Pirmais latviešu juvelieru pāris Vācijā pārsteidz vietējos ar prasmēm un radošumu

Pirms gada uz skaisto  Švarcvaldes pilsētu Freiburgu Vācijā pārcēlās divi ļoti talantīgi latviešu juvelieri – Ģirts Cīrulis un Aija Ulmane. Reģionā un pat, visticamāk, visā Vācijā, viņi ir vienīgie latviešu juvelieri ar savu darbnīcu un jau sacēluši nelielu furoru vietējās juvelieru aprindās. Vācu zeltkaļus viņi pārsteidz ar daudzpusību un jaunāko aprīkojumu, klientus – ar radošiem risinājumiem un darbu izpildes ātrumu. Paši bauda jauno dzīvi un teic – Freiburgā jau no pirmajām minūtēm jutušies kā mājās.

Pārcelties uz Vāciju abiem nav bijis spontāns, bet gan rūpīgi izsvērts plāns un apzināta izvēle. Aija un Ģirts patiešām pamatīgi piegājuši šai lietai – sastādījuši sarakstu ar, viņuprāt, piemērotām pilsētām, kuras varētu patikt, un pēc tam braukuši skatīties, kā tad tur ir.

Sākotnēji bija iecere pārcelties uz Šveici, bet sapratuši – tas nav reāli.

“Es divus trīs gadus sūtīju CV uz Šveices firmām, bet viņi atklāti teica, ka nedrīkst ņemt darbā ārzemnieku, ja nevar pierādīt, ka esmu neaizstājams un Šveicē uz vietas labāka par mani nav,” nosaka Ģirts. “Tad lēmām par Vāciju – tā turklāt no mammas puses man ir vēsturiskā tēvzeme, omītei vēl pasē bija rakstīts “vāciete”. Viņas senči pirms 200 gadiem bija pārcēlušies uz Latviju, uz Iršu koloniju (tā dēvēja Hiršenhofu – Iršu muižu un vācu zemnieku koloniju Vidzemē, Kokneses novadā, kas pastāvēja no 1766. līdz 1916. gadam – Z.P.).”

Aija piebilst: “Turklāt esam lieli ceļotāji, un, braucot pa Vāciju, kaut kāda laba sajūta te bija. Un gribējās skaistu vietu – Latvija ir tik skaista zeme, ja jau pārvācamies, tad arī uz skaistu vietu!”

Liktenīgās sakritības

Tā nu abi braukuši lielajā tūrē pa Vācijas skaistajām pilsētām, kuras šķitušas piemērotas atbilstoši sirdssajūtai – uz Minheni, Štutgarti, Pforchaimu, Konstanci.

Konstance vispār bijusi sarakstā ar pirmo numuru – skaista, blakus Šveicei, turpat ezers, kalni, kas savukārt tuvi Aijai… Līdz brīdim, kad aizbraukuši un sapratuši – nav mūsējā!

“Patiešām ļoti skaista vieta, bet enerģētiski nesajutām kā savu… Toties, atbraucot uz Freiburgu, uzreiz bija sajūta – jā, tikai un vienīgi šeit!” atceras Ģirts.

Interesanti, ka pēc šī sajūtu diktētā lēmuma sākušās dažādas mistiskas sakritības – licies, ka liktenis pats noklāj sarkanu paklāju, pa kuru atliek vien doties uz mērķi.

Aijas un Ģirta darbnīcas skatlogs Ziemassvētkos

Ģirts atceras pirmās dīvainās sajūtas: “No sākuma atbraucu viens, kārtoju dokumentus. Un pēkšņi piefiksēju, ka es nedomājot zinu, pa kurām ielām uz kurieni jāiet! Un ne tikai vecpilsētā, kas savā ziņā ir līdzīga mūsu Vecrīgai, bet arī jaunajos rajonos – eju un aizeju uz pareizo vietu! Ļoti interesanta sajūta.”

Savukārt vēl Rīgā, kad jau bijis pieņemts lēmums par Freiburgu, Ģirts reiz braucis ar auto un prātojis, kā nu visu paveikt un ar ko vispār sākt, līdz pamanījis uz kādas ēkas uzrakstu “Baltijas-Vācijas tirdzniecības kamera”: “Apskatījos mājaslapu un, izrādās, viņi palīdz uzsākt biznesu Vācijā! Uzrakstīju e-pastu, atnāca atbilde – hmm, tas esot pirmais gadījums, kad kāds latviešu juvelieris gribot savu darbnīcu Vācijā vērt, bet pēc mēneša būšot seminārs, būs speciālisti no Vācijas, lai tik nākot. Aizgāju, parunājos pēc tam ar vienu semināra lektoru, viņš iedod man vizītkarti, lai tik rakstot visus jautājumus, un kura pilsēta interesējot. Es saku – nu, sapņu pilsēta būtu Freiburga. Un viņš – tad tā arī rakstām – Freiburga! Ja ir sapņi, tad tie jāpiepilda, nav ko sapņot, darām! Pēc nedēļas man atnāca milzīga elektroniskā vēstule, kur bija konkrētas atbildes ar visu likumdošanu turklāt. Turklāt mākleri man vēl ieteica, kas palīdzētu atrast telpas Freiburgā. Un tas viss par velti! Vācijai ir izdevīgi, ka tur cilvēki uzsāk uzņēmējdarbību.”

Telpas patiesi salīdzinoši ātri atrastas pilsētas jaunajā rajonā.

Saimnieks pārbaudījis kredītvēsturi, ienākumus, bet, ieraugot abu juvelierdarbus, bijis godīgs un pateicis – jums te nebūs, ko darīt, jums vajag telpas vecpilsētā!

“Vēl Rīgā man bija klients, marokāņu izcelsmes Francijas iedzīvotājs, kurš vēlējās rotu kolekciju ar saviem kaligrāfijas darbiem. Realizējām vairākus projektus. Ieraudzījis bildes no Freiburgas, prasa – ko tur dari? Es saku – telpas atradu! Viņš esot domājis, ka mēs jokojam, jo viņam mamma dzīvo Francijā, Kolmārā, kas ir vien pārdesmit kilometri. Tieši viņš mani iepazīstināja ar kādu krievieti, kas savukārt sapazīstināja ar vietējo juvelieri – viņš strādā šobrīd vecākajā juvelierdarbnīcā Freiburgā, kas no 1902. gada nav mainījusi savu atrašanās vietu. Ar viņa ieteikumu kļuvām par sadarbības partneriem, jo darbnīcas nereti savā starpā sadarbojas, katrai ir sava specializācija, un bieži vien pasūta citiem to, ko paši nedara. Un tas viss taču sākās tikai ar sajūtu, ka gribam uz Freiburgu!” Ģirts ar izbrīnu atceras.

Aija nosmejas: “Man bija tik nereāla sajūta! Nē, nu vai patiešām tagad tā pasaules sadodas rokās, lai mums palīdzētu? Laikam jau jādara tā, kā sirds liek… Prātu gan, protams, arī nedaudz vajag!”

Mīla zelta rāmītī

Abiem ar Aiju arī Rīgā nebūt neklājās slikti. Ģirts iemantojis ne tikai klientu, bet arī amata brāļu cieņu un atzinību. Viņš ir sestās paaudzes rīdzinieks, Rīga viņam ļoti tuva, arī pēdējās īrētās telpas bija Rīgas centrā.

Vēlme izpausties radoši acīmredzot mantota jau gēnu līmenī – viņa vectēvs no tēva puses bija grafiķis Kārlis Cīrulis, bet vectēva tēva brālis bija slavenais Ansis Cīrulis – grafiķis, gleznotājs, lietišķās mākslas meistars, Latvijas Republikas pirmās pastmarkas meta un valsts karoga standarta autors. Ģirts un Aija ir mācījušies Oļega Auzera vadītajā juvelieru koledžā, Ģirts vēlāk prasmes slīpējis un izkopis amerikāņu firmas “Berebi” filiālē Rīgā, kur nostrādāja sešus gadus.

“Tā bija vislabākā gravieru skola, kāda vien var būt!” viņš saka. Aija pieticīgi saka – esmu “zamužem” (krievu frāze, kas nozīmē “precējusies”, burtiskā nozīme – “aiz vīra” – Z.P.), lokomotīve esot Ģirts, kurš uzreiz piebilst: “Nē, nē, viņa ir mūsu dizainers! Ir tāds viens skatiens… Kad to redzu, uzreiz jūtu – kaut kas nav labi.”

Daudziem pāriem šķiet grūti un pat neiespējami būt kopā 24 stundas diennaktī gan mājās, gan darbā, bet Ģirts un Aija uz jautājumu, kā tad ir gan dzīvot, gan strādāt kopā, vienā balsī saka – super!

Ģirts vēl piebilst, ka arī tad, kad Aija paņem kādu brīvdienu, vienalga, sūtot viņai skices, lai pajautātu viedokli, savukārt Aija nosmej, ka par savu priekšnieku nekad neesot bijis iemesla sūdzēties.

Ģirts darbnīcā Freiburgā

Abu mīlasstāsts sācies – kur? Nu, protams, ka juvelierdarbnīcā!

Aija jau bijusi mācībā pie meistara, un tad tur parādījies arī Ģirts. Gluži kā romānā, pieticis ar vienu vienīgu acu skatienu…

“Man tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, lai cik mistiski tas nebūtu. Ienāca tāds gaišs džekiņš ar gariem matiem, satikās acu skatieni – un viss!” Aija atceras. “Es nekad nedomāju, ka tā var būt. Īstenībā man tas stāsts bija… nu, trakāk nekā seriālā. Biju precējusies un izšķīros, absolūti nezinot, kas mani gaida. Tu nezini to cilvēku, bet esi gatava pilnībā mainīt dzīvi! Pēc mēneša jau sākām dzīvot kopā.” Vēl pēc gada pieteicās dēls, un pēc tam abi arī apprecējās – pavisam nejauši tas notika 14. februārī: “Mums vienkārši piedāvāja izvēlēties vai nu trešdienu, vai piektdienu. Protams, ka piektdienu! Un izrādījās, ka tas ir 14. februāris, toreiz gan tas neko neizteica, īsi pēc tam sāka atzīmēt arī Latvijā. Bet mums patiešām sanāca netīšām!” Interesanti, ka dēls tika pie tēva vārda un mātes uzvārda.

Aija un Ģirts ar dēlu

Aija teic – nekādas saistības ar Kārli Ulmani viņu dzimtai neesot, bet dzimtā esot meitas vien un uzvārds citādi iešot zūdībā: “Kad izšķīros, paņēmu šo savu meitas uzvārdu. Nenomainīju, jo tik tikko biju dabūjusi jaunu pasi, un domāju – nu, nē, atkal visa papīra jezga no jauna! Dēlam savukārt teicu – maz kas būs, pasaulē Ulmani izrunāt vieglāk nekā Cīruli, kad būsi pilngadīgs, ja gribēsi, varēsi mainīt! Savā ziņā gaišredzīgi – viņš patiešām ir liels ceļotājs, vēl lielāks nekā mēs, un daudz laika pavada ārvalstīs.”

Bet pirmais mīlas skatiens tā arī turpina kvēlot jau 26 gadus… Šobrīd Aija gan bildinājumu atceras ar smiekliem: “Mēs vispār negribējām precēties, bet puiku neierakstīja Ģirtam pasē, un viņš tā nebija ar mieru. Un teica – davai, apprecamies! Tāds bildinājums. Un es teicu – labi!” Gredzenu Ģirts izgatavoja vēlāk. Tas esot bijis abiem arī finansiāli ļoti smags laiks, deviņdesmito gadu vidus, daudziem klājās grūti. Lai gan mīlas plauksmē tas viss licies nesvarīgi, Aija atceras – galvenais, lai mazais puika būtu paēdis. Vēlāk viss sakārtojies – Ģirts sāka strādāt amerikāņu firmā, kur maksāja labi un dolāros. Pēc sešiem gadiem gan pateicis – pietiek, taisām kaut ko savu!

“Mēs sākām ar pēdējo māju Rīgā! Mums darbnīca patiešām bija pēdējā mājā Rīgā, Bolderājā, uz pašas robežas – aiz mājas bija tikai pļava,” Ģirts atceras. Vēlāk pārcēlušies uz Čaka ielas pagrabtelpām. No turienes viņus burtiskā ziņā izskaloja… “Vienu gadu bija nenormālas lietusgāzes, daudzi pagrabi Rīgā pārplūda. Mums bija pilns ar ūdeni, vēl kanalizāciju sita uz augšu… Un mēs tikko bijām paņēmuši kredītu un smalku remontu uztaisījuši, bija tāds skaists pagrabiņš itāļu gaumē ar terakotas flīzēm, ar veciem ķieģeļiem! Uzlēcu uz dīvāna un skatījos, kā visur gāžas smirdīgs ūdens… Ģirts plikām kājām brien pa ūdeni un mēģina smelt, pēc tam tikai kaimiņš prasa – pag, kur tev elektrība?!” Ģirts turpina: “Un es atceros, ka man tak visas rozetes ir zemu, pie grīdas! Sazin` kāds sargeņģelis mani toreiz nosargāja… Pēc tam teicu – viss ejam prom! Jo nav izslēgts, ka tā notiks vēlreiz. Un vēlreiz. Nāks klienti, un mums ož pēc kanalizācijas… Varen smalks salons būtu! Mājas saimnieks pierunāja paņemt augšstāva telpas. Saimnieks vispār ir fantastisks cilvēks, joprojām esam ģimenes draugi.” Tā no pagrabiņa pārcēlušies uz trīsstāvu darbnīcu, un vēl dzīvokli virs tās.

“Ar čībām varēju iet uz darbu.

Saimnieks smējās – varbūt tev ierīkot to ugunsdzēsēju stieni, lai vari nošļūkt pa taisno uz darbnīcu? Mierīgi strādāju līdz naktij, nekur nav jāsteidzas, vienīgā vieta, kur draud sastrēgums, ir tikai kāpņu telpa,” joko Ģirts.

Atpakaļ viduslaikos

Kāpēc gan diviem veiksmīgiem juvelieriem ar skaistu darbnīcu un dzīvokli Rīgas centrā jābrauc meklēt laime citur? Ģirts nopūšas – tas esot sāpīgs jautājums: “Par finansēm nevarējām sūdzēties, bet katru gadu tika pieņemti arvien jauni likumu grozījumi, arvien neadekvātāki maksājumi… Mūsu nostāja vienmēr bijusi tāda, ka mēs veidojam savu dzīvi, savu pasauli tādu, kurā jūtamies labi. Mums bija, tā sakot, Šveice Latvijā! Pat burtiskā ziņā – darbnīcu veidojām, iespaidojoties no Šveicē redzētajām darbnīcām, kur ir darbgaldi, lieli logi, viss gaišs un atvērts. Interesanti, bet reiz ienāca viena sieviete, kura teica – esot vienkārši garāmejot ienākusi, lai pateiktu, ka mums esot darbnīca kā Bāzelē. Mēs sakām  – tieši tur arī iedvesmojāmies! Vārdu sakot, jutām, ka nevar vienkārši sēdēt un burkšķēt, un izdomājām, ka jāmaina vide.”

Pāris ne tikai apbraukāja pilsētas, bet arī izpētīja, kā te viss uz vietas notiek, kāds ir piedāvājums, un sapratuši, ka var piedāvāt to, kā te nav.

Salons darbnīca Freiburgā

Abi gan smejas, ka nav izpētījuši divas lietas – pirmkārt, ka te viss notiek ļoti lēni: “Latvijā īstenībā viss notiek ļoti dinamiski, un pie tā pierod un uztver kā pašsaprotamu. Te viss notiek ārkārtīgi lēni – iesniedz papīrus, tad ir tukšums, gaidi nedēļu, divas, mēnesi. Sajūta, ka dzīve rit kā palēninātā filmā, tikai nauda aizplūst nereālos ātrumos. Latvijā dzīvot ir kā haizivij – ja apstājies, tad nomirsti. Te sēdi un gaidi, un neko ietekmēt nevari. Ar laiku jau pierod, vietējiem tas liekas normāli, viņi dzīvo lēni un nesteidzīgi, pilnīgi cits ritms. Bet sākums… Mēs jau spriedām, ka otrreiz vispār diez vai parakstītos uz šitādu soli.”

Otrs atklājums bija Bādenes iedzīvotāju mentalitāte, un, proti, īpašā iezīme – konservatīvisms. Bādene skaitās Vācijas konservatīvākais apgabals.

Aijai bijis liels izbrīns: “Arī juvelieri strādā ar tādām metodēm, ar kādām Latvijā neviens vairs sen nestrādā. Piemēram, reizēm vajag procesa laikā pievadīt skābekli, tam ir īpašs, ērts aparātiņš, bet viņi pūš ar muti caur trubiņu! Es Ģirtam saku – tas ir kas, no viduslaikiem kaut kas? Likās – kā?! Pie mūsdienu tehnoloģijām! Un tā taču ir Vācija!”

Ģirts pasmaida: “Kad jautāju vienam juvelierim, kāpēc tā, viņš tā diezgan vīzdegunīgi paziņoja, ka strādājot autentiski. Tad man dikti gribējās pajautāt – bet vai tālruni jūs lietojat? Kāpēc nesūtāt vēstules ar baložu pastu?”

Tas gan dod arī priekšrocības – latviešu juvelieri spēj piedāvāt dažādus pakalpojumus un iespējas, kādu nav ne tikai Freiburgā, bet visā reģionā. Ģirtam arī Latvijā bija ļoti moderns aprīkojums, jo, tiklīdz parādās kas jauns, viņam to vajag. Aija saka: “Kad toreiz Rīgā saimnieks piedāvāja tās lielās telpas, es teicu, ka par daudz. Viņš tikai pavīpsnāja – gan jau noderēšot! Un tā arī bija – mēs daudz braukājām uz izstādēm, un Ģirts pirka visu to jaunāko – vajag tādu lejamo, un šādu frēzi, un vēl tādu frēzi. Es gan parasti bubinu, bet pēc laika izrādās – noder gan!” Ģirts piebilst, ka draugi zeltkaļi savukārt nākuši uz viņu darbnīcu kā uz izstādi – sak, paskatīsimies, kas jauns tirgū parādījies.

Abi atzīst – ja būtu zinājuši, ka Freiburgā, salīdzinoši mazā pilsētā ar nedaudz vairāk kā 200 000 iedzīvotājiem un nelielu vecpilsētu, ir vesels simts juvelierdarbnīcu, droši vien būtu nobijušies.

Tagad izrādās, ka ir, ko piedāvāt gan klientiem, gan kolēģiem.

Turklāt abu draudzīgā un atvērtā daba paver ceļu patīkamai komunikācijai, un konkurenti pārvēršas par draugiem un sadarbības partneriem.

Un par tādiem īstiem konkurentiem jau neesot arī vienam otru jāuzskata – piemēram, atbilstoši savai iedabai, vietējie, ja reiz izvēlējušies vienu piegādātāju, pārdevēju, meistaru, pie viņa arī turas. Piemēram, pasāžā, kur ir latviešu juvelieru salondarbnīca, pāri ieliņai atrodas kāda vācieša uzņēmums – viņš tur darbojas jau otrajā paaudzē, un par klientiem viņam nav jābažījas. Lai gan latviešu pāris smejas, ka ilgi neesot ne runājis, ne īsti sveicinājies, pirmo reizi atnācis vien runāt par kopīgo apgaismojumu, kad kāds bezpajumtnieks bija sadarījis nesmukumus pie viņa durvīm… “Simtpirmajam jau allaž ir grūtāk nekā pirmajam,” filozofiski nosaka Ģirts.

“Bet esam apstaigājuši diezgan daudz darbnīcu, un mūsu darbi ļoti atšķiras – tie ir pavisam citādi. Un klienti pamazām sarodas. Ir jau arī ļoti daudz klientu no Latvijas un Krievijas, kuriem darbus sūtām.” Ģirts veidojis šeit arī divus Nameja gredzenus – savulaik, tā sauktās pirmās trimdas laikā, tie kļuva par atpazīšanas zīmi latviešiem. Vienu izlicis arī skatlogā, un reiz, ejot pusdienās, redz – kāda sieviete stāv un skatās. Nē, viņa neko nevēloties, bet esot latviete no Šveices un bijusi pārsteigta, ka vācu pilsētas juveliersalona skatlogā redzams Nameja gredzens! Ģirts un Aija veido arī jaunas pazīšanās un draudzības: “Pa šo neilgo laiku esam paspējuši satikties un iepazīties ar daudziem jaukiem tautiešiem, kas dzīvo tuvākajā apkārtnē, un allaž priecājamies par katru tikšanos!”

Sievietēm gaumes līdzīgas

Juvelieri min atšķirības no Latvijas – pirmkārt, vāciešiem vairāk patīk pirkt gatavus izstrādājumus. Viņi ne visai labi spēj vēlmes vizualizēt un labprāt vēlas, lai kāds cits, tā sakot, pasaka viņiem priekšā – ļauj izvēlēties no jau esošajiem.

Tie, kas veic pasūtījumus, toties daudz vairāk nekā vidusmēra latviešu klienti paļaujas uz meistaru, pamanījis Ģirts: “Viņi visu laiku prasa manu viedokli – ko jūs par to sakāt? Es saku – nu burvīgi!”

Aija stāsta, ka sieviešu gaume esot ļoti līdzīga gan Latvijā, gan Vācijā – abu tautību sievietēm ļoti tīk lakonisms:

“Tagad mēs bijām izgatavojuši gredzenus ar ametistiem, ieliku arī interneta lapā – no Latvijas kolosāla atsaucība un vācietēm arī patīk! Lai gan, godīgi sakot, juvelierim tur patiesībā nekā sarežģīta nav, tas vienkārši ir tīrs, skaists, akurāts darbiņš. Latvijā mums bija ļoti daudz krievvalodīgo klientu, nu, tur gan atšķīrās gaumes pamatīgi! Protams, radoši tā var izpausties vairāk, izaugsmei un izaicinājumiem vienkārši ideāli.”

Tomēr ekstravaganti klienti gadās it visur, un arī latviešu darbnīcā Freiburgā reiz ienākusi ļoti kolorīta sieviete: “Jau, kad ienāca, saproti – jā, tā ir vecā kaluma kundze, tā ir personība! Viņa ienāk un tā nevērīgi nosaka – es šodien neatcerējos sava seifa kodu, nevarēju paņemt pārējās rotas, bet nu sāksim tad ar šo mazumiņu! Ideāla kliente – ļauj vaļu meistara fantāzijai. Pirmo gredzenu uz vietas izdomājām, viņai ļoti patika, viņa teica – du bist ein Schatz (vācu val. – tu taču esi viens dārgumiņš!), es tā priecājos, ka esmu tevi atradusi! Es rādu viņai skici otram gredzenam, viņa saka – nerādi. Es zinu, ka tev sanāks. No vienas puses, tas ir bailīgi, jo atbildība, no otras – ļoti laba sajūta, ka tev uzticas.”

Jaunās dzīves ritms

Vāciešus patīkami pārsteidzot arī cenas, piemēram, par rotu labošanu, bet pilnīgā šokā viņi esot no ātruma, jo pieraduši, ka parasti jāgaida mēnešiem ilgi – liela daļa juveliersalonu darbojas kā starpnieki un rotas sūta labot vai pārtaisīt citur.

Ģirts atceras vairākus kuriozus gadījumus: “Atnes man zelta “Rolex” pulksteni, saplīsusi ķēde, jāsalodē. Prasa – kad būs gatavs? Es saku – pēc stundas. Vīrietis iziet ārā, pastāv, ienāk atpakaļ un tāds kā apstulbis pārprasa – pēc stundas?! Es nepārklausījos?! Kāda sieviete atnesa vīra gredzenu, bija salūzis trijās daļās. Saku – trešdien būs gatavs. Viņa nemaz nepieņem tādu informāciju, prasa, vai varēs līdz Ziemassvētkiem? Es atkārtoju – būs jau trešdien! Viņa vēl pārprasa – ŠO trešdienu? Es vēl teicu, ka būs no rīta, viņa tomēr drošības dēļ atnāca vakarā, jo neticēja!

Tā pamazām tie klienti uzrodas, bezdrāts telegrāfs darbojas. Atnāca kāds vīrs, jau divus gadus taujājot reģiona darbnīcās, bet neviens neņemoties salabot rokassprādzi, esot pārāk specifiski. Bija salūzusi slēdzamā daļa, un es saprotu, kāpēc neviens negribēja ņemt, jo to detaļu nekur pasūtīt gatavu nevar. Es saku – jā, es varu izdarīt. Viņš man pretī – es neticu! Atnāca pakaļ un brīnījās, ka esot smukāka nekā pirms tam, “un viss strādā, un man bija divi gadi jāstaigā, lai atrastu vienu juvelieri, kas nedēļas laikā man sataisa”! Bet man tas allaž bijis izaicinājums – paņemt tādu darbu, no kā citi atsakās. Man ir interesanti ķimerēties, prātot, kā uzdevumu atrisināt.

Laikam jau ātrums, aprīkojums un neordināra, kreatīva pieeja – tie ir mūsu galvenie trumpji.”

Protams, neviens nevarēja paredzēt, kāds izvērtīsies šis gads. Aija un Ģirts saka – ļoti jūt, ka tūristu nav. Tepat blakus ir Francija un Šveice, pērn pirms Ziemassvētkiem bijis riktīgs bums, bet tagad – tukšums. Arī ceļot īsti nevar – un tas ir viens no abu vaļaspriekiem. Būdami īsta ceļotāju kaula, viņi tomēr ceļo – vienas dienas attālumā, bez nakšņošanas.

Tepat ir Šveice ar savu Reinas ūdenskritumu, Francijas reģions Elzasa ar “Michelin” restorāniem un vīna ceļu gar paskarbajiem Vogēzu kalniem;  tepat ir Švarcvalde, kuras nogāzes izskatās tieši kā vācu seriālos un uz pastkartītēm, ūdenskritumi, meži. Ikdienā turpat desmit minūšu gājienā Freiburgā ir Šlosbergs – Pilskalns, kurā uzkāpjot visa Freiburga redzama, ērti iegūlusies Švarcvaldes kalnu ielejā. Bet viens no mīļākajiem stūrīšiem esot Openava, kur kafejnīcā saimnieko latviete Elīze – abi turp devušies jau vairākas reizes. Bauda sarunas, kūkas, skatu uz kalniem un jaunās dzīves nesteidzīgo ritmu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt