1949. gada 25. marts bija pēdējā reize, kad tolaik 10 gadus vecā Dore redzēja viņai tik mīļās ģimenes mājas. No turienes aizveda visus 10 ģimenes locekļus. Kāda krievu karavīra mudināta, ģimene paņēma līdzi arī piena kannu un maizes kukuli, jo, kā viņš teicis, priekšā būšot garš ceļš. Tobrīd gan neviens pat neiedomājās, ka runa ir par vairākām mokošām nedēļām lopu vagonos.
“Ķēvīte, kas mūs atveda, tai tā bira asaras, laikam saprata zirdziņš, ka vairs nekad mūs neredzēs. Visus salādēja vagonos, lopu vagonos, kur bija tikai viens atejas caurums un mazs, mazs lodziņš,” atceras Dore Šmite.
Un tad sākās gandrīz četru nedēļu garš brauciens lopu vagonos uz Amūras apgabala Kaganovičas rajonu, kur ģimene pavadīs vairāk nekā 7 gadus. Izmisums, netaisnība, neziņa par nākotni, nāve - pārdzīvotais un redzētais lopu vagonos atstājis dziļas rētas Dores bērnības atmiņās.
“Kas nomira, turpat viņus izsvieda pa logu ārā. Un tā viņi tur palika - putniem un zvēriem par barību,” atminas Dore Šmita.
Pirmais iespaids par Sibīriju Dorei bija vietējie bērni, kuri, pētot svešiniekus, ēduši zāli. Lai svešumā izdzīvotu, arī viņa bērnības vietā iepazina smagu darbu - plēsusi lopiem zāli, apkopusi teļus, malusi pienu.
“Varēja termoforā pa kluso ieliet kaut ko - vai krējumu, vai pienu. Nu tā jau ir zagšana būtībā. Bailes jau, kad pieķers, tad cauri…” stāsta Dore.
Vissmagāk Dorei bija atvadīties no vecmāmiņas, kura pēc svešumā pavadīta gada devās mūžībā. Sibīrijā viņa arī atdusas.
Deviņdesmitajos gados, dodoties uzmeklēt vecāsmātes kapavietu, Dore to neatrada - tagad tur ganoties govis. Tomēr ikdienā vecmāmiņa ir blakus, un uz saviem mīļajiem viņa raugās no radinieka, mākslinieka Jāņa Zvirbuļa gleznotā portreta.
“Visu smagumu iznesa mūsu vecāki un vecvecāki. Tām mātēm jau vajadzētu uzcelt zelta pieminekli, kā viņas varēja izdzīvot, jo dzīvot šādos smagos apstākļos un skatīties, ka tiem bērniem ir ko ēst un kādreiz viņiem nav - tas ir apbrīnojami. Laikam tā bija lemts, ka varējām izdzīvot,” spriež Dore Šmite.
Izdzīvot palīdzēja arī Sibīrijas neskartā daba, kas bieži bija vienīgais iztikas avots.
Stundām ilgi kopā ar vienaudžiem Dore varēja rotaļāties kalnos, kur zaļoja pundurbērzi un pundurliepas, ziedēja peonijas, lilijas un dzegužpuķes. Kādu augu sārtiem ziediem Dore atvedusi arī uz Latviju. Neieaugās.
Bez dabas tuvuma viņa nevar arī šodien - “Imantu” mājās puķu dobes vienmēr izravētas un apkārtne sakopta.
“Tas man ir iedevis laikam rūdījumu, jo es nevaru nevienu dienu bez darba. Un galvenais - man vajag āru, āru, āru, dabu, saskari ar zemi,” saka Dore Šmite.
Ikdienā Dore labprāt arī nūjo, lasa grāmatas un min krustvārdu mīklas. Par dzīves lielāko prieku un bagātību viņa sauc savu ģimeni - abas meitas, piecus mazbērnus un četrus mazmazbērnus. Jau pēc dažiem mēnešiem visa kuplā saime ciemosies “Imantās”, lai atzīmētu Dores 80 gadu jubileju. Tieši šādi brīži viņai ir vismīļākie.
