Pilsētnieki laukos gatavo saldējumu «ar bērnības garšu»

Saldējums ar bērnības garšu! – tādu pircēju atzinumu par savu saldējumu nereti saņem bijušie rīdzinieki Ieva un Jānis Jomas, kas tagad saimnieko laukos, Skultes pagasta „Ceplīšos”. Saldējuma ražotne, ja to tā var nosaukt, ir lauku mājas virtuve, bet galvenā atslēga garšai ir pašu audzēto vistu olas. Ieva un Jānis pierāda, ka savu darbošanās nišu laukos var atrast, un šajā ziņā nereti redzīgāki ir tieši bijušie pilsētnieki, kas labāk saskata to, kam tirgū varētu būt pieprasījums.

Ceplīšu saimniece Ieva izrāda savu saimniecību - vairāk nekā 200 vistu saimi. Diezin vai pirms gadiem septiņiem viņi abi ar vīru Jāni varēja iedomāties, ka kļūs par lauku saimniekiem, jo abiem profesijas vairāk ir saistītas ar mākslas jomu, Jānis pat ir diplomēts teātra režisors. Bet krīze lika pieņemt lēmumu mainīt savu dzīvi un, protams, sākums jau nebija viegls.

„Pirmās vistiņas pa vasaru [iemīlēju] kā savus bērnus, atnāca sesks, nokoda…divas dienas gulēju gultā, domāju, kur rast spēku turpināt… Pieprasījums tirgū pēc olām ir – rīdzinieki prasa: dodiet olas, dodiet lauku olas!” stāsta Ieva.

Saprazdami, ka ar lopiem nebūs pa kaulam saimniekot, bijušie rīdzinieki sāka audzēt vistas, arī pārstrādāt kaimiņos iepirkto pienu biezpienā un sviestā. Un pamazām Skultes tirdziņā viņu produkcija kļuva pieprasīta.

Ideju savai šobrīd galvenajai darbības jomai Ieva un Jānis ieguva, kad dāvanā saņēma nelielu saldējuma gatavojamo mašīnu.

„Veselu gadu es baidījos, prasīju lauciniekiem, konsultējos - vai vest uz tirgu. Saldējumu uz tirgu? Bet draugi pasūta – tāds kā jūsējais, tāds nav! Man gribas taisīt kaut ko tādu, kā citur nav,” saka Ieva, bet Jānis piebilst: „liekam mājas vistu olu dzeltenumus. Man galvenais ir garša  un no sliktiem materiāliem nevar labu garšu dabūt. Bija patiess gadījums – kāda sieviete pat ar asarām acīs teica: bērnības saldējuma garša…”

Taujāts par to, kādas ir iespējas laukos atrast savu nišu, Jānis no savas pieredzes vērtē, ka tieši bijušie pilsētnieki, kas atnāk uz laukiem, šajā ziņā ir redzīgāki: „Tirdziņos lielākoties ir bijušie pilsētnieki – viņi atbrauc uz laukiem, redz un saprot, ko pirks. Visu, ko uz tirgu aizvedam, pārdodam.”

Kad istabas lielais galds ir pārvērties  par saldējuma fasētavu, piepalīdzot arī abām mazajām meitām, saimnieki saldējumu liek trauciņos, tos noformē ar uzlīmēm. Kad lielākie darbi padarīti, var arī izvērtēt, kāds tas ir ieguvums no savulaik pieņemtā lēmuma – doties uz laukiem.

„Sākums ir eiforija… Grūtības ir, neko nevar uzsākt bez naudas, bet darba te nav… Bija nepieciešamība kļūt par uzņēmējiem – vai nu darām un mācāmies, vai jābrauc prom. Bērni arī diktē – lai viņiem ir, kur attīstīties.”

Nāk vasara un tātad priekšā pats karstākais saldējuma gatavošanas laiks. Ja pagājušajā vasarā jau iznāca strādāt vai katru dienu, tad šogad ražošanu saimnieki gatavi trīskāršot un neslēpj sapni, ka nākotnē „Ceplīšos” varētu tapt  nopietnāka ražotne.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti