Par projektu "Statistiskie tautieši"
"Bet es esmu pateicīgs Dievam, ka viņš to ir izdarījis, jo tas bija jāapstādina, jo tas bija ļoti, ļoti, ļoti slikti," atzīst Raimonds, kurš atradis ceļu pie Dieva pirms tiesas.
Ieslodzījumā atlikuši vēl pieci mēneši, stāsta Raimonds, atzīstot, ka bijis ļoti satriekts par piespriesto soda mēru, jo bija cerība, ka sods būs nosacīts. "Bet tajā pašā laikā es apzinājos to, ka pats pie tā vien esmu vainīgs un ka nav ko sevi šaustīt tagad, ka nav ko sev pārmest, jāturpina tālāk. Jāturpina nevis tālāk vecās lietas, bet jāturpina pilnveidoties tādā veidā, lai pie šīm vecajām lietām neatgrieztos vēlāk,'' atzīst Raimonds.
Cietumā 16 gadu vecumā
Vīrietis stāsta, ka šī nav pirmā reize, kad viņš nonācis cietumā. Pirmo reizi viņš cietumsodu izcieta 16 gadu vecumā par huligānismu. Pēc gada iznākot no cietuma, iepatikusies dzīve uz ielas un sabiedrībā, kas zog un lieto narkotikas. 19 gadu vecumā viņš atkal nonāca cietumā - uz trijiem gadiem par laupīšanu. Pēc diviem gadiem brīvībā jau atkal nonāca ieslodzījumā – uz diviem gadiem par zādzībām.
Pēc tam nolēmis būt likumpaklausīgs – nolicis autovadītāja tiesības un sācis strādāt par taksistu Rīgā, stāsta Raimonds, norādot, ka ģimene viņam nekad īsti nav bijusi.
"Ģimene man bija pēdējā vietā, jo vienmēr visi no manis gribēja atteikties. No pašas bērnības mani… Es augu pie mammas sākumā, tad es augu pie tantes, pēc tam pie vecmammas, pēc tam pie otras vecmammas.
Un tā es šaudījos no vienas vietas uz otru vietu, skolas mainīju un pilsētas mainīju. Neviens ar mani netika galā, un ģimene bija, protams, par to visu šokā.
Bet es neklausīju nevienu un kaut kādā veidā protestēju pret to visu, ka es neklausīšu nevienu, tāpat kā jūs mani neklausāt," stāsta Raimonds.
Kāda ir dzīve cietumā
Viņš stāsta, ka cietumā no daudz kā ir jāatsakās. Tur ir sava veida hierarhija, par ko Raimonds atturas runāt, jo tā ir "iekšējā kultūra", ko nevar atklāt. Cietumā viņam draugu nav, taču ir tādi, kas savā starpā padalās ar kādām materiālām lietām, piemēram, higiēnas precēm. "Tādā veidā šāda draudzība ir, jā, kas ir tāda materiālā draudzība," saka Raimonds.
Vīrietis atzīst, ka viņam pašlaik nekā netrūkst. "Man ir Latvija, man ir pazīstamie, man ir, pie kā aizbraukt, man ir daba, man ir, kur dzīvot. Nē, man nekā netrūkst. Viss ir kārtībā," viņš saka.
Vīrietis ir pārliecināts, ka jēga likumpārkāpēju ieslodzīšanai cietumā ir vien tad, ja cilvēks pats grib mainīties, taču daudzi to nevēlas. "Tiešām, cik es te redzu, pēc manām domām, kādi 70-80% šeit būs atkal atpakaļ un neviens nemainās, tikai degradējas un degradējas šeit.
Jo tagad [cietumā] ir atļautas gan tās kompjūterspēles, gan visādas tādas lietas, ar kurām tu vari pavadīt laiku un nepilnveidot sevi."
Raimonds novērojis, ka visas tās pašas personas, kuras bija kādreiz, tās arī joprojām ir ieslodzījumā, parādās arī jauni ieslodzītie, un cietums tikai pildās.
Raimonds uzskata, ka sabiedrībai tomēr ir jāiekļauj cilvēki, kas iznāk no ieslodzījuma vietām: "Tieši tas, ka šī attieksme no citiem, ka „jā, redziet, viņš ir bijis cietumā”, šī attieksme arī daudzus noved atpakaļ pie tā paša ceļa, jo viņi redz to, ka citi domā, ka viņi nav izmainījušies un ka nav nekādas cerības uz viņiem liekamas. Tomēr viņiem vajag vairāk uzticēties, vairāk vajag paļauties uz viņiem. Viņi ir izcietuši savu sodu un viņus vajag iekļaut atpakaļ sabiedrībā."
