Portrets uz kara fona. Konstantīns, Kazahstānas lietuvietis no Bučas, kurš izglābis 203 cilvēkus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Konstantīnu Gudausku, dzimušu Kazahstānā un pēc tautības lietuvieti, cilvēktiesību aizstāvi un brīvprātīgo no Bučas, šajā Kijivas apgabala daļā pazīst un mīl visi. Okupācijas laikā, kad vietējie iedzīvotāji bija nonākuši lamatās un varēja iet bojā jebkurā brīdī, Konstantīns, riskējot ar dzīvību, spēja izvest vairāk nekā 200 cilvēku.

Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Viņu vidū – bērni, veci cilvēki, grūtnieces. Daudzreiz Konstantīns bija uz dzīvības un nāves robežas, bet baiļu nebija, jo par galveno viņš uzskata šajā dzīvē paspēt izdarīt kaut ko svarīgu pasaulei, cilvēkiem, izglābt pēc iespējas vairāk cilvēku dzīvību.

Irpiņa, Vorzeļa, Buča, Hostomeļa – pilsētas Kijivas apgabala ziemeļos, klusas, gleznainas, mežu ieskautas, – ģimenes bija tās vietas iecienījušas. Tieši tur pilna mēroga kara pirmajās dienās ieradās okupantu karaspēks un milzīgs daudzums Krievijas militārās tehnikas. Vietējiem iedzīvotājiem nebija iespējas organizēti evakuēties, daudzus nogalināja bumbas, šāviņi vai arī paši okupanti. Viņi varēja atklāt uguni uz automobili ar mierīgajiem iedzīvotājiem, kuri mēģināja aizbraukt. Varēja arī vienkārši nogalināt uz ielas.

"Vorzeļas eņģelis". Tā Konstantīnu dēvē vietējie iedzīvotāji, daudziem viņa pārgalvīgie braucieni bija vienīgā iespēja izglābties.

Konstantīns pirms diviem gadiem no Kazahstānas pārcēlās uz Ukrainu un uzreiz tajā iemīlējās. Apmetās Bučā, un no viņa logiem bija redzama Hostomeļas lidosta. Tieši tur, mājās, viņš arī sagaidīja pilna mēroga kara pirmo dienu. "Bija apmācies, mākoņi bija zemu. Lidoja lidmašīnas un bombardēja lidostu," stāsta Konstantīns par 24. februāra rītu. "Es gāju un automātā uzvārīju kafiju, kā to mēdzu darīt katru dienu." Tajā brīdī Hostomeļas lidlaukā piezemējās desantnieki.

Notiekošais šķita nereāls: "Tu redzi bildīti, bet tavs saprāts to nespēj pieņemt."

Konstantīns tūlīt pat piezvanīja cilvēktiesību aizstāvei Gaidei Rizajevai, kuru ļoti labi pazina, lai pajautātu, ko viņš var darīt un kā palīdzēt šajā brīdī. Gaide pavēstīja, ka notiek straujš Krievijas armijas uzbrukums Kijivas apgabala ziemeļu daļai, nepieciešams steidzami izvest vietējos iedzīvotājus, vispirms Ukrainas izlūku radiniekus, jo viņu dzīvība ir apdraudēta.

Pirmā ģimene, kuru Konstantīns izveda jau pirmajā dienā, bija Ukrainas izlūka ģimene – bērni un sieviete astotajā grūtniecības mēnesī. Uz savu risku Konstantīns devās uz Jasnohorodku, ciemu pie Dimeras pilsētiņas, kas tika okupēta kara pirmajā dienā. Bija jābrauc vairāk nekā trīs stundas, ceļā bija "korķi" un avārijas, jo cilvēki masveidā devās projām no apgabala pilsētām uz drošāko Kijivu: "Visi brauca no turienes, bet es uz turieni."

Aiz Irpiņas viņu apturēja Krievijas karavīri, viņš parādīja Kazahstānas pilsoņa pasi: "Man tur ir ģimene. Es braucu pēc ģimenes."

Konstantīnam veicās – viņam ļāva doties tālāk. Aizbraucis līdz Jasnohorodkai, viņš paņēma mašīnā grūtnieci ar bērniem. Dokumentus viņš lika izmest, bet bērniem teica, lai sauc viņu par tēti.

Braucot izdomāja leģendu, ko teikt kontrolpunktos: viņi ir ģimene no Kazahstānas, bet dokumenti sadeguši, kad mājā trāpījis šāviņš.

Visvairāk Konstantīns baidījās, ka bērni nepratīs samelot vai pēkšņi sāks runāt ukrainiski un tā sevi nodos.

Viņu mašīnu apturēja trīs reizes. Tika uzdoti vieni un tie paši jautājumi – kas viņi ir, kur dzīvojuši un cik sen: "Viņiem uz visu bija nospļauties. Vienmēr nosaucu Stepana Banderas ielu. Sapratu, uz ko ir noskaņota šī publika. Propaganda taču darbojas. Un tas neradīja šaubas. Viņi atbildēja: "Brauciet. Kijiva tiks ieņemta pēc trim dienām.""

Droši vien tajā kara pirmajā dienā Konstantīns un viņa izglābtie cilvēki vēl nesaprata, ka bijuši par mata tiesu no nāves. Izglābto ģimeni Konstantīns aizveda uz Ševčenko laukumu Kijivā un tūdaļ pat devās atpakaļ – pēc Krimas tatāru ģimenes. Arī to vajadzēja izvest.

"Kā man veicās! Ja būtu saticis to pašu kordonu… Bet – it kā Dievs būtu sargājis!" atceras Konstantīns.

Pašā pirmajā dienā izglābtajai grūtniecei jau martā piedzima dēls. Mazuli nosauca par Konstantīnu. Krustdēls…

Bučā kara pirmajā dienā bija panika, cilvēki nesaprata, ko darīt, kāds mēģināja aizbraukt no pilsētas, kāds mēģināja iepirkt pārtikas produktus… Maizi.

Konstantīns devās uz lielveikalu, bet maizes viņam nepietika. Sieviete, kas kopā ar viņu stāvēja rindā, dalījās ar viņu ar savu maizi. Viņš viņu redzēja pirmo reizi. Kopš tā laika viņš viņu meklē, lai pateiktu paldies, un runā par viņu katrā intervijā.

Drīz kļuva skaidrs, ka visus ceļus, kas ved ārā no pilsētas, kontrolē okupanti. Vajadzēja plānot, kā izvest no okupācijas kārtējo ģimeni – vecmāmiņu, māti, tēvu un trīs bērnus. Izdevās. Nodevis izglābto ģimeni brīvprātīgajiem, Konstantīns brauca tālāk.

Iebraucot Vorzeļā no Bučas, Konstantīns nokļuva uz dzīvības un nāves robežas – bija gandrīz tiešs trāpījums viņa automobilim.

Konstantīns tika kontuzēts un zaudēja samaņu. Atguva samaņu jau mobilajā hospitālī.

Un, lai gan ārēju savainojumu viņam nebija, kontūzijas sekas vēl ilgi liek sevi manīt. Tas krustojums uz divu pilsētiņu Bučas un Vorzeļas robežas vēlāk kauju laikā tika pilnīgi izdedzināts. Konstantīns vēl līdz šim tam nespēj mierīgi pabraukt garām.

Notikušo viņš uzskata par zīmi:

"Man bija jāmirst, taču paliku dzīvs. Tātad man jāpalīdz citiem."

 

Tikpat kā nedodot sev laiku atlabšanai pēc kontūzijas, Konstantīns piezvanīja draugam, kuram pirms kara bija elektromobiļu taksometru parks, palūdza mašīnu. Viņš uzreiz atbildēja: "Ņem!" Konstantīns no okupācijas zonas izveda aizvien jaunus un jaunus cilvēkus, ik reizi riskējot ar dzīvību.

Bija gadījums, kad aizkavēšanās izglāba viņam dzīvību – viņš no okupētās teritorijas izveda gados vecu sievieti ar gangrēnu, viņa steidzami bija jānogādā slimnīcā, taču vairākās slimnīcās atteicās viņu uzņemt. Sievietes vārds bija Irina Bilika – viņa bija Ukrainā slavenas dziedātājas vārda un uzvārda māsa. Kārtējās slimnīcas apsardzei izmisušais Konstantīns uzsauca: "Laidiet! Esmu atvedis Irinu Biliku!" Tika pasaukti dežūrārsti, kuri jautāja: "Kāpēc jūs mūs mānāt?" Konstantīns parādīja viņiem sievietes pasi.

Tajā naktī Kijivas rajonā Sofijivska Borščahivkā mājā, kurā uz laiku mitinājās Konstantīns, trāpīja raķete. Ja viņš nebūtu aizkavējies, glābjot šo sievieti…

Daudzas reizes Konstantīnu gribēja nogalināt rašisti, lika viņam pie galvas ieroci. Viens no tādiem gadījumiem bija Vorzeļā, kad Konstantīns kopā ar brīvprātīgo Oksanu Čercovu bija atbraucis evakuēt lielu ģimeni ar bērniem. Pretī brauca Krievijas militārā tehnika. Karavīri nogāza Oksanu un Konstantīnu zemē, pielika pie galvas ieročus. Konstantīns izdzirdēja okupanta jautājumu: "Kas tev man sakāms?" – "Kad es braucu šurp, jau atvadījos no dzīves." – "Dzīvo."

Rašists izšāva gaisā. Tajā sekundē Konstantīns nesaprata, vai viņš vēl ir dzīvs vai arī jau vairs nav. 

Tagad viņš atceras – tajās dienās nebija baiļu, bija tikai nervu sasprindzinājums un vēlēšanās izglābt pēc iespējas vairāk cilvēku.

Cik bieži viņš bijis uz nāves robežas, Konstantīns apzinās tikai tagad. Daudzreiz viņu varēja vienkārši nogalināt. Viņam bija telefons ar kontaktiem un informāciju. Automobilī viņš to slēpa visredzamākajā vietā, zem salvešu paciņas. Rašisti pārmeklēja visu mašīnu un pat izrāva sēdekļus, bet tur neiedomājās paskatīties.

Daudz reižu no nāves izglāba arī Kazahstānas pilsoņa pase un pat "Sberbank" maksājumu karte.

Apturēja, pārbaudīja, sita, draudēja nošaut, bet kaut kādā brīnumainā kārtā nenogalināja – palaida gan viņu pašu, gan izglābtos cilvēkus.

Vienā no tādiem gadījumiem Konstantīns veda smagi ievainotu mazu meitenīti, kurai galvā bija šķemba. Rašisti, apturējuši mašīnu, biedēja, draudēja bērnu nogalināt. Ņirgājās: "Tūlīt nošausim, nevienu nevajadzēs glābt." "Ja tas būtu tavs bērns, es arī pēc tā brauktu," toreiz Konstantīns teica okupantam. Kad visbeidzot viņus palaida, Konstantīns lūdza Dievu, lai paspētu aizvest mazo līdz slimnīcai un viņa tiktu izglābta.

Paspēja. Izglāba.

Konstantīns viņu atkal satika, kad viņa bija izveseļojusies. Meitenīte viņu apskāva un nosauca par krusttēvu. Tas bija neparasti laimīgs brīdis...

Rašisti ņirgājās par civiliedzīvotājiem, kurus glāba Konstantīns – pārmeklēja, pazemoja, draudēja nogalināt. Vairākas reizes mašīnā trāpīja lodes, bet laimīgā kārtā visi palika dzīvi. Okupanti gadījās dažādi. Daži Konstantīnu sauca par jukušu, uz to viņš atbildēja vienādi: "Ja tur būtu jūsu bērni, es pēc viņiem arī brauktu, jo tie ir vienkārši bērni, vienkārši veci cilvēki. Un ja jūs uzskatāt, ka esat kristieši, es arī esmu kristietis. Šie cilvēki ne pie kā nav vainīgi, viņi ir neapbruņoti."

Par daudz ko no pārdzīvotā Konstantīns joprojām stāsta ar asarām acīs. Mierīgo iedzīvotāju līķi ceļa malā. Cilvēki, kurus neizdevās izglābt. Dažkārt viņš pēc viņiem atbrauca, taču bija par vēlu – atrada nogalinātus. Vīriešus, sievietes, bērnus.

Vēl viens glābšanas gadījums – žurnālista Dmitrija Gordona kanālā Konstantīns dzirdēja, ka okupētajā Vorzeļā savas mājas pagrabā atrodas slavenais ukraiņu komponists Ihors Poklads un viņa sieva. Konstantīns pats pieņēma lēmumu braukt un izvest komponistu. Viņš pazina Poklada mūziku: "Viņš ir ukraiņu nācijas lepnums."

Tas bija Konstantīna pirmais brauciens uz Vorzeļu, viņš pilnīgi nepazina šo pilsētiņu un saprata, ka tur droši vien nav sakaru. Krievijas karaspēka kontrolposteņos teica, ka brauc pēc gados vecajiem radiniekiem. Viņam ļāva braukt tālāk, viņš atrada vajadzīgo māju, ilgi klauvēja pie visiem logiem, beidzot tika atvērti slēģi… Viņš paņēma komponistu ar viņa sievu un abu suņiem savā mašīnā. Atpakaļceļā, tikko bija aiz muguras rašistu posteņi, Konstantīns izgāja ēterā un pateicās visiem cilvēkiem, kuri par viņu šajā dienā pārdzīvoja un lūdzās.

Nākamajā rītā pār Konstantīnu gāzās palīdzības lūgumu straume – vairāk nekā 3000 lūgumu evakuēt radiniekus.

Ihora Poklada sieva Svitlana sāka palīdzēt – vākt informāciju, humāno palīdzību, koordinēt evakuāciju.

Pavisam no Vorzeļas izdevās izvest 178 cilvēkus, visā Kijivas apgabalā – 203.

Pašlaik tiek uzņemta filma "Buča" – tās pamatā ir reāli gadījumi, kurus pastāstījis Konstantīns, un tieši viņš ir galvenā varoņa prototips. Konstantīns šo filmu uzskata par ļoti svarīgu: "Kā cilvēkiem likt saprast sāpes? Tas pašlaik ir svarīgi. Lai pasaule ietekmētu to, lai šis karš drīzāk beigtos."

Tagad Konstantīns veic brīvprātīgo darbu, viņš nodibinājis starptautisko humānās palīdzības fondu "Bucha Help", lai atbalstītu cilvēkus, kuri cietuši okupācijas laikā, kā arī vāc informāciju juridiskajām procedūrām – mierīgo iedzīvotāju liecības par okupantu kara noziegumiem. Ir svarīgi fiksēt notikumu detaļas, kamēr cilvēki tās atceras.

"Mēs karojam par savu nākotni, bet rašisti cīnās par savu pagātni un par to, lai mums nebūtu nākotnes.

Cīnieties par savu nākotni un par savu bērnu nākotni savā demokrātiskajā, tiesiskajā, brīvajā, vienotajā Ukrainā. Šis mērķis ir tā vērts, lai paciestu grūtības! Bet uzvarēs Ukraina! Esmu pateicīgs Dievam, esmu pateicīgs visiem cilvēkiem, kuri mani atbalstījuši. Ukraina cīnās par brīvību un neatkarību, par to pasauli, kuru mēs visi mīlam," saka Konstantīns Gudausks.

Un piebilst – viņam neizdodas aizmirst tos, kurus izglābt viņš diemžēl nepaspēja…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti