Neatklātā Sēlija

«Neatklātā Sēlija». Sēlijas vidiene. Viesīte, Aknīste un Staburags

Neatklātā Sēlija

«Neatklātā Sēlija». Nereta, Sēlijas dienvidi un Ilūkste

«Neatklātā Sēlija». Jaunjelgava, Sala un Dviete

Piešķirt apģērbam otro dzīvi. Pie dizaineres un uzņēmējas Kristīnes Kalējas

Kristīne Kalēja dzimusi un augusi Jaunjelgavā, taču kopš vidusskolas beigšanas viņas dzīve pamatā rit Rīgā. Enerģiskā un idejām bagātā sieviete ir zīmola „pARTapis”  izveidotāja un dizainere, kā arī viena no biedrības „RADI Jaunjelgavā” vadītājām. Kristīni satieku Rīgas centrā, kur atrodas viņas tērpu darināšanas darbnīca. Uz savu dzimto pilsētu Kristīne dodas nedēļas nogalēs, kad jāorganizē tirgi, un, protams, vasarās.

Otrreiz izmanto pat pogas

Drēbnieka arodu Kristīne apguva pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, taču nekad nebija tajā praktizējusi, jo tolaik vienīgā iespēja bija strādāt fabrikā, darinot apģērbus vairumā un pēc noteikta modeļa. Vasarās, dzīvojot Jaunjelgavā, viņa brīvajos brīžos šuva tērpus pati sev, piemēram, kad plānoja doties uz kādu koncertu. Bieži gadījies, ka vienreiz uzvilkts tērps tiek ielikts skapī un, ļoti iespējams, nekad vairs netiek lietots. Lai apģērbam iedotu otro dzīvi, pirms diviem gadiem Kristīnei radās ideja no esošām drēbēm radīt jaunas. Dizainere vēlas cilvēkus iedvesmot izvēlēties oriģinālus tērpus, nevis masveida produktus.

Kristīnei ļoti patīk veidot vīriešu apģērbus. Pirmais gatavais vīriešu apģērbs gan iepaticies kādai dāmai, kura to arī iegādājās. Kristīne gan nedomā apstāties un turpinās strādāt, lai viņas radītos tērpus valkātu arī kungi.

Kristīne, draudzenes pamudināta, ar tobrīd desmit gataviem tērpiem piedalījās tirgū un nevienu no tiem mājās nepārveda. Pircēju ieinteresētība lika viņai saprast, ka tērpu darināšanu ir vērts turpināt. „Dzīvē nav nejaušību, visas ir likumsakarības. Kādu soli spersi, tur tu nokļūsi. Ja tu ej pareizā virzienā, tad tie soļi ir raiti,” savās atziņās dalās Kristīne.

Visvairāk tērpu māksliniecei patīk pārveidot klasiskās vīriešu žaketes – tām vienmēr ir lieliska kvalitāte un tās nevar novalkāt. Iedvesma ļauj šo tērpu kombinēt un pārvērst sieviešu apģērba gabalos. Šeit redzama jostas soma, kura veidota no žaketes daļas.
Visi viņas darinātie tērpi ir tikai vienā eksemplārā, tos nav iespējams atkārtot – var radīt kaut ko līdzīgu, bet ne tādu pašu. Kristīnei patīk praktiskas lietas, tāpēc apģērbiem ir kabatas. No žaketēm top arī jostas somas, kuras ir iespējams pielāgot dažādiem apģērbiem. Kristīne parāda kleitu, kuru var uzsiet gan tā, ka var doties uz darbu, gan, pārsienot to otrādāk, izveidot tērpu izklaides pasākumiem.

„Es esmu akcentu cilvēks, pievēršu uzmanību sīkām podziņām, mazām detaļām, kuras citi, iespējams, pat nepamana,” atklāj Kristīne, rādot žaketi, kurai katra poga ir atšķirīga. Tas tāpēc, ka viņa izmanto visas jau rīcībā esošas pogas, nepērkot jaunas. „Lai viss iet kustībā, nekas neieguļas. Ja vajag kādu īpašu krāsu, tad apvelku pogu ar audumu,” saka Kristīne.

Varētu šūt bez mitas

Viens tērps, kura uzšūšanai vajadzīga aptuveni diena, top no diviem trim citiem. Tērpu māksliniece netic tam, ka apģērbs nes līdzi iepriekšējā nēsātāja auru. „Auru veido tas, ka tu nēsā drēbes un neesi tās izmetis. Tās drīzāk nes līdzi manu enerģiju, es tās uzlādēju, runājot ar tām.

Tā, kā mana mamma runā ar puķēm... Smējāmies, ka galvenais, lai nesāk atbildēt,” stāsta Kristīne. Veidojot tērpus, vissarežģītāk ir griezt. Ja agrāk Kristīne īpaši minstinājās, to darot, tad tagad vairs ne – ja sanāk nogriezt ne tā, kā gribētos, tad izdara to citādi.

Pēdējā laikā Kristīne piekopj ''šūšanas fitnesu'' – darina tērpus, stāvot kājās. „Es varētu šūt visu laiku, nekad neesmu no tā nogurusi. Domāju, vai tas kādreiz pāries. Nezinu, ko darīju visu savu mūžu, kāpēc nesāku šūt agrāk,” saka Kristīne, atzīstot, ka, ja dara to, kas patīk, dzīve nav grūta.

Ar radiem izveido biedrību

Ideja, ka dzimtajā Jaunjelgavā vajadzētu kaut ko darīt, izskanēja no Kristīnes dēla, braucot mašīnā. „Parasti, aizbraucot uz turieni, nākas dzirdēt, ka viss ir tik slikti. Kad tu neesi ikdienā klāt, tu nevari pārbaudīt, bet patiesība izrādījās citādi,”  atklāj Kristīne.

Viss sākās ar lielu vēlmi darīt, idejas radās pēc tam – tā pirms trim gadiem tika izveidota biedrība „RADI Jaunjelgavā”. Šis nosaukums radies no tā, ka  biedrības veidotāji ir radinieki savā starpā, “radinieki” pilsētai un viņi atbalsta radīšanu.

„RADU tirgus” sezonas noslēgumā vienmēr uz uguns tiek vārīta zupa. Ikviens aicināts piedalīties tās tapšanā, sagādājot kādu sastāvdaļu, tāpēc katru gadu tā izdodas citādāka.

Viens no biedrības organizētajiem pasākumiem ir „RADU tirgus”. Apkārtējo neticība sākumā bija milzīga. Kad kāds jautāja, kas būs, ja kaut kas nesanāks, Kristīne ar smaidu atbildēja: „Ļoti labi, tad es varēšu kaut ko citu izdomāt!” Triju gadu laikā noorganizēti jau 25 tirgi. „Arī tagad, pēc trim gadiem, mēs vienmēr pie visiem tirgotājiem pieejam, aprunājamies, apkampjamies. Mēs gribam arī veidot attiecības, nevis tirgot tikai materiālas lietas,” stāsta sieviete.

Kristīnei lielu prieku sagādā dēls Eduards, kurš ir īsts savas zemes patriots. „Viņš 25 gadu vecumā ir lielisks atbalsts man gan ikdienā, gan biedrības darbos. Pavisam nesen Eduards sāka piepildīt savu sapni par dzelzceļu Jaunjelgavā kā tūrisma objektu. Brīnumi notiek tur, kur tiem tic! Es ticu, ka viņam viss izdosies,” savā priekā dalās Kristīne.

Prom no lietu pārbagātības

Biedrība vada arī „RADU māju”, kur norisinās zaļās darbnīcas - nevajadzīgiem priekšmetiem tiek dota otra dzīve, piemēram, no velosipēdu un auto detaļām top piekariņi un svečturi. Ļaudis aicināti uz šo vietu nest lietas, kuras viņiem vairs nav nepieciešamas. Cilvēki atgādā traukus, dīvānus, tekstillietas, grāmatas, plates, šujmašīnas, reiz pat tika atvestas klavieres. „Mani aizkustina, ka cilvēki atdod mantas, kuras ir rūpīgi glabātas kā ģimenes piemiņas lietas ar savu stāstu un vēsturi. Esam pagodināti likt lietā gan kādas dāmas mammas austos audeklus un dvieļus, gan rūpīgi saudzētu šujmašīnu,” stāsta Kristīne.

Kristīne ar antīku šujmašīnu vēlējās paspilgtinātu darbnīcas atmosfēru, tāpēc sociālajos tīklos ielika aicinājumu, ka varbūt kādam sena šujmašīna krāj putekļus un viņš vēlas to atdot. Kāds jauneklis glītā firmas „Singer” kastē atveda viņai 1924. gada šujmašīnu, kura joprojām ir lieliskā stāvoklī.

„Mēs dzīvojam lietu pārbagātībā. Ar esošajām lietām varētu māju mājas iekārtot, bet mums vajag vēl un vēl. Šis laiks mūs nedaudz pietur un dod iespēju sakārtot domas. Kā gan citādāk pasaule varētu pateikt”: „Hei, cilvēki, mēs jūs nokratīsim nost, ja jūs nesapratīsiet, ka tas jau ir par daudz!”,” savu pārliecību pauž Kristīne.

Savā ikdienā Kristīne cenšas domāt par dabai draudzīgāku dzīvošanu, tāpēc šķiro atkritumus, uz veikalu dodas ar savu maisiņu. Šim piemēram seko arī viņas bērni. Kristīne iepērkas tikai lietoto apģērbu veikalos un nespēj atminēties reizi, kad būtu iegādājusies apģērbu lielveikalā.

Vēlas atgriezties Jaunjelgavā

„Lai gan mēs, Jaunjelgava, esam vārti uz Sēliju, es nekad sevi neesmu apzinājusies kā sēli. Priecājos, ka tagad par to runā vairāk, ka tas tiek aktualizēts,” saka Kristīne, atzīstot, ka sēļi noteikti ir strādīgi, paštaisni, arī atturīgi, bet to nevar attiecināt uz visiem. Pabraukājot pa pasauli, Kristīne sapratusi, ka negribētu būt viena no milzīgas masas. „Ne velti tā sēkliņa iekrīt tieši, kur tā iekrīt, un es esmu iekritusi tieši Jaunjelgavā. Šo pilsētu redzu kā sirmu omīti ar lakatiņu – tāda ir mana sajūta, ļoti silta un mīļa,” pauž Kristīne.

Kristīnes darinātajos tērpos vērojama asimetrija, krāsu kombinācijas, oriģinālas detaļas. Katra tērpa valkātājs var būt drošs, ka, ejot pa ielu, pretī nenāks kāds tādā pašā apģērbā.

Dizainere pieļauj, ka tieši no dzimtās Jaunjelgavas nāk viņas enerģija, spēks un idejas, lai gan savulaik sieviete kautrējās, ka ir no mazpilsētas, jo likās, ka visi dzimst tikai lielpilsētās. Līdzīgu attieksmi Kristīne tagad mēdz novērt arī Jaunjelgavas jauniešu vidū. „Atnāk jaunietis uz darbnīcām, un es redzu to nogurumu viņa skatienā. Kaut viņi ātrāk saprastu, ka tas ir milzīgs spēks - nākt no mazpilsētas. Bet viņiem šķiet, un man arī kādreiz tā šķita: „Ātrāk prom no šejienes, un tad es dzīvošu!”. Tā lielākā kļūda ir, ka mēs gatavojamies dzīvot, bet nedzīvojam,” atzīst jaunjelgaviete.

Vienreiz kaimiņiene atnesa pulksteni ar pendeli, jo tas nebija darba kārtībā. Pulksteņmeistars laikrādi salaboja un pēc ilga laika, kad „RADU mājā” viesojās šīs sievietes dēls, viņš atpazina šo pulksteni.

Lai gan dzīve kopš vidusskolas beigšanas pamatā rit Rīgā, Kristīnei dziļi sirdī ir vēlme pārcelties atpakaļ uz Jaunjelgavu, bet šobrīd tas nav iespējams. Sieviete atzīst, ka viņa apskauž cilvēkus, kuri tur dzīvo. Viņasprāt, mazpilsētas ir bezgalīgas biznesa iespēju platformas, kuras varētu izmantot, ja vien cilvēkiem būtu vairāk uzņēmības un drosmes.

Dokumentālajā ciklā „Neatklātā Sēlija” uzzini, kādus vēl stāstus, personības  un notikumus glabā Sēlija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti