Jura demonstrēto zvangu skanējumu ik pa brīdim papildina gaiļa dziesma, jo Jura lauku māju pagalms jau reizē ir arī viņa darbnīca, kur no gāzes baloniem top šie mūzikas instrumenti. Jāatzīst - gatavā instrumentā, kas sametināts no gāzes balona galiem, slīpēts un apdarināts, pat nenojaust, kas ir bijis tā sākums – ‘tantes tirgū teica, kādas skaistas vāzītes…Prasa, vai no māla un kam tas domāts…”
Zvangas Juris spēlē ar vālītēm. Skaņa, kas atgādina gan bungas, gan zvanu reizē, tad arī ir bijis iemesls, kāpēc šis instruments ir ticis pie sava vārda, skaidro Juris:
„Nu, tas ir latviskojums, precīzi, kas viņu izdomājis, es nepateikšu, kaut kāds dzejnieku pasākums esot bijis, kur viņi beigās tā salikuši kopā – zvans un bunga.”
Kāpēc zvanga top tieši no gāzes balona?
„Tā būs forma, lielākoties forma, tērauds arī viņam ir labs, tieši tā ir forma, ko es varu izmantot un no viņas dabūt kaut ko skaistu ārā. Es biju tādā labā pasākumā „Krāmi skan vērtīgi” Skujenē, nu, tas būtībā ir krāms, kad viņš beidzis savu darbu pie gāzes plīts vai kur viņš tur ir bijis kādā ražotnē, viņš pārtop kaut kādā skaistā lietā.”
Zvangas Juris gatavo gan no lielajiem, gan mazajiem gāzes baloniem. Taujāts par to, vai nebaida, ka kādā no tiem būtu palikusi gāze, viņš stāsta, ka baloni tiek pārbaudīti un ir arī savas metodes, lai būtu pārliecība par drošību:
„Es neteikšu, ka tas ir 100-procentīgi droši, ko es daru, bet es esmu uzmanīgs, es zinu, kur vajag piebremzēt, nesteigties, atstāt viņu, lai viņš tur vēdinās, viss notiek ar piesardzību.”
Juris arī nodemonstrē, kā viņa āra darbnīcā notiek veco balonu pārveide.
Protams, lai instruments taptu, ir arī smalkāks darbs vajadzīgs, lai tam iedotu skanējumu.
„To zināšanu ir tik daudz, cik ir; un šeit ir tas visparastākais skaņojums no do. Ja viņš pēc teorijas ir, tad dabā viņš arī skan labi. Pirmo es pa televizoru redzēju, rādīja ielu muzikantu, viņš spēlēja uz pieclitrīgā gāzes balona, kuram apakšā bija izgrieztas mēlītes. Un tad es rakos, es raku internetā visu, ko var atrast, kaut kādus atslēgas vārdus, kamēr atradu. Tad atkal meklēju visādus pamācību video, aprakstus, tad atkal visu liku kopā, mēģināju, tad, kad pirmo uztaisīju, to es Ievai uzdāvināju,” sākumu atceras Juris.
Cik šo neparasto mūzikas instrumentu jau izgatavots, Juris neņemas spriest, sākumā par tiem vairāk interesējušies ārzemnieki, bet tagad pircēji ir arī Latvijā:
„Tādu vienu kategoriju nosaukt būs grūti. Kā es vienmēr saku, kāpēc cilvēki pērk ģitāras, - viņi nav mūziķi, viņi ar mūziku nenodarbojas, bet viņiem mājās tā ģitāra ir un viņi pa reizei spēlē, tur iemācās akordus un kaut ko dara, šo iemācīties ir vēl vienkāršāk. Vairāk meditatīva mūzika, vairāk pērk pirtnieki, tie, kas ar jogu nodarbojas, vai pasniedz jogu.”
Juris un Ieva, abi būdami lauku jaunieši, kuri ir pabaudījuši arī pilsētas dzīvi, atzīst, ka arī laukos var atrast interesantas nodarbes, lai paliktu te un dzīvotu:
„Ir ļoti daudz jādomā un jābūt radošam. - Laukos dzīvot īstenībā ir ekskluzīvi - te ir tīrs gaiss, īstenībā mēs paši visu izaudzējam, visu ēdam savējo, mūsu bērns skrien tepat ārā pa smiltīm, pa pļavām, tā man liekas foršākā vieta, kur uzaugt”.
Ievas un Jura „Pigoru darbnīcā” top ne tikai zvangas, arī košas cepures un citas lietas, bet ideju netrūkstot arī nākotnei.
