Teritorija ir vairāk nekā 13 000 hektāru liela. Pati Mārdega ir Valsts militāro objektu iepirkuma centra Vides nodaļas projekta asistente. “Es neesmu armijas cilvēks. Mans darbs ir saistīts ar dabas un vides aizsardzību. Šeit un pēdējos četrus gadus tas ir bijis ES finansētā LIFE programmas projektā "Putni Ādažos". Visu šo biotopu, šo putnu dzīvotņu atjaunošanas darbu organizēšana, pieskatīšana un plānošana bija manos darba pienākumos,” viņa saka.
Viņas darba ikdiena reizēm sākas ļoti agri. Tā kā pa dienu poligonā notiek šaušana, tad no rītiem tur ir tukšs un kluss.
“Tad te var vēl kaut ko padarīt un kaut ko apskatīt. Reti jau ir tā, kad es braucu un skatos, kas izaudzis. Lielākoties tas ir saistīts ar darbu plānošanu, kur ir jāpaskatās vai varbūt pat jāsamarķē dabā ar krāsu vai savādāk tās darbu veikšanas vietas, kas var būt ciršana vai dedzināšana,” atzīmēja Mārdega.
Savulaik darba sākšana Ādažos bijusi neplānota. Tomēr nu jau 10 gadus viņa strādā poligonā. “Man šī teritorija liekas ļoti interesanta. Katru gadu es sev atklāju kaut ko jaunu, lai arī diezgan ilgi jau šeit strādāju,” norāda Mārdega, kas pati mācījusies ornitoloģiju.
Darbs poligonā ir radījis vajadzību paplašināt jau esošās zināšanas. “Tieši strādājot šeit, lielākoties tieši ar virsāju atjaunošanas darbiem (..) mani pamudināja vairāk (..) pamācīties par pārējiem dzīvās dabas organismiem, grupām, arī par augiem, tieši par to virsāju kā par tādu vienotu veselumu un arī tāpat kukaiņiem un citiem dzīvniekiem,” stāsta speciāliste.
Runājot par dzīvniekiem, Mārdega norāda, ka poligonā dzīvo tie paši dzīvnieki, kas citviet. Tomēr tos šajā teritorijā ir grūtāk pamanīt.
“Mums tikai liekas, ka mēs šeit esam vieni. Patiesībā ir acis, kas mūs vēro. Tāpat kā daba maskējas, arī karavīri maskējas. Ir bijis tā, ka eju, un pēkšņi viršos es redzu, ka tur ir karavīrs, kuru pa gabalu neesmu redzējusi. Bet daba arī tikpat un varbūt pat vēl meistarīgāk maskējas, jo tos zvērus jau mēs reti redzam,” norāda Mārdega.
Arī “Vides faktiem” izdodas pamanīt dažus poligona iemītniekus: vairākus rubeņus un stirnu. Rubenis ir tikai viens no putniem, kurus “Vides fakti” ieraudzīja. Dodoties cauri poligona teritorijai, redzama zaļā vārna, kura šogad atlidojusi ātrāk nekā citus gadus, un arī brūnā čakste. “Tāds ļoti raksturīgs poligona putns ir sila cīrulis. Viņam tieši virsāji ar priedīšu puduriem, atsevišķām priedēm, mežmalām ļoti patīk. Viņi te ligzdo lielā skaitā, protams, mums ir lauku cīruļi, ir daudz dažādu parastu putnu. Vēl viens tāds putns, kas gan šķiet, ka vēl nav atlidojis, vismaz neesmu poligonā vēl ne reizi dzirdējusi, bet nu kuru katru brīdi būs klāt, ir stepes čipste,” klāsta Mārdega. Tiesa, turpinot pastaigu pa poligonu, tiek pamanīta arī stepes čipste. “Lieliski! Nu, man jau likās, ka viņa parasti pēdējos aprīļa datumos arī ierodas,” viņa klāsta.
Par labiem putnu pazinējiem ir kļuvuši arī karavīri. “Bieži vien ir tā, ka karavīri man nāk klāt un stāsta, ko viņi ir redzējuši. Tad viņi stāsta - tur viņi redzēja tik rubeņus (..) citi zina arī zaļo vārnu (..) viņi ir it kā tikai militārie, bet viņi pamana arī kaut ko no dabas. Tas man liekas ļoti jauki,” saka Mārdega.
Tādējādi ne vien dzīvnieki ir pieņēmuši karavīru klātbūtni, bet arī paši karavīri ir vērīgi attiecībā pret dabas iemītniekiem.
