No vienas puses, Taņņa dzīve ir tipisks trimdinieka stāsts – trīspadsmit gadu vecumā kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās, tad nonāk Kanādā, kur ar uzcītību, talantu apgūst profesiju, kļūst par kapteini lidsabiedrībā “Air Canada”. No otras puses, sakot, ka viņš bijis spilgta personībā, nozīmē nepateikt neko. Mūža lielāko daļu Tannis attīstījis latviešu centru Kanādā “Saulaine” un nerimstoši darbojies pie idejas par pilnības pilsētu Utopiju.
Taņņa dzīve nebūt nebija klasiks trimdinieka stāsts, jo viņš bija lidotājs, vienīgais latviešu lidotājs tolaik Kanādā – šo mūža posmu pats Tannis saucis par zelta gadiem.
Fakts, ka viņš kļuva par pilotu un varēja redzēt pasauli, pieredzot tālas zemes, ļāva sapņot lielus sapņus un visu mūžu censties savas idejas realizēt.
Pasaule sev uz plaukstas
Māksliniekam Kristapam Epneram ir sava versija par to, kāpēc Guntis Tannis sapņojis lielus sapņus un nebaidījies no lielām, iespējams, nerealizējamām idejām: “Lidojot un apmeklējot visdažādākās pasaules malas, piemēram, redzot, kas notiek Apvienotajos Arābu Emirātos, kas notiek Japānā, kas notiek Eiropā, viņam bija tāda pieredze, ko grūti salīdzināt ar citiem tajos laikos. Tagad ir internets un cilvēki pieraduši, ka var ceļot pa visu pasauli.”
Zināma loma varētu būt arī tam, kā notiek lidojums no pilota skatpunkta, pieļāva Epners: “Viņš paceļ lidmašīnu zināmā augstumā un, stundām lidojot, daudz nekas nav jādara.
Guntis lidojot skatījās uz zemi no augšas, tur skaidrā laikā visu var redzēt, un viss taču ir iespējams.
Es domāju, ka tās lielās idejas viņam radās, pasauli redzot gluži kā sev uz plaukstas. Viņš nestaigāja pa zemi, viņš lidojot pāri, redzēja pasauli citās proporcijās. Viņš bija kā tāds Dullais Dauka, kuru viss interesēja vairāk. Guntis neredzēja šķēršļus ideju realizācijai.”
''Saulaine'' un Utopija
Tannis nebija miljonārs, bet viņa idejas bija miljonu un miljardu vērtas. Ar savu harismu un draugu atbalstu ideju par ideālo pilsētu viņš tomēr nerealizēja.
Viņa sirds piederēja ''Saulainei'', ko viņš attīstīja kā latviešu salu Kanādā – tur joprojām notiek pasākumi, nometnes.
Tā ir vieta, kas tik ļoti atgādina Latviju, Siguldu, Gaujas senleju, un ir patvērums latviešiem Kanādā. Bet otra ideja, par kuru Guntis cīnījās visu savu mūžu, bija ideālā pilsēta Kanādā, kas tiktu izveidota nelielā ciematiņā ar nosaukumu Utopija.
Lilita, Gunta meita: “''Saulaines'' dabas īpašums ir ļoti tuvu tādam mazam ciematiņam ar nosaukumu Utopija. Mans tētis no šī ciematiņa nosaukuma iedvesmojās. Ap četrdesmit gadu vecumu, pēc tam kad Kanādā notika “EXPO 67”, kad gaisā sāka virmot lielas un globālas idejas. Manu tēvu aizrāva ideja par ideālu pasauli, kurā visdažādākie cilvēki dzīvotu vienkopus,” stāstīja Taņņa meita Lilita.
Bet kā mākslinieks Epners uzzināja par Tanni un viņa Utopijas ideju? Sākums bija Kristapa tēva Anša Epnera filma “Es esmu latvietis”, kurā Tannis bija viens no varoņiem, un filmā bija pavisam neliels fragments par viņa Utopijas ideju. Vēl Ansim Epneram bijis ar personīgo VHS videokameru filmēts materiāls par Tanni un viņa plāniem. Šī informācija Kristapam Epneram nav likusi mieru, un viņš nolēmis veidot savu stāstu par Tanni, par viņa idejām.
Ideja pēc idejas
Tiesa, Epners Tanni tā arī dzīvē nav saticis, jo darbu pie izstādes sāka neilgi pēc viņa aiziešanas mūžībā. Tieši tad arī atklājās viņa atstātais mantojums – ne tikai ap simt dienasgrāmatu, bet arī skrupulozi un rūpīgi pierakstītās Utopijas pilsētas idejas un plāni. Tannis nebija mākslinieks, viņš bija vizionārs, kuram ar Utopijas kaislību par nākotnes pilsētu izdevās aizraut arī skeptiķus.
Vīzija par pilsētu Utopiju tika nemitīgi pārveidota, pilnveidota trīsdesmit gadu garumā – Utopijas sākotnējā ideja šo gadu laikā no parastas pilsētas pārtapa par milzu megapoli.
“Visu trīsdesmit gadu laikā Guntis attīstīja ideju pēc idejas. Idejas nāca klāt un gāja prom. Sākās ar idejām ap ''Saulaini''. Pēc tam viņš gribēja uzcelt peldošu tiltu, kas savienotu Kanādu ar Ameriku pāri Ontārio ezeram. Tas nav nekas utopisks, jo peldoši tilti bijuši, tās tehnoloģijas zināmas jau sen. Viņam bija dzelžains finansiāls pamatojums, kāpēc tāds tilts būtu izdevīgs,” stāstīja Epners.
Tannim bija arī ideja uzbūvēt peldošu lidlauku citā ezerā: “Arī tas nav nekas nereāls. Nav gan peldoša lidlauka, bet ir lidlauki uz mākslīgajām salām Japānā. Toronto vēl pirms Gunta bija izsludināts konkurss. Guntis manam tēvam rādīja cita japāņu arhitekta piedāvājumu peldošam lidlaukam. Guntim kā pilotam bija daudz oriģinālu ideju, kāpēc peldošs lidlauks ir labs. Nav jāatpērk zeme, nav jātraucē cilvēki ar trokšņiem. Viņš bija iecerējis, ka lidlauks ar diviem skrejceļiem vēja laikā grieztos. Lai nosēdinātu lidmašīnu, neder sānu vējš, tāpēc, lai nolaistos, lidlauks pats sagrieztos tā, lai lidmašīna var nosēsties.”
Tāpat prātā radās milzu ēku ieceres, kurā būtu Apvienoto Nāciju Organizācija, jaunākās tehnoloģijas, kas tolaik jau attīstījās. Viņam bija ideja par kultūru ciematiem apkārt ''Saulainei'' upes krastos. “Tur būtu latviešu ciemats un citu tautu tikšanās vieta.”
Epnera ieskatā Taņņa skaistākā idejas radās tad, kad viņš jau bija vīlies, nesaņemot naudu ideju realizēšanai, un sāka strādāt ar garīga rakstura cilvēkiem: “Satikās ar sievieti Helēnu Takeri, kura savulaik bija cieši strādājusi kopā ar Rūzvelta sievu. Viņa bija miera kustības aktīviste, bija bijusi Maskavā, Eiropā – jāņem vēra fakts, ka bija Kubas krīze, kuras laikā modernā pasaule bija nonākusi bezdibeņa malā. Guntis ar Helēnu strādāja kopā pie garīgā centra “Sitara” izveides. Tam bija brīnišķīgs makets, kurš gan nav saglabājies, bet ir kvalitatīvi attēli. Tas bija domāts kā milzīgs aplis, laukums, kura vidū atrastos levitējoša piramīda un apkārt galveno pasaules reliģiju centri. Laukums spētu uzņemt divus miljonus apmeklētāju, un tas būtu mieru un saticību izstarojošs punkts Kanādā.”
Centieni izveidot Utopiju realitātē neapstājās – lai piesaistītu līdzekļus, Tannis rakstīja vēstules pasaules “lielajiem”, tostarp Lielbritānijas karalienei Elizabetei II, tolaik uzņēmējam Donaldam Trampam, bet uz pilsētas reliģiskā centra atklāšanu viņa vīzijās bija ieplānota Romas pāvesta ierašanās baltā helikopterā. Ja šobrīd moderni ir domāt pozitīvi, tad Guntis Tannis esot jau tolaik katru dienu sev atgādinājis, ka jādomā pozitīvi un ka viss ir iespējams.
Ideju pārņemts, bet kopā ar ģimeni
Traks ir viens no raksturojumiem, ko labā nozīmē piedēvē Tannim, bet, atšķirībā no citiem ideju pārņemtiem vēstures personāžiem, viņš nekad nebija atrauts no realitātes un ģimenes.
Ģimene viņam bija ārkārtīgi svarīga, tostarp domājot par Utopiju.
Tajā, piemēram, bija ieplānots skrituļošanas celiņš dēlam Elmāram.
“Tētis vienmēr ļoti baudīja ģimeni un ievēroja to, ka sieva gatavoja gardu ēdienu, ka ģimene bija kopā,” stāstīja Taņņa meita Lilita.
Ideja turpina dzīvot
Utopijas ideja nav realizēta, bet saukt to par izgāzušos neviens neatļaujas. “Guntim fiziski neizdevās realizēt savu ideju par utopiju, bet tajā pašā laikā tās idejas dzīvo. Ir cilvēki, kas tam veltījuši laiku un enerģiju. Zini, kā ir ar tām idejām, tās tāpat kā enerģija nekur nepazūd. Re, es pamostos mēnesi pēc tam, kad Guntis ir nomiris, un nu jau trešo gadu pēc kārtas Gunta Utopija ir pabijusi Kopenhāgenā, Rīgā, Liepājā, tikko bija Viļņā. Cilvēki pēta, sazinās ar mani, interesējas, viņus tas uzrunā. Enerģija, ko Guntis sauvlaik palaida gaisā Kanādā, arī turpina dzīvot un ir kādā veidā materializējusies citu cilvēku rokās. Nav pat svarīgi, ka vienmēr ideja materializējas,” uzskata Epners.
