic progresa labā, tu kaut ko paveic pagrimuma labā. Tāpēc es izvēlos progresu," saka Olha.
Protams, Olha ir sieviete un parasts cilvēks, viņai ir savas bailes, piemēram, pēc tam, kad viņa pārdzīvoja aviotriecienus, viņa baidās no lidmašīnām. Tomēr labākās zāles pret bailēm ir palīdzēt citiem. Bailes nedrīkst traucēt iet tālāk.
Sakropļotā pilsēta nevar atstāt vienaldzīgu, sapostītas daudzas ēkas, ceļi, infrastruktūra, bērnu spēļu laukumi, bet to visu ar laiku var atjaunot. Par visasāko problēmu tagad Olha Zmijivska uzskata nepieciešamību psiholoģiski rehabilitēt karavīrus un cietušos harkiviešus. Tie ir jautājumi, kurus nav iespējams atlikt, tāpēc Olha steidzami meklē ziedotājus, kas varētu palīdzēt ar naudu rehabilitācijas centru izveidošanai.
Olha no visas sirds mīl savu pilsētu: "Noskaņojums mums ir mundrs, mūs nav iespējams nospiest uz ceļiem; pat esot ievainota, Harkiva joprojām ir ļoti tīra, kārtīga un ziedoša pilsēta. Tā ir īsta varoņpilsēta!"
