Globālais latvietis. 21. gadsimts

Diasporas atbalsts talantīgiem un centīgiem jauniešiem Latvijā

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Pandēmijas radītie satricinājumi ekonomikā. Vērtē latviešu uzņēmēji pasaulē

Spēja sadzīvot ar ierobežojumiem. Sazināmies ar latviešiem pasaulē

Pieredzes stāsti: latvieši pašizolācijā Spānijā, Itālijā un Vācijā

Dzīve tālumā prom no savējiem latviešu diasporai palīdzējusi norūdīties un sagatavoties ikdienai pašizolācijā, izriet no sarunām ar Latvijas Radio raidījuma "Globālais latvietis. 21. gadsimts" aptaujātajiem tautiešiem svešumā. Viņi uzsver, ka svarīgi fizisko attālumu nepārvērst sociālā atsvešinātībā.

Kā apliecina raidījuma “Globālais latvietis. 21 gadsimts” uzrunātās viešņas, šis laiks ir pārdomu, viegla apjukuma un pamatīgu bažu piepildīts. Piemēram, Natālija Grebņeva, kura dzīvo Spānijā, Alikantes provincē, sarunas brīdī stingrā valdības noteiktā izolācijā pavadījusi jau 16 dienu. Ņemot vērā, ka viņa kā astmas slimniece ir riska grupā, tad pašiozlāciju uzsākusi vēl pirms valstī stigri noteiktajiem pārvietošanās ierobežojumiem.

“Mēs nedrīkstam atrasties uz ielas, varam doties tikai uz veikalu. Iepriekšējās divas nedēļas automašīnā nedrīkstēja atrasties pat divi pasažieri. Šobrīd šie stingrie noteikumi ir mīkstināti un mašīnā drīkst braukt divi cilvēki no vienas mājsaimniecības. No mājas var izvest suni pastaigā, bet tikai 50 metru attālumā no nama ārdurvīm. Un 50 metru ir ļoti maz,” stāsta Natālija.

Spāņu vidū izskanot joki par suņu izīrēšanu, lai varētu tikt laukā no dzīvokļa. Taču tas ir tikai humors, jo  patiesībā spāņu dzīvi stingri uzrauga policija, kas nemaz nepieļauj noteikumu pārkāpšanu. Natālija, kura dzīvo daudzdzīvokļu mājā pilsētā atzīst, ka Spānijā visi ir pamatīgi nobijušies.

Elena Zariņa, kura kopš 2013. gada dzīvo Sjēnas provincē Itālijā, norāda, ka tur noteikumi ir diezgan līdzīgi kā Spānijā – uz veikalu drīkst doties ne biežāk kā trīs reizes nedēļā, mašīnā drīkst braukt divi cilvēki, viens priekšā, otrs aizmugurē, visiem noteikti jābūt cimdos un aizsargmaskās tērptiem.

Itālijā dzīvnieku staidzināšanas noteikumi ir mazliet “mīkstāki” nekā Spānijā. Tur dzīvnieku pastaigā drīkst vest  200 metru no mājas ārdurvīm. Lai cilvēki nepārkāptu noteiktos ierobežojumus, policija apkārtni novēro ar droniem.

Elenai ir paveicies, jo viņa dzīvo privātmājā. Viņas dēls šo laiku izmantojis lietderīgi, privātmājas pagalmā iemācoties braukt ar velosipēdu.

Lienes Pūķes dzīvesvieta ir Francijā, bet darbs atrodas Šveicē, Ženēvā. Ikdienu viņa pavada starp divām valstīm, jo darba vieta Ženēvas Klīniskā universitātes slimnīcā ir vien deviņu kilometru attālumā no mājām. Liene stāsta, ka vienubrīd abās valstīs bijusi atšķirīga situācija - Francijā jau ieviesa diezgan stingrus noteikumus, kamēr Šveicē, kur ir viņas un vīra darba vieta, vēl tie nebija tik strikti. Šobrīd viss darbs rit no mājām, iziet drīkst tikai uz veikalu vai pie ārsta, pastaigā ar mājdzīvnieku vai doties palīgā kādam no piederīgajiem. Policija kontrolē, vai cilvēks tiešām dodas uz darbu - robežpunktā jāuzrāda darba devēja apliecinājums.

Arī Berlīnē, kur dzīvo Eiropas Latviešu apvienības priekšsēde Elīna Pinto, ir ierobežojumi, taču tie nav tik stingri kā dienvidu zemēs.

Vācijā dokumentus nepārbauda, jo, ņemot vērā šīs valsts sāpīgos vēstures pavērsienus, tur ir liela pretestība šādiem federāli noteiktiem cilvēku brīvības ierobežojumiem.

Tomēr maksimāla piesardzība un izolēšanās ir jāievēro arī Elīnas mītnes zemē.

"Manā ikdienā ir mainījies tas, ka mājās beidzot ir gan bērni, gan vīrs. Ja es agrāk koķetēju, sakot, ka, Vācijā dzīvojot, esmu tapusi par mājsaimnieci, tad tagad patiešām es esmu gan mājsaimniece, gan mājkalpotāja, gan mājskolotāja, gan mājas psiholoģe, bet es baudu, to, ka esmu kopā ar ģimeni. Vīrs strādā attālināti kā diplomāts Luksemburgas vēstniecībā, palīdz repatriēties luksemburgiešiem, strādājot no mājām. Piecus un sešus gadus vecie bērni mācās, darbojamies no mājām,” par ikdienu stāsta Elīna.

Dzīvojot šādā pašizolācijas režīmā, latviešiem, lai kur arī  pasaulē  viņi atrastos, svarīgi ieviest striktu dienas režīmu, izstrādāt rutīnas paradumus. Spānijā dzīvojošā Natālija atklāj, ka klāj galdu un gatavo trīs reizes dienā, lai kopā ar ģimeni baudītu maltītes, ko līdz šim nevarēja darba ritma dēļ. Natālijas vīrs, kurš “iestrēdzis” Portugālē, ģimenes pusdienām pieslēdzas virtuāli. Līdzīgus ikdienas rituālus ieviesušas pārējās raidījuma viešņas.

Gan Spānijā, gan Itālijā biznesa jomā abām uzrunātajām latvietēm apstājies ir viss. Natālijai kā kāzu rīkotājai nākas visus plānus pārcelt uz 2021. un pat 2022. gadu, jo izklaides bizness no vīrusa izraisītās krīzes tiks iedragāts pamatīgi. Natālija dzīvo vietā, kur bija izplatīts tūrisms un izklaides, bet šobrīd nenotiek pilnīgi nekas. Esot grūti iedomāties, cik ilgā laikā pēc krīzes beigām tā atkopsies. Tāpat Elenas  vīram piederošais celtniecības uzņēmums Itālijā šobrīd ir dīkstāvē. Vienīgā celtniecība, kas nav apstājusies, ir jaunu slimnīcu būvniecība vai esošo ēku pielāgošana ārstniecības vajadzībām.

“Valsts domā par saviem iedzīvotājiem, tādā ziņā jūtamies pasargāti, jo neesam atstāti novārtā. Ir drošības sajūta, jo ikdienas vajadzībām, bez kā nevaram dzīvot, elektrībai, gāzei, ūdenim, ir atlikti maksājumi līdz 31. maijam. Arī īres maksas tiem, kuri dzīvo īres mājokļos, atliktas. Valsts sola atbalstīt visus, kuri nokļuvuši grūtā situācijā,” stāsta Elena.

Natālija Spānijā vēl gaida valdības lēmumus par pamatpakalpojumu maksājumu kārtību, jo, skaidrs, ka, 16 dienas dzīvojot mājās, elektrība tērējas uz nebēdu. Natālija ir noskaņota optimistiski: “Mēs tiksim pāri. Esam šeit oficiāli, mums noteikti būs arī kāds pabalsts kā pašnodarbinātām personām. Es tieši tagad redzu, ka grāmatvede man ir atrakstījusi ziņu par to, cik liels pabalsts gaidāms par dīkstāves laiku. Satraukums ir par to, ka, dzīvojot restorānu un viesnīcu reģionā, notiek masveida atlaišanas un cilvēki kļūst par bezdarbniekiem. Vai valsts šo slogu izturēs? Viņi saka, ka tiks tam pāri, vai tā būs - redzēsim…”

Elīna Pinto dalās savās pārdomās, domājot par jauno situāciju, kādā nonākusi Eiropa: “Man tomēr šķiet, ka, dzīvojot tālu no savējiem ārpus Latvijas, savā ziņā mēs esam norūdījušies un sagatavojušies tam, ko nozīmē fiziskais attālums un kā to nepārvērst par sociālo attālumu. Ne velti pētnieki aicina izmantot fizisko distancēšanos, nevis sociālo, lai saglabātu dvēseliskās saiknes ikdienā ar saviem tuvajiem. Dzīvojot ārzemēs, mēs to esam iemācījušies, mums ir savi mazie rituāli, sazvanīšanās "Skype" ar saviem vecākiem vai draugiem, kuri palikuši Latvijā. Tāpat ir latviskie rituāli - diasporai ir kori, kuri jau iepriekš mēģinājuši tiešsaistē un ir bijuši pionieri virtuālajā realitātē.” Kā norāda Elīna, darbojoties diasporas organizācijā, attālinātā saziņa ir bijusi ierasta arī līdz šim. Pastāvot fiziskam attālumam, jāmācās tuvināties virtuālajā vidē gan dvēseliski, gan praktiski.

Arī ārpus Latvijas dzīvojošie tautieši šobrīd ir gaidīšanas režīmā, tāpēc Elīna novēl visiem veselību un možu garu, kā arī savstarpēju atbalstu: “Šis ir svarīgs brīdis, ne tikai lai cīnītos par šodienu, bet arī domātu par rītdienu un to, kāda būs nākotnes sabiedrība, kādā augs mūsu bērni. Ir svarīgi, lai tā būtu balstīta tādās vērtībās kā savstarpējā pleca sajūta un atvērtība jaunajam.”

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti