Latvietim ir deviņas dzīvības un visas atdotas Latvijai. Īstam latvietim ir sīksta dzīvība kā kaķiem, par kuriem mēdz sacīt, ka tiem esot deviņas dzīvības. Tādēļ arī viņi nepadodas tur, kur pat stiprākie aizietu bojā - tā saka Dzidra Elksne. Jau dažas dienas pirms svētkiem mājas galā plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, kas sveicina katru garāmbraucēju un gājēju un ir redzams no ceļa - priecīgi krāsains laukumiņš uz pelēcīgo mežu un krūmu fona.
Dokumentos gan norādīts, ka Dzidra, Kārļa un Annas Miezīšu sestais bērns, dzimis 19.novembrī, taču Dzidra Elksne skaidro, ka īstenībā pasauli ieraudzījusi šajās pašās mājās 18.novembrī, pussešos vakarā, bet piereģistrēta vēlāk ar citu datumu.
Dzidra Elksne pieredzējusi visus tos pašus likteņa pagriezienus, ko izdzīvojusi mūsu Latvija.
Pirmā pasaules kara laikā cauri Sēlpilij gāja frontes līnija, ģimeni izdzina no mājām un atpakaļ varēja atgriezties tikai pēc kara. „Mums bija jāaiziet no mājām, jo šeit bija frontes līnija. Kad pēc kara atnācām atpakaļ, te nekā nebija, tikai nojume, kur tēvs ar māti dzīvoja. Te es arī piedzimu," atminas Dzidra.
Viņai bija deviņi gadi, kad sākās skolas gaitas Sēlpils sešu klašu pamatskolā. Taču Dzidra vēl atceras Latvijas brīvvalsts laikus un Kārli Ulmani. „Viņš (Ulmanis) vienreiz pat bija mūsu mājās, viņš mazpulcēnus aicināja. Mums bija skolotājs Šīrons, ļoti labs skolotājs. Viņš iemācīja mums tādu dziesmu – es pat tagad pēc 80 gadiem redzu mūsu skolu, un mēs visi dziedam, un es arī: "Zeme mūsu laime, zemi mīlam mēs, esam viena saime, darbs mūs uzvarēs. Darbs ir mūsu tikums, lepnums, pienākums. Uzvarēt ir vienmēr likums – sveiks lai dzīvo Latvijai!" atceras Dzidra.
Tajā pašā skolā, tikai klasi augstāk mācījās viņas nākamais dzīvesbiedrs Jānis Elksnis. Viņiem abiem atkal bija lemts satikties lauksaimniecības skolā Sērenes pagastā. Tur, Talsiņos, vienu gadu Dzidra mācījās mājturības kursos.
Nav iespējams vairs pateikt, kad viņai sirdī iekrita Jānis Elksnis, bet pati atminas, kā gājusi līdzi māsām, kuras dziedāja korī, un klausījās, kā muzicē orķestris. Tajā spēlēja viņas izredzētais.
Dzidrai vēl labā atmiņā palicis 1940.gads un pēdējie Dziesmu svētki Daugavpilī 16.jūnijā. Ulmanis uz svētkiem neatbrauca: "Visi bijām nomākti, jo jutām, ka Latvija ir briesmās. Svētku noslēgumā „Dievs, svētī Latviju!" dziedājām trīs reizes - visi, kas vien bija estrādē, raudāja. Tas bija tā, it kā būtu beidzies vesels laikmets."
Jānis dienēja Latvijas armijā un bija Litenē liktenīgajās dienās, tomēr viņam izdevās izbēgt, bet vēlāk viņu iesauca leģionā. Kāzas notika 1944.gada 24.jūlijā. „Mēs apprecējāmies, viņu palaida no dienesta desmit dienas, un mēs baznīcā salaulājāmies. Todien bija kapusvētki. Ejam uz baznīcu, es paskatos atpakaļ – uz Daugavas tāds mākonīts. Bet, kad mēs iegājām baznīcā, uznāca šausmīgs pērkons. Mācītājs Cīrulis saka: ko tad, lai es jums saku, bērni? Un salaulāja mūs. Mēs jau nebijām priecīgi, abi raudājām," klāsta Dzidra.
Jānis leģionā neatgriezās, bet kādā reizē viņu pamanīja padomju karavīri, kad viņš devās apciemot sievu. 1945.gadā Jāni Elksni izsūtīja uz Sibīriju.
Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Dzidru, jo 1949.gada 25.martā ģimeni izsūtīja. Tomēr Dzidra nebija tik nobēdājusies kā citi, jo cerēja, ka ikviens solis vedīs tuvāk dzīvesbiedram. Bija tikai viena doma – „Kaut ellē, bet būt abiem kopā".
Kā stāsta Dzidra Elksne, atgriežoties vienīgā manta bija divi bērni un šujmašīna, kas Sibīrijā bija iemanīta pret kartupeļu ražu.
Elkšņu dzimta šajos gados ir sazarojusi: Dzidrai Elksnei ir septiņi mazbērni - no Rasas ģimenes Lāsma un Normunds, Ligitas ģimenes - Kristaps, Reinis un Alise, no Anitas - Madara un Līva. Viņai ir arī seši mazmazbērni - Guntars, Toms, Beāte, Mareks, Patriks un Lienīte. Viņi visi atbrauks uz dzimšanas dienu.
Viņa pati saka, ka dzīvē galvenais ir darbs. Taču viņa arī cer, ka Latvijā atgriezīsies pasaulē aizbraukušie latvieši.
Darbu, mājas, dzimtenes mīlestību. Galvenais – darbu, jo bez darba nekā nav. Nāciet atpakaļ un dzīvojiet, un visi iztiks!
Jo mēs bijām astoņi bērni un bija viena govs, bet mēs iztikām, strādājām, jo zinājām, ka tas jādara, lai dzīvotu. Nāciet, bērni atpakaļ no pasaules," aicina Latvijas viengadniece Dzidra Elksne.
