Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Tobrīd Olena jau bija brīvprātīgā, bet šo darbību viņa sāka 1999. gadā. Jau pusaudzes vecumā Olena uzzināja par brīvprātīgo kustību, un tās filozofija atrada atbalsi viņas dvēselē – bez parastās dzīves katrs cilvēks arī spēj glābt pasauli. Tā arī Olenas vecāku ģimenē bija pats par sevi saprotams glābt un atbalstīt. Olena sāka palīdzēt bērniem ar smagu likteni, kuri bija alkohola un narkotiku atkarībā, vēlāk sekoja atbalsts bērniem bāreņiem, regulāri braucieni uz internātskolām. Viņa palīdzēja bērniem apgūt nākamās profesijas – bez tām, kuras viņi iegūs arodskolā.     

"Mums bija komandas, kuras bija sadalītas pa internātskolām un nodarbojās ar bērniem pastāvīgi. Šīs komandas ir palikušās, tās ir, tās strādā. Šī ideja darbojas arī šodien – nedod zivi, bet uzdāvini makšķeri un iemāci ar to rīkoties," stāsta Olena.

Bet pēc tam sākās karš. Bija darbs slimnīcās, iepirkumi frontes vajadzībām. Olena sāka meklēt kontaktus ar lielu uzņēmumu īpašniekiem, vienojās par zemu cenu, izziņoja līdzekļu vākšanu vajadzīgo preču iegādei. Strādāja liela komanda, daudziem brīvprātīgajiem ir pazīstama parole "No Sujetovas".   

Tā Olena un viņas kolēģi brīvprātīgie strādā jau desmito gadu.

Tuvojās pilna mēroga karš. "No decembra sāku šturmēt visas Kijivas (un ne tikai) virtuālās tērzētavas un grupas saistībā ar bumbu patvertņu atrašanās vietu. Ļoti daudzi mani sauca par panikas cēlāju," stāsta Olena.

Tomēr viņa turpināja savu darbu, kopā ar vietējo deputātu izveidoja Kijivas Holosijivas rajona bumbu patvertņu sarakstu. Izrādījās, ka daudzās no tām tobrīd bija ierīkotas kafejnīcas un bāri.

Tomēr vairākumam cilvēku virtuālājās tērzētavās pret Olenas rakstīto bija negatīva attieksme. Vēlāk Olena aicināja aizvest projām bērnus, tomēr reakcijas nebija.  

Savu bērnu Olena aizveda uz Vinnicas apgabalu īsi pirms kara, kad jau bija saasinājusies situācija austrumu frontē. Bet 19. februārī piezvanīja Olenas māte no Harkivas apgabala – 72 gadus vecajai Olenas vecmāmiņai bija steidzami vajadzīga sirds operācijā. Tika nolemts, ka vecmāmiņai operācija tiks veikta nevis Harkivā, bet Kijivā. Olena atgriezās galvaspilsētā, kur Amosova klīnikā vecmāmiņai tika veiksmīgi izdarīta operācija. Par to Olena ir bezgalīgi pateicīga visiem ārstiem. Tas notika divas dienas pirms pilna mēroga kara sākuma.

Ar četriem bērniem vienā automašīnā, ar māti un tikko operēto vecmāmiņu otrā Olena 24. februārī izbrauca no Kijivas. Brauca cauri Bučai, kur tobrīd mežā jau ieradās desantnieki, bet virs ceļa pirms bombardēšanas apgriezās ienaidnieka lidmašīnas.

"To visu es sapratu, zināju, redzēju, brīdināju cilvēkus," skumji atceras Olena.

Pēc 24. februāra cilvēki panikā sāka jautāt viņai bumbu patvertņu adreses un citu svarīgu informāciju.

"Cilvēki grib tikt apmānīti. Viņiem tā vieglāk dzīvot. Diemžēl cilvēciskas muļķības dēļ vēlāk tiek zaudētas karavīru dzīvības un to brīvprātīgo dzīvības, kuri šos cilvēkus glābj," saka Olena.

Viņas ģimene sākumā aizbrauca uz Vinnicas apgabalu. Tur Olena uzreiz tiešsaistē sāka atbildēt uz dažādiem jautājumiem. Vēlāk pievērsās bēgļu koordinēšanai – viņiem steidzami bija vajadzīga palīdzība, cilvēki nezināja, kurp doties. Īpaši palīdzība bija nepieciešama cilvēkiem ar maziem bērniem, grūtniecēm un gados veciem ļaudīm. Ārkārtīgi sarežģīti bija atrast automašīnas. Ļoti daudziem bija vajadzīga pārtika un zāles. Tika saņemti daudzi pieprasījumi no frontes.

Olena atceras, kā skolā, mazā Vinnicas apgabala ciemā, kur viņa bija nokļuvusi, skolēni pina maskēšanās tīklus frontei. Olena pirmo reizi dzīvē sāka mācīt bērnus pīt šos tīklus.

"Bērni bija ļoti centīgi, bet skolas direktors bija neticami stiprs cilvēks un absolūta autoritāte bērnu vidū!" viņa atminas.

Olena plānoja palikt Vinnicā. Taču divas nedēļas pēc pilna mēroga kara sākuma viņas vīrs uzstāja, lai viņa kopā ar divus gadus veco dēlu aizbrauktu uz Poliju, kur jau gaidīja vīra kolēģi. "Vīrs ļoti pārdzīvoja par mani, par dēlu, kuru mēs bijām gaidījuši ilgus sešus gadus, viņš ir ļoti ilgi gaidīts bērns," atceras Olena. Ceļš pāri robežai bija ļoti grūts, jo bija milzīga rinda, tomēr viņiem bija automašīna, kurā bija silti, bija iespēja sasildīt un pārģērbt bērnu.

"Mēs nostāvējām no četriem rītā līdz astoņiem vakarā, ārā bija auksts, un visu laiku mēs redzējām, kā mums garām gāja cilvēki, arī ar maziem bērniem, viņi nevarēja gaidīt vai arī viņiem nebija mašīnas, lai gaidītu. Cilvēki kājām gāja mums garām, simtiem cilvēku, tas bija kā šausmīgā filmā. Kāds raudāja, kāds vienkārši nesa mazu bērnu."

Olena atceras, ka daudziem harkiviešiem bija ļoti grūti aizbraukt apšaužu dēļ, jo bija ļoti sarežģīta loģistika. Irpiņas, Bučas un citu Kijivas apgabala pilsētu un ciemu iedzīvotāji, tie, kuri pārdzīvoja okupāciju, aizbrauca vēlāk, reizēm bēga pa mežiem. Olena personīgi pazīst daudzus tādus cilvēkus un ir dzirdējusi daudzus šausmīgus stāstus par to, kam šie cilvēki ir izgājuši cauri.

"Šo cilvēku pārvadāšana arī ir atsevišķs smags stāsts gan cietušajiem, gan brīvprātīgajiem, jo ne visi cilvēki bija psiholoģiski sagatavoti tam, kas notika 24. februārī," atzīst Olena.   

Jau Polijā Olena sāka meklēt vairumtirdzniecības noliktavas, ražotājus un koordinēja patstāvīgas piegādes Ukrainai ar fonda "Patriot UА" atbalstu. "Humāno palīdzību – pārtiku, apģērbu, zāles – vedam un nododam visā frontes līnijā, uz sagrautajām pilsētām un ciemiem, uz viskarstākajiem punktiem." Tādējādi Olenai Sujetovai izdevās koordinēt ukraiņu un poļu brīvprātīgo centienus, lai palīdzētu Ukrainai.

Olena tagad dzīvo mazā, gleznainā Polijas pilsētiņā pie Varšavas. Cits viņas darbības virziens ir bezmaksas mācības ukraiņiem informācijas tehnoloģiju specialitātēs un angļu valodā (šobrīd tiek apmācīti vairāk nekā 1500 cilvēku, kuri uz laiku atrodas ārpus Ukrainas).

Pilsētiņā, kurā dzīvo Olena Sujetova, ir vairāk nekā 3000 ukraiņu, bet aktīvā brīvprātīgo darbībā iesaistījušies apmēram 200. "Mēs visi palīdzam cits citam un Ukrainai," saka Olena.

Iepriekš Olena nebija bijusi Polijā: "Domāju, ka te varēšu sazināties angliski, bet mazās pilsētiņās angļu valodu zina ļoti nedaudz cilvēku, tāpēc man bieži teica – runājiet ukrainiski, mēs jūs saprotam. Otra lieta, kas mani pārsteidza, – Ukrainā biju pieradusi dzīvot aktīvā ritmā, bet Eiropā, konkrēti Polijā, ir pavisam cits ritms. Te ir mierīgi, it kā mēs būtu nokļuvuši sanatorijā. Bija sarežģīti vienlaikus iekārtoties jaunā valstī, veikt brīvprātīgo darbu, pārdzīvot stresu, saņemot briesmīgās ziņas no Ukrainas, mācīties jaunas lietas un pašai audzināt divgadīgo bērnu. Mēs, ukraiņi, nezinām, kas ir mierīga dzīve! Bet Polija pārsteidz ar nosvērtību un mieru…"

Turklāt Olenu pārsteidza arī, ka dzīve Polijas mazpilsētās iekārtota tā, ka cilvēki tur var dzīvot pilnvērtīgi, ir pilnīgi visa nepieciešamā infrastruktūra. Kopumā attieksme pret ukraiņiem Polijā lielākoties ir ļoti labvēlīga: "Visa Polijas tauta apvienojusies, lai palīdzētu Ukrainai. Esot šeit, esmu saņēmusi daudz dāvanu, reizēm veikalos atteicās ņemt naudu tāpēc, ka esmu ukrainiete. Esmu tā pieradusi palīdzēt grūtdieņiem, kad reizēm, kad pati saņēmu palīdzību vai dāvanu, sāku raudāt, tik ļoti nepierasti tas bija."

Olena Sujetova stāsta par brīvprātīgo darbu Polijā: "Tiklīdz nokļuvu Polijā, man atrakstīja Olena Pianovska, mūsu ukrainiete, kas šeit dzīvo, un piedāvāja savu palīdzību."

Vietējās jaunietes brīvprātīgās tūlīt pat palīdzēja Olenai ar apģērbu viņai un viņas bērnam, jo viņa bija aizbraukusi tikai ar nepieciešamo lietu minimumu. Ar to arī sākās viņu kopīgā darbība.   

Meitenes vāc vajadzīgās lietas Polijā, pēc tam humānā palīdzība tiek sūtīta uz Ukrainu, uz fonda "Patriot UA" noliktavu, bet no turienes – uz dienvidiem, ziemeļiem un austrumiem, cilvēkiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Tie ir gan apģērbi, gan pārtika, gan zāles, gan automobiļi, gan būvmateriāli cilvēkiem, kuri zaudējuši savu mājokli, gan lietas frontei. Īpaši tagad, kad tuvojas ziema, ir svarīgi saremontēt mājas ciemos, kuri cietuši karā, apgādāt karavīrus ar siltu apģērbu.

Piemēram, pašlaik Olena meklē automobiļu pārvadāšanas automašīnas, ar kurām no Šveices atvest vairākus simtus automobiļu (tie ir vieglie auto, džipi, mikroautobusi) frontes vajadzībām, kā arī meklē ziedotājus, kas samaksātu par atvešanu. Un brīvprātīgā darba svarīga daļa ir arī palīdzība ievainotajiem un nogalināto ģimenēm.

Brīvprātīgo vidū sen zināms teiciens ir: "Jebkurā nesaprotamā situācijā vērsieties pie Sujetovas."

Kopš 2014. gada, bet tagad daudz retāk, Olena dzird šādu jautājumu: "Kāpēc jūs nodarbojaties ar brīvprātīgo darbu?" Ļoti smieklīgi skan jautājums: "Bet kādu algu jūs saņemat kā brīvprātīgā?" Reizēm cilvēki arī vaicā: "Vai patiešām jūs ticat, ka, pateicoties jums, kaut kas mainīsies?"

Agrāk daudzi cilvēki bija tālu no kara, tagad situācija mainījusies, cilvēki sākuši saprast brīvprātīgo darba svarīgumu. Visvairāk Olenu sarūgtina ticības zaudēšana brīvprātīgo kustībai, ar ko viņa dažkārt saskaras. Tomēr no lielākās daļas cilvēku Olena saņem atbalstu.

2016. gadā Kijivā, Stratēģiskajā šosejā 15, Olena izveidoja Brīvprātīgo skvēru un uzstādīja piemiņas zīmi visiem Ukrainas brīvprātīgajiem. Tā ir spoguļsirds ar uzrakstu "Darīt labu var katrs". Ikviens cilvēks, kurš pienāk pie pieminekļa, var ieraudzīt sevi.

Olena sapņo par atgriešanos Ukrainā, bet mazuļa dēļ viņa pašlaik paliek ārzemēs – mazajam, aktīvajam bērniņam nebūs iespējams paskaidrot, piemēram, ka nedrīkst iet uz mežu, jo tur ir mīnētas vietas. "Diemžēl tas ir ļoti smagi, jo māti un vecmāmiņu es pēdējo reizi satiku martā, bet tēvu – pagājušā gada novembrī. Viņi ir Harkivas apgabalā. Tēvs atgriezās saimniecībā, sākās sēja, bija jāaprūpē bites, vecāki palika tur par spīti kara dārdoņai līdzās," stāsta Olena.

"Kaut drīzāk būtu uzvara, varētu satikties un apskauties. Tas skan kā mantra, kā lūgšana mums visiem. Esam ļoti noilgojušies cits pēc cita."

Ko Olenai nozīmē Ukraina?

"Pirmkārt, tās ir manas mājas, tā ir valsts, kurai ir pasaulē labākā tauta. Otrkārt, tās ir vērtības, kuras man dāvinājuši mani senči. Tā ir īpaša dvēseles dziesma."

Olena sapņo redzēt Ukrainu kā pilnīgi neatkarīgu, tiesisku valsti, kur gudriem un strādīgiem cilvēkiem būs laba dzīve.

"Mēs patiešām esam ļoti attīstīta un ļoti bagāta valsts. Atlicis izdarīt tā, lai valstij būtu gudra vadība, bet cilvēki justu likumu darbības spēku," saka Olena.