Māsiņš un brīdinājumi
Fonā skan lēna un žēlīga klasiskā mūzika, ik pa brīdim simfoniskajam orķestrim piebalso koris. Ķīmijterapijas uzgaidāmajā telpā gandrīz visas vietas aizņemtas, apsēžos pie galdiņa ar diviem sagurušiem kungiem. Nē, izrādās, viena tomēr kundze, taču pacientus ar gludi skūtajām galvām grūti atšķirt. Telpā karsts, bezgaiss. Pie sienas un uz galdiem informācija par dažādiem vēžiem, simptomiem, iespējamo palīdzību, turpat vairākas neaudz apputējušas parūkas, kuras dod par ziedojumu vismaz 20 mārciņu vērtībā. Iespaids graujošs, šķiet, esmu atnākusi uz kolektīvām bērēm, taču pēc brīža mūzika nomainās uz dzīvelīgāku, jo fonā skan BBC klasikas radio, kas nu ietrāpās, tas ir. Durvīs parādās māsiņa, un pacienti, izrādās, var kustēties ļoti ātri, ja grib.
Esmu atnākusi uz ķīmijterapijas informācijas sesiju, kas nozīmē, ka tikšu iepazīstināta ar to, kā kas notiek, kādas iespējamās blakusparādības, kam zvanīt, ja rodas nopietnas problēmas, vai jautāt, ja kas neskaidrs. Atnāk ķīmijterapijas māsa, kungs ar pamatīgu ārzemnieka akcentu, ko sākumā vispār nesaprotu. Cik man vēl jāpagaida, 15 vai 50 minūtes? Pārprasu, bet tāpat netieku gudra.
Laikam tomēr 50 minūtes, jo pēc stundas mans māsiņš ir klāt, tieku ievesta ķīmijterapijas nodaļā un nosēdināta vietas iemēģināšanai.
Nodaļa neizskatās bailīga, pacienti atlaidušies ērtos ādas krēslos, kam var nolaist gan galvgali, gan pacelt kāju balstu, cits snauž, cits pļāpā ar savējiem, cits lasa. Ik pa brīdim kāds no elektriskajiem sistēmas aparātiem sāk pīkstēt, tad māsiņas atnāk un nomaina zāles. Gluži kā spa, ne ķīmijterapija.
Mans māsiņš atkal kaut kur pazudis, bet tikmēr ir atbraucis vīrs, jo tuvinieki vai draugi arī drīkst piedalīties. Meklējot ķīmijterapijas nodaļu, Kriss izblandījies visur, tik ne tur, kur vajag. Bijušas durvis, kur rakstīts – aizveriet no ārpuses. Ja jāaizver, tad jāaizver, iegājis iekšā, aizvēris. Tur viņam – ā, jūs uz apstarošanu? Nē, nē, pasarg dies, ne man! Ķīmija sievai!
Māsiņš nobrīdina, ka mati gan izkritīšot, arī skropstas un uzacis. Nu labi, bet kājām spalvas varbūt arī varu neepilēt? Nē, tās gan ne vienmēr izkrītot. Bet ķīmija nemaz neesot tik briesmīga, daudzi cilvēki mierīgi strādā, it kā nekas nebūtu noticis. Lai aizmirstot filmas ar pusdzīvajiem vēža slimniekiem, realitāte ir pavisam cita. Bet kādēļ to pozitīvo stāstu nav? Nu, cilvēki izdara, kas darāms, un grib dzīvot tālāk, nevis skatīties atpakaļ un runāt par piedzīvoto, tādēļ nav.
Jā, es arī visu šito labprāt aizmirstu pēc iespējas ātrāk! Aizrunājamies līdz Latvijai un smilšainajai pludmalei. To gan māsiņš labprāt atvaļinājuma laikā iemēģinātu, katram gadījumam tiek pierakstīts uz rokas – Lietuva. Nē, nē, Latvija, ne Lietuva! Ā, nu Latvija, labi. Pēc 5 minūtēm atkal – un vai jūra Lietuvā silta? Nē, Latvijā!
Ķīmija ir inde
Tieši tā, ķīmija ir inde. Ir vairāk nekā 100 vēža veidu un vairāk nekā 100 dažādu ķīmijterapijas medikamentu. Lielākoties darbības princips ir vēža šūnu nogalināšana noindējot, jo tieši vēža šūnas visātrāk vairojas, taču
pagaidām medicīna nav tik attīstīta, lai zāles pašas atšķirtu, kuras šūnas ir labas, kuras sliktas, tādēļ tiek nonāvētas visas, kas ātri vairojas – vēža šūnas, kuņģa un zarnu trakta gļotāda, matu folikuli.
Organisms labās šūnas spēj pats atjaunot, taču neizbēgami pienāk brīdis, kad vajadzīgo asinsķermenīšu skaits samazinās. Citiem tas notiek ļoti krasi, un tad nepieciešama steidzama rīcība, piemēram, pārlejot asinis. Tāpat ķīmijterapijas laikā imunitāte var būt ļoti zema, tādēļ jāizvairās no publiskām vietām un jo īpaši slimiem cilvēkiem, jo pat visparastākais vīruss var beigties ar intensīvās terapijas palātu slimnīcā.
Skaidrs, ka organisma indēšana nav pastaiga parkā, tādēļ ir arī citas blakusparādības – slikta dūša, kaulu un muskuļu sāpes, pamatīgs nogurums. Ir zāles, kas var atstāt nopietnu ietekmi uz sirdsdarbību, ir, kas bojā aknas, nieres. Daudzām sievietēm pēc krūšu un olnīcu vēža ārstēšanas mēdz būt neiropātija – sāpes vai nejutība roku un kāju pirkstos, pēdās, kas ne tikai saglabājas ilgi pēc vēža ārstēšanas beigām, bet var pat palikt uz visu mūžu.
Man paredzētas sešas ķīmijterapijas reizes ik pa trim nedēļām, tas nozīmē, ka visu vasaru nāksies staigāt bez matiem, izvairoties arī no saules, jo ar zemu imunitāti var ļoti ātri apdegt. Taču mati pēc tam parasti ataug, tomēr daudzām tieši matu zaudēšana ir lielākais trieciens.
Pirmā reize
Šoreiz uzgaidāmajā telpā Braitonas naktsklubu atmosfēra, pie radiostacijas izvēles ticis kungs labākajos gados, kurš sev kavē laiku, dziedot līdzi klubu hitiem un piedejojot - cik nu datorgalds un krēsls ļauj. Turpat var uzcienāties ar tasi kafijas vai tējas, iemetot ziedojumu trauciņā sīknaudu. Gaidot paspēju izlasīt, ka tiek apmācīts jauns medicīniskais personāls, un pacientiem tiek lūgts būt saprotošiem.
Un tiešām – mana māsiņa Marianna ar Londonas vidusslāņa akcentu izskatās pēc jauniņās, taču ir ļoti rūpīga, ļoti uzmanīga, visu laiku pārjautā, kā jūtos, vai viss labi. Kad esam tikušas līdz duršanai vēnā, Kriss atvainojas un aizskrien prom. Viņam no tādiem skatiem nāk ģībonis, māsiņas to jau pamanījušas un sūta viena otru skatīties, vai kungam viss labi. Tikmēr adata jau vēnā, neesmu pat paspējusi nobīties. Ķīmijterapijas nodaļai esot īpašas ļoti smalkas adatas, pēc ieduršanas vēnā tiek ievadīta plastmasas caurulīte, viss kārtīgi nostiprināts, jo zāļu noplūšanas gadījumā var rasties ļoti nopietnas komplikācijas. Tiek pieslēgts īpašs elektronisks pilināmais aparāts uz ritenīšiem, tiek ievadīts ātrums, laiks.
Pirmās 15 minūtes pēc katru jaunu zāļu uzsākšanas tieku neuzkrītoši uzmanīta, jo tieši tad var rasties dažādas bīstamas organisma pretreakcijas. Neviens gan neko man nestāsta, izliekas, ka staigā garām tāpat. Ja gribu kafiju, tad jāizrauj štepselis no sienas un varu doties uz virtuvi blakus telpā. Aparāts gan pīkstēšot, bet lai neuztraucoties, viss strādās uz baterijām. Katram pacienta krēslam blakus otrs, ne visai ērts pavadoņa krēsls, pāris laimīgajiem sānā arī galdiņi.
Daži pacienti, arī kungi, staigā ar tādām jocīgām cepurēm uz galvas, no kurām karājas divas resnas trubas. Tā ir tā sauktā „aukstā cepure”, tā palīdzot saglabāt matus ķīmijterapijas laikā. Mati tiek samitrināti, tad uzlikta cepure, kas visu laiku saldē galvas ādu, sašaurinot asinsvadus un samazinot ķīmijterapijas zāļu pieplūdi. It kā palīdzot, taču ne visiem, un bieži vien galvas saldēšana rada vairāk problēmu nekā labuma, tādēļ no atsaldēšanas esmu atteikusies.
Esmu sagādājusi kaudzi lakatu, ir laicīgi pasūtīta īsa parūka ar matiem bizītēs (kad tad pablēņoties, ja ne tagad!), vēl jāuzšuj pāris īpašas cepures, kas, paliktas apakšā zem lakata, rada iespaidu, ka apakšā mati.
Bet kurš zina, varbūt staigāšu pliku galvu; ja jau vīrieši var, tad kādēļ lai es nevarētu?
Kopā nodaļā ap 16 krēslu, māsiņas visu laiku staigā, aparāti pīkst uz nebēdu, ik pa brīdim nomainās pacienti. Vienā stūrī ietrāpījies jautrs un paskaļš bariņš, izklausās, ka kopīgi skatās un apspriež futbolu. Man nav paveicies, kaimiņos nekādas jautrības, tikai pāris snauduļojoši pensionāri. Vienām zālēm trīs stundas, otrām viena stunda, vēl papildus zāles pret alerģiju un nelabumu, galu galā sanāk astoņas stundas pa vēža centru.
Kriss palīdz, cik nu var, un labi, ka tā, jo zāles padara pavisam miegainu. Esmu salasījusies, ka badošanās vai gandrīz badošanās palīdzot, ir bijuši pat vairāki pētījumi, tiesa, ar mazu skaitu cilvēku, ņemot tikai tos, kuri veselīgāki, tādējādi secinājumi nav visai droši. Mediķi atkal piekodina, ka tieši paēst gan vajagot, tādēļ izvēlos zelta vidusceļu – 24 stundas pirms un pēc ķīmijas ēst, bet maz. Grūti pateikt, vai no tā ir kāda jēga, taču, atšķirībā no citām, ar sliktu dūšu pēc tam nemokos un pirmajās dienās pēc ķīmijterapijas jūtos salīdzinoši labi, katru dienu pamanoties nostaigāt ap 7 kilometriem.
Problēmas sākas kādā ceturtajā piektajā dienā, kad sāk sāpēt visas maliņas. To vēl var pieciest, taču pamatīgi sabīstos, jo roku pirkstiem sākas nejutība un durstīšana. Kāju pēdām sajūta tāda, it kā starp pēdām un apaviem būtu kaut kāda ļumīga zole pa vidu ielikta. Ķīmijterapijas neiropātija var palikt arī uz visiem laikiem, jo zāles nogalina nervus, un no tā visvairāk bail – ja nu nekad vairs nevarēšu paspēlēt instrumentu, nevarēšu šūt? Nākamajās dienās pienāk klāt pamatīgs nogurums, acīmredzot tas ir brīdis, kad organisms vēl nav atjaunojies, taču tas nav ilgi,
jau 10.dienā pēc ķīmijterapijas dodamies garākā pastaigā gar jūras krastu.
Otrās nedēļas beigās jau sāku prātot, ka varētu doties filmēt, jo no pēdējās operācijas pagājuši divi mēneši – pietiekami, lai atsāktu fiziskas nodarbības, jau varu pārvietoties savā ierastajā tempā, nav jāatelšas kā vecai tantei. Gaidu, kad sāks krist ārā mati, drusku bail, bet tajā pašā laikā interesanti – diez kā izskatīšos ar pliku galvu? Nevajadzēs uztraukties par matu griešanu, krāsošanu, pat mazgāšanu. Saka gan, ka pliku galvu vajagot kaut kā īpaši kopt, die - tur smērē sejas vai bēbīšu krēmu?
„Jums ir maksimālā deva, ko var dot...”
Paziņo mana onkoloģe, un gandrīz nokrītu no krēsla. Esot ļoti veselīga, tāpēc tā varot, vēža nīdēšanā tas došot maksimālo efektu. Mēģinu ieminēties par neiropātiju pirkstiem un kājām, un daktere pēc brīža tomēr piekrīt samazināt par 25%, ja jau tik ļoti gribot. Ja paliks sliktāk, tad samazinās vēl. Gribu, lai tās zāles vispār atceļ, jo statistika rāda, ka olnīcu vēzis lielākoties atgriežas, un kāda jēga sevi mocīt, taču daktere oponē, ka sliktā statistika ir 3. un 4. stadijai. Pirmajai stadijai prognozes labas, savukārt mana 2. stadija nav pētīta, jo tā ir ļoti reta.
Viņasprāt, mans vēzis neatgriezīsies, tāpēc vajag kārtīgi indēt.
Interesanti, ka pasaulē pieņemtās vadlīnijas olnīcu vēža ārstēšanai savulaik ir izstrādājis ASV dzīvojošais Roberts F. Ozols, latviešu ārsts, viņš gan jau kādu brīdi pensijā.
Sapnis par kopīgu izlaiduma bildi ar meitu, jauno dakteri, uz Latvijas Universitātes kāpnēm gan jāatliek. Britu onkoloģe piekodinājusi neceļot, un īsti vairs nav, kur, jo pirms pāris mēnešiem Latvijas Universitāte nomainījusi izlaiduma datumu, tādēļ manas un citu ārzemēs dzīvojošo vecāku gada sākumā par dārgu naudu rezervētās aviobiļetes nu var izmest ārā, jo vismaz "Airbaltic", ja nav īpaši piepirkta klāt maiņas garantija, neko nemaina. Taču ar meitu esam sarunājušas, ka tad, kad beidzot varēšu lidot uz Latviju, noīrēsim talāru un uztaisīsim universitātes beigšanas „viltus bildi”.
Atvadas no matiem
„Vai viss kārtībā?” apjautājas tumšādains apsardzes darbinieks brīdī, kad kopā ar Krisu atstājam sporta preču veikalu Krolejā. Abi no rīta esam viens otram noskuvuši matus teju uz nullīti, izskatāmies maksimāli aizdomīgi, skraidot pa veikaliem un meklējot tā dēvētās aukstuma pakas – īpašu želeju, ko sasaldēt ledusskapī, lai pēc tam izmantotu kompresēm. Tas it kā palīdzot ķīmijterapijas laikā pasargāt roku un pēdu nervus, tā saka tante "Google". Kriss apsardzniekam atbild britu stilā – vecīt, viss kārtībā, tas, ko vajadzēja, nebija, kungs noskatās pakaļ, bet liekas mierā. Sievietes pārdevējas pēkšņi sākušas izturēties laipnāk nekā parasti, laikam nojauš par matu pazušanas iemeslu.
Vēl jau varētu staigāt ar gariem, taču zinātāji iesaka griezt pavisam īsus, lai netraumētu sevi, skatoties, kā mati saujām izkrīt. Gaidu, kad sāksies kreņķi, bet
katru reizi ir pārsteigums, ieraugot spogulī pasvešu sievieti ar ezīti, kas drīzumā pārvērtīsies par sievieti bez ezīša.
Meita uzjautrinās, ka es tagad esot kiberpanks – tēls no zinātniskās fantastikas filmām, draudzenes brīdina, lai pa Braitonu staigājot, esmu gatava visam, jo izskatos pēc lesbietes, pašai liekas, ka drīzāk pēc dumpīgas mākslinieces. Krisam šķiet, ka pēc matu ataugšanas jādomā par līdzīgu griezumu, jo izskatoties labi, bet iespējams, ka tas ir viens no punktiem viņa viltīgajā pozitīvā noskaņojuma uzturēšanas programmā.
Lai nu kā, kamēr citi gatavojas svinēt Līgo, tikmēr es gatavojos otrajai ķīmijterapijai.
