Portrets uz kara fona. Eduards no Kramatorskas un Jevgeņija no Maskavas, vīrs un sieva

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Karš izšķīris daudzas ģimenes, un mīlošu cilvēku šķiršanās ir viena no lielākajām tā traģēdijām. Taču ko izjūt pāri, kuros mīlošie cilvēki ir tādu valstu pilsoņi, no kurām viena uzbrukusi otrai? Jevgeņija un Eduards ir tieši tāds pāris, krieviete un ukrainis.

Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Žeņa dzimusi Tomskā, bet pēdējos gados strādājusi Maskavā. Savukārt Eduards dzimis un uzaudzis Kramatorskā, un to, kas ir karš, zina kopš pusaudža vecuma.

Kramatorska…

"Kad 2014. gadā viss tikai sākās, man bija 14 gadu, un man par to ir diezgan neskaidras atmiņas. Mēs diennaktīm sēdējām pagrabos, jo pilnvērtīgu bumbu patvertņu nebija," stāsta Eduards. Viņš atceras, kā pilsētā tika organizēti pirmie separātistu kontrolposteņi un kā tie tika apbruņoti. Pusaudži ložņāja līdzās kontrolposteņiem, viņiem bija interesanti, bet viņi vēl nesaprata, kas tie par cilvēkiem un kāpēc tie tur atrodas: "Liela daļa atmiņu un emociju izdzisušas kā nevēlama informācija. Baiļu kā tādu tad nebija, atceros, ka bija neizpratne – kas notiek?"

No skolas bērnus palaida pēc iespējas agrāk, lai viņi tur neatrastos iespējamās apšaudes laikā, jo arī skolā varēja trāpīt šāviņi. Un gan bērni, gan pieaugušie no biežajām apšaudēm regulāri slēpās pagrabos. Eduarda mājas pagrabs kā bumbu patvertne nebija izmantojams, tas neizturētu triecienu, tāpēc viņam ar ģimeni bija jāslēpjas slimnīcas pagrabā. Šāviņi trāpīja kaimiņu mājā, par to viņam saglabājušās fotogrāfijas.

"Pa ceļu līdzās slimnīcai, kuras pagrabā mēs sēdējām, bieži brauca tanki un bruņutransportieri. Sprādzieni periodiski bija tādi, ka pat pagrabā bija jūtams grūdiens," atceras Eduards.

Tad viņam arī izveidojās noturīgs riebums pret propagandu, jo Krievijai tuvu esošajā Kramatorskā katrā televizorā varēja ieslēgt Krievijas kanālus. Pusaudzis drīz saprata, ka šī televīzija stāsta melus, kuriem nav saistības ar to, kas īstenībā notiek…

Mīlestība…

Ar Jevgeņiju Eduards iepazinās internetā, sākumā saziņa bija vienkārši draudzīga. Taču viņi drīz izjuta dvēseļu radniecību un atrada daudz kopīgu interešu. Eduards, kurš tobrīd bija beidzis medicīnas koledžu, gribēja paceļot, redzēt pasauli. Žeņa viņu uzaicināja uz Maskavu. Tur viņi arī drīz satikās. Abi nespēja vien beigt sarunāties. Jevgeņiju sajūsmināja Eduarda gudrība un dvēseles īpašības. Bija pārsteidzoši, kā viņai var būt tik interesanti ar vīrieti, kurš ir gandrīz  veselus 18 gadus jaunāks par viņu.

Jā, tagad Žeņai ir 39, bet Eduardam – 22 gadi. Drīz viņi saprata, ka negrib šķirties, un ar viņiem piemītošo radošumu sāka gatavot īstas un jautras studentu kāzas. Lai gan tobrīd nebija naudas, radīja sev neparastus tēlus. Kāzu kleitu Žeņa dažās dienās kopā ar draudzeni uzšuva pati. Pat laulības reģistrācija notika neparastā vietā – klostera teritorijā, kur jaunais pāris visus pārsteidza ar savu oriģinālo izskatu. Visu reģistrācijas procesu viņi smējās līdz asarām, tādēļ tradicionālā svinīgā gaisotne neizdevās.

"Reģistrācijas brīdis pilnībā pauž mūsu attiecības – neskatoties uz problēmām, vienmēr ir ļoti daudz smieklu," stāsta Žeņa. "Toties tev vienmēr ar mani ir jautri!" sievai atbild Eduards.  

Tobrīd, kad viņa iepazinās ar Eduardu, Žeņa joprojām pārdzīvoja emocionālas sāpes – pirms vairākiem gadiem bija miris viņas pirmais vīrs. Viņa ļoti ilgi bija vientuļa, jo baidījās pieķerties otram cilvēkam. Dziļā depresija turpinājās vairāk nekā divus gadus un noveda līdz lēmumam vairāk neatvērties jaunām attiecībām. Bailes zaudēt mīļoto bija stiprākas par viņu, un viņa saprata, ka morāli neizturēs traģēdijas atkārtošanos, ja kaut kas notiks. Eduards panāca, ka viņa atkal smaida un notic laimei. Žeņa atkal sāka Dzīvot.

Sapņi par emigrāciju. Karš

Lēmums aizbraukt no Krievijas abiem brieda sen. Žeņa jau 2018. gadā mācījās svešvalodas, jo sapņoja pārcelties uz Itāliju un tur nodarboties ar foto. Toreiz viņas plānus izjauca Covid-19 dēļ noteiktie ierobežojumi.

Ģimenes dzīves sākumā abi sāka aktīvi meklēt valsti, kurā būtu vienkāršāk legāli uzturēties un kurā viņu attālinātajā darbā nopelnītais pietiktu dzīvošanai. Viņi apsvēra daudzus variantus, sāka apgūt jaunas profesijas. Bija milzīga vēlēšanās pārcelties uz Ukrainu, kur dzīvoja Eduarda draugi un tuvinieki. Abi domāja gan par Kijivu, gan Žitomiras apgabalu, kur dzīvoja Žeņas draudzene. Plāni šķita ļoti perspektīvi un rožaini, ar šādām domām viņi arī devās pie miera 2022. gada 23. februārī…

Rīta pusē Žeņa saņēma ziņu no draudzenes: "Karš sācies!"

Šausmu pārņemti, viņi atvēra ziņu portālus un sociālos tīklus. "Kaut kāds sirreālisms, paralēlā realitāte, mēs nedomājām, ka tā būs, ka bombardēs Kijivu, Harkivu, naktī, dzīvojamās mājas, es to vēl līdz šim nespēju aptvert!" stāsta Žeņa. Abi saprata, ka visus viņu plānus pārcelties uz Ukrainu tagad pārsvītrojis karš, ka tuvinieki un draugi ir briesmās. Viņi nekad nebija domājuši, ka tas ir iespējams – pilna mēroga karš Ukrainā: "Tas nerādījās pat vismurgainākajos sapņos!"

Pat Eduards, kurš Kramatorskā bija pieradis pie pastāvīgām apšaudēm, arī bija domājis, ka varētu būt tikai lokāla karadarbības saasināšanās. Tomēr viss notika pēc sliktākā iespējamā scenārija.

Kad sākās karš, Eduards gribēja braukt uz Ukrainu, jo viņš pēc izglītības ir feldšeris. Tomēr Žeņa nespēja viņam ļaut to darīt – ja ar vīru kaut kas notiktu, viņa to neizturētu. Pirmajās nedēļās viņa ļoti pārdzīvoja: "Es sapratu, ka viņam jābūt tur, es baidījos, taču pateicu, ka atbalstīšu jebkuru viņa lēmumu. Taču iespējams, ka man tas būs trieciens, pēc kura nevarēšu piecelties." Par izšķirošo faktoru kļuva tas, ka nopietnu medicīnisku iemeslu dēļ Eduards fiziski nevarēja pildīt savu pienākumu, tāpēc no šīs domas bija jāatsakās, lai nekļūtu par nastu kolēģiem ārkārtēja spēku sasprindzinājuma apstākļos.    

Eduardam Ukrainā bija draugi un tuvinieki, un viņi visi bija briesmās. Viņa māte un brālis aizbrauca no Kramatorskas uz Ukrainas rietumiem, Kramatorskā palika tikai vectētiņš, kurš nevarēja pamest saimniecību. Žeņa un Eduards pastāvīgi uzturēja sakarus ar tuviniekiem un pārdzīvoja, taču ko gan viņi varēja darīt, izņemot atbalstu?

Eduardu visvairāk šokēja gadījums, kad viņa māte un brālis, nolēmuši aizbraukt uz Rietumukrainu, vakarā iekāpa vilcienā, bet nākamajā rītā bija trieciens Kramatorskas dzelzceļa stacijai, bija daudz ievainoto un nogalināto. Ar tuviniekiem kādu laiku nebija sakaru, jo viņi brauca vilcienā. Bija bail.

Drīz viņi saprata, ka uz Ukrainu aizbraukt nav iespējams, taču arī Krievijā vairs nav iespējams palikt. Žeņa un Eduards nevarēja samierināties ar to, ka viņi pat nevar protestēt, lai paustu, ka ir pret karu. "Un šī izjūta, ka tev atņem tavu valsti un tev kļūst kauns piederēt šai sabiedrībai, tev atņem saknes, pārtrūkst saiknes. To ir grūti aprakstīt, absolūts apjukums un atrautība no visa," saka Jevgeņija. Bailes izdarīt nepareizu kustību, pilnīga vārda brīvības neesamība…

Mītiņi un propaganda…

Ne reizi vien Žeņa runāja ar draugiem un paziņām par Ukrainu, pierādot, ka ne nacisma, ne krievvalodīgo iedzīvotāju apspiešanas Ukrainā nekad nav bijis. Kā piemēru viņa minēja savu vīru, ukraini, uzaugušu Donbasā, kurš lieliski runā krievu valodā un pareizi tajā raksta. Žeņa skaidroja, mēģināja pārliecināt… Kaut kādos gadījumos tas tiešām palīdzēja, cilvēki ieklausījās.. Tomēr dažkārt arī viņas vīra reālais piemērs – cilvēks, kurš 2014. gadā pārdzīvojis karu Donbasā – nebija pietiekami pārliecinošs.

"Man patiesi ir ļoti žēl cilvēku, kuri attaisno karu, jo pienāks brīdis, kad nāks sapratne. No vienas puses, kā var žēlot tos, kuri attaisno slepkavību, tomēr esmu tāds cilvēks – man visu žēl. Bet sapratne, tā atnāks, un tā būs ļoti briesmīga," saka Jevgeņija.

"Esmu ukrainis, visu dzīvi nodzīvojis Doneckas apgabalā, un nekad neviens neko nav aizliedzis!"

Eduards ir sašutis par viltus ziņu daudzumu Krievijā. "Cilvēki patiešām tic visam, ko dzird. Kad cilvēkiem sniedz visus faktus ko redzi, videoapliecinājumu, viņi atbild: "Jūs visi esat zombiji, tas viss ir montāža.""

Žeņai tuvajā lokā ir cilvēki, kas regulāri gāja uz pretkara mītiņiem, taču dalībnieku skaits tajos kļuva arvien mazāks un mazāks. Iemesls, pēc viņas domām, ir lielā nospiestība un bailes: "Ja es zinātu, ka tas ir droši, es ietu uz mītiņiem. Es nevarēju to atļauties, manam bērnam vairāk neviena nav, un ja ar mani kaut kas notiks, bērns paliks viens." Žeņu, tāpat kā daudzus viņas līdzpilsoņus, attur tas, ka viņa saprot – tas ir veltīgi, spēka struktūras apspiedīs jebkuru mītiņu, tā ir realitāte: "Tieši tādēļ mītiņi arī noklusa – tas ir bīstami. Tam būtu jēga, ja tam būtu kaut kāds rezultāts. Ko var izdarīt parasts cilvēks? Tas diemžēl ir matemātikas un pārspēka jautājums."  

Tagad kļuvis pilnīgi neiespējami Maskavas centrā pulcēties vairāku cilvēku grupās, cilvēkus nekavējoties aiztur. Žeņa atceras 2014. gadu, kad bija mītiņi pret Krimas pievienošanu, bet arī tiem nebija rezultātu: "Jo nežēlīgāk un bīstamāk tas kļūst, jo mazāk cilvēku protestē. Cilvēkiem ir ģimene, bērni.

Jā, iespējams, tas ir gļēvums un vājums, mēģinājums ielīst savā alā un neredzēt problēmas, bet tas ir mēģinājums aizstāvēt savu ģimeni."

Emigrācija un patriotisms…

Sen briedušais nodoms aizbraukt no Krievijas pēc kara sākuma kļuva vienīgi spēcīgāks, tika pieņemts galīgais lēmums. Žeņa un Eduards apsvēra dažādas valstis, kuras varētu viņus uzņemt, kur būtu salīdzinoši viegli nokārtot uzturēšanās formalitātes un kur dzīvei pietiktu ar to, ko viņi nopelnītu attālinātajā darbā. Kopš kara sākuma bija jātaupa, jo sākās problēmas ar darbu. Daudzas valstis kļuva nepieejamas problēmu dēļ ar vīzām, bet aviobiļešu cenas kļuva vienkārši kosmiskas. Galu galā abi izvēlējās Gruziju kā vienkāršāko variantu. Divus mēnešus gatavojās pārcelties, taupīja, kā vien spēja, un pārdeva mantas.

Lai gan tobrīd mobilizācija vēl nebija izsludināta, jau bija skaidrs, ka tas notiks. Un kaut arī Eduardam, citas valsts pilsonim, formāli iesaukšana nedraudēja, bija cita problēma. Žeņu ļoti satrauca propaganda skolās:

"Esmu stingri pret to, ka tiktu lauzta bērna psihe. Jābūt mīlestībai pret savu zemi, bet ne uz tāda pamata. Tā nedrīkst tikt ieaudzināta ar vēstījumu, ka visapkārt visi ir ienaidnieki!"

Žeņa ir daudz ceļojusi pa Krieviju – no Maskavas līdz Tomskai un atpakaļ: "Esmu šo zemi redzējusi, es to patiešām mīlu, tā ir ļoti skaista valsts, kurā ir daudz brīnišķīgu, labestīgu un atsaucīgu cilvēku." Tomēr to, kas notiek sabiedrībā tagad, Žeņa nespēj pieņemt: "Tā valsts, kuru es mīlu, tiek sagrauta, tie cilvēki, kurus es ļoti mīlu, tiek lauzti. Valstī ir situācija, kad tu nevari teikt to, ko tu domā, pat ja neesi izgājis laukumā, lai to pateiktu."

Žeņa uzskata, ka mīlestība pret savu valsti ir tad, kad vēlies, lai tā attīstās, kad dari kaut ko noderīgu tai un cilvēkiem, "nevis kad tu kliedz, ka apkārt visi ir ienaidnieki. Tam vispār nav nekādas saistības ar patriotismu".   

Viesmīlīgā Gruzija…

Datums aizbraukšanai uz Gruziju tika izvēlēts intuitīvi, tas bija 16. septembris, un tagad abi ir priecīgi, kas izvēlējušies tieši šo datumu un ka finansiālos jautājumus spējuši atrisināt laikus.

Pārdodot daļu mantu (un daudzas vienkārši atdodot), nokārtojot dokumentus sunim, viņi pārcēlās, bet atlikušās mantas tika pārvestas īrētā treilerī. Īpašu ar pārcelšanos saistītu baiļu nebija.

"Visur, jebkurā valstī, dzīvo cilvēki, un mēs vienmēr varam vienoties. Neatrisināmas problēmas ir tad, kad tevi māc bailes, ka vari tikt nogalināts. Pārējās problēmas ir atrisināmas," saka Žeņa.

"Man bija vairāk bail palikt Krievijā. Man aug bērns, pēc pieciem gadiem viņam būs 18, un es negribu, lai kādreiz viņu kā lielgabalu gaļu nosūtītu karot un piespiestu nogalināt cilvēkus."

Ceļā viss noritēja veiksmīgi, un drīz ģimeni sagaidīja viesmīlīgā Gruzija. Žeņas dēls sāka iet gruzīnu skolā un ir ļoti apmierināts, lai gan mācās valodā, kuru nesaprot. Jau pirmajā dienā viņš atnācis mājās degošām acīm un teicis, ka viņam viss patīk. Bērni un skolotāji palīdz viņam adaptēties. Jevgeņija kaimiņu bērniem palīdz mācīties matemātiku, bet viņi savukārt palīdz viņai apgūt gruzīnu valodu: "Kaut kāda valodas barjera, ka tevi nesapratīs, pilnībā nepastāv. Ja ir nepieciešams sazināties, tad valoda tam nekad nebūs šķērslis."

Ģimene īrē māju Tbilisi nomalē. Kaimiņi viņus uzņēmuši labvēlīgi, īpaši atbalstījuši, kad smagi saslimis suns un Žeņa ar Eduardu viņu katru dienu vadājuši uz klīniku. Tie bijuši vienkārši atbalsta žesti – nesuši ēdienu, mierinājuši, kad suni glābt nav izdevies. Siltā uzņemšana Gruzijā Žeņai un Eduardam bijusi gan negaidīta, gan ļoti patīkama. Tagad, dzīvojot no propagandas un vardarbības brīvā valstī, viņi iejūtas, mācās un strādā, bet rītos dzer kafiju, skatoties uz kalniem, un sapņo atkal nostāties uz kājām un pārcelties uz Ukrainu, kur tad jau būs miers, un atjaunot to pēc visa, ko šī valsts pārdzīvojusi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti