Neatklātā Kurzeme

«Neatklātā Kurzeme». 3. sērija

Neatklātā Kurzeme

«Neatklātā Kurzeme» 4. sērija

Neatklātā Kurzeme. 3.sērija

Piecu kvadrātmetru namiņš un ikdiena dabas ritmā Vērgales pusē – Godiņu dzīve mežā

Daudziem, kas atbrauc ciemos, kāpjot ārā no mašīnas, pirmie vārdi ir “Jūs esat traki”, kam Ginta un Āris Godiņi arī piekrīt. Ne katrs varētu pieņemt drosmīgu lēmumu krasi mainīt savu dzīvi – pārdot gandrīz visu iedzīvi un pārvākties no plaša dzīvokļa galvaspilsētas centrā uz nelielu namiņu mežā Vērgales pagastā. Godiņu pāris ir pārliecināti, ka laime neslēpjas lietās un miers ir liela vērtība, par ko mūsdienu steidzīgajā pasaulē daudzi ir aizmirsuši.

Drosmīgi mesties nezināmajā

Ginta ir dzimusi liepājniece un šajā pilsētā nodzīvoja līdz pat 30 gadu vecumam, strādājot bērnu tiesību aizsardzības jomā un veicot sociālo darbu gan nakts patversmē, gan bērnunamā. “Es domāju, ka man Dievs nav paredzējis vīru un bērnus. Un tad vienā brīdī Dievs man dāvāja vīru ar diviem dēliem uzreiz,” par tikšanos ar Āri stāsta Ginta. Lai gan sākumā liepājniece nespēja iedomāties savu ikdienu galvaspilsētā, Āgenskalnā Godiņi nodzīvoja gandrīz astoņus gadus.

Kad dēli jau bija izauguši un Ārim sākās veselības problēmas, Godiņi nolēma pilnībā mainīt savu dzīvi. “Pārdevām visu savu iedzīvi, aizbraucām paceļot trīs mēnešus ar kemperi pa Eiropu, pa Ukrainu. Ukrainas vidū dziļas iekšējās krīzes laikā piedzima ideja par Godiņu piedzīvojumu platformu,” zīmīgo ceļojumu, kas sadalīja dzīvi divās daļās – pirms un pēc pārvākšanās uz mežu –, atminas Ginta.

"Neatklātā Kurzeme"

Raidījums "Neatklātā Kurzeme" redzams LTV katru otro sestdienu pulksten 17:30 un Replay.lv. Savukārt LSM.lv iespējams lasīt raidījuma vadītāja Keitas Rožānes rakstu sēriju par raidījuma varoņiem.

Viņi ir aktīvās atpūtas piekritēji, kuriem patīk ceļot, doties pārgājienos, braukt ar velosipēdiem, laivot. Varētu teikt, ka ar visām šīm aktivitātēm Gintu iepazīstināja vīrs. Āris patiesībā ir bijis dabas bērns jau no mazotnes. Viņš ar savu ģimeni veselu mēnesi laivoja pa Gauju.

“Man tas liekas prātam neaptverami – veselu mēnesi pavadīt uz upes ar laivu un visu laiku nakšņot pie dabas, mācēt izdzīvot tajā,” pārsteigta Ginta, kurai vīrs parādījis, ko nozīmē piedzīvojumu garša. Tāds arī ir Godiņu piedzīvojumu platformas mērķis – dalīties ar saviem piedzīvojumiem un veidot skaistu vietu, kur baudīt atpūtu pie dabas, gatavot ēdienu uz ugunskura, kūpināt vistas, zivis, vārīt lielā katlā zupu – stūķi, kas ir kalniešu ēdiens.

Vecvecāku zeme

“Mūsu mērķis bija būt nostāk un dzīvot mierīgāk, darīt vairāk to, kas mums patīk, kas sagādā prieku. Mēs paši arī esam daudz ceļojuši, daudz piedzīvojuši. Piedzīvojuma meklētāji esam. Tad mēs izdomājām šajā vietā radīt kaut ko, lai citi cilvēki varētu arī to baudīt,” teic Ginta. “Mēs vienkārši ceļojuma laikā izvērtējām savus resursus – gan iekšējos, gan ārējos –, un tad es iedomājos par šo vietu, par kuru es nekad agrāk nebūtu iedomājusies. Man likās, šeit stāv tik brīnišķīgs mežs un neapstrādātas pļavas, un ka šis ir brīnišķīgs resurss, kas netiek izmantots,” atminas sieviete.

Uz šīs zemes reiz dzīvojuši Gintas vecvecāki. “Man ir sajūta, ka es esmu bijusi visur, kur man bija jābūt, un esmu atvesta uz šejieni, lai veidotu. Mums ir uzticēts kaut kas ļoti īpašs – veidot kaut ko skaistu šeit. Ja jūs atbraucat un sakāt, ka šeit ir pilnīgs pretstats, izkāpjot no lielpilsētas, tad man šķiet, ka mums pamazām varbūt tas izdodas – radīt mieru,” pastāsta Ginta, kura nekad nevarēja iedomāties, ka kādreiz saimniekos šajā vietā. Šī ir vieta, kur uzauga viņas mamma, un Ginta ikreiz redz aizkustinājumu mammas acīs, redzot šīs vietas pārvērtības.

Gintas vectēva zeme, kuru neviens 30 gadus nebija apdzīvojis, atbraucot izskatījās kā džungļi. Tā bija tik aizaugusi, ka nevarēja redzēt lielo ozolu. Lai to labiekārtotu, nācās pielikt lielas pūles – pļaut, zāģēt, tīrīt, sakopt. “Mēs bijām entuziasma pilni, atbraucām ar trimmeri, ar zāģi,” atminas Ginta, tomēr Āris teic, – ja būtu zinājis, ka darāmā būs tik daudz, nebūtu uz to parakstījies. Pēc gada spēki sāka izsīkt un enerģija zust, abus pārņēma nogurums. Palīgā nāca draugi, kuru atbalsts ļāva atkal atsperties un saņemties.

Atsakoties no ierastās un ērtās dzīves, sākumā pārņēma nelielas bailes. “Ar laiku, kad mēs ļāvāmies tai plūsmai, tas sāka iet savu ceļu un palika mierīgāk. Kaut kas jauns un nezināms mūs sagaidīja, tāpēc mēs vienkārši ļāvāmies, jo atpakaļceļa vairs nebija,” par atteikšanos no stabilitātes un drošības sajūtas teic Ginta. 

Ziemassvētku namiņš

Dzīvojamo ēku pāris iesaucis par Ziemassvētku namiņu, jo tas uzbūvēts 2019. gada novembrī kā svinību vieta, kur atzīmēt ziemas saulgriežus un sagaidīt Jauno gadu. Tas ir nedaudz lielāks par pieciem kvadrātmetriem. “Mēs smejamies, ka esam pārcēlušies no 100 kvadrātmetriem Rīgas centrā uz mežu, nekurienē – uz  pieciem kvadrātmetriem,” atklāj Ginta, kura gribētu pie dzīvojamās platības pieskaitīt arī pārējo zemes platību – piecus hektārus, no kuriem trīs aizņem mežs un divus – pļavas.

Nelielais Ziemassvētku namiņš.

Kompaktajā namiņā ir gan gulta, gan viesistabas daļa, gan katlu māja un virtuve, bet mazgāties var pirtiņā un dīķī, ko Āris sauc par lielu vannu. Vasarā viesi, kas ciemojās pie Godiņiem, sacīja, ka pietrūkst dušas. Cilvēku nevēlēšanos pieņemt, ka var arī citādāk, Āris skaidro ar uzspiestiem standartiem: “Tie ir rāmīši. Tas ir tas, ko mēs cenšamies nedarīt, nesākt rāmēt visus cilvēkus.”

Pirms pārvākšanās uz mežu Godiņu pāris gada laikā četras reizes mainīja dzīvesvietu. “Kad tu dabū visas mantas pārvest, katru reizi tās pārcilājot, tu saproti – es to nelietoju. Man tas ir, bet, vai man to vajag? Beigās ir tā – kāpēc cilvēkiem vajag tās lielās telpas? Lai būtu, kur nolikt mantas,” pārdomās dalās Āris.

Tas, ka tev pieder maz, nenozīmē, ka tu esi nabadzīgs, pārliecināti Godiņi. “Man šķiet tieši otrādi – ka es esmu pieaugusi garā, bagātīgāka kļuvusi un sapratusi, ka patiesībā ikdienā vajag ļoti maz, jo īpaši vasarā,” teic Ginta.

No veikala apmeklējumiem pagaidām nevar izvairīties. Lai gan sākumā likās, ka visu var sagādāt, izaudzēt paši, tomēr sakņu dārziņu vēl nav izdevies iekopt. “Es pieķeru sevi pie domas, ka tas mani visvairāk nomāc, ka ir šī došanās uz veikalu un mēs pērkam visu kaut ko plastmasas iepakojumos. Protams, gribētos dzīvot vēl zaļāk,” teic Ginta.

Vasarā lielākā daļa laika tiek pavadīta ārā. “Mēs esam sapratuši, ka cilvēkam patiesībā vajag ļoti maz. Mēs pierodam pie komforta ar laiku, bet patiesībā cilvēkam ļoti daudz nevajag,” teic Ginta, sakot, ka no iepriekšējās dzīves nekā nepietrūkst. Mežā var salasīt ogas, sēnes, augus tējai, sagādāt malku, lai gada aukstajā periodā namiņā būtu patīkami silts. Pagājušogad nebija elektrības, tagad uzstādīti saules paneļi un tiek izmantota zaļā enerģija.

Nebaidīties kaut ko nokavēt

Dzīve šeit iemācījusi mieru un paļaušanos uz apstākļiem. “Kad es satiekos ar cilvēkiem no ārpasaules, kā es smejos, man šķiet, ka es jūtu to atšķirību, ka viņi ļoti steidzas. Ir grūti apstāties, parunāties, ieklausīties vienam otrā. Man šķiet – nesteidzies tik ļoti, vēl pasēžam, padzeram tēju. Izbaudām to mirkli kopā,” saka Ginta, atzīstot, ka steiga cilvēkus pārņem nemanāmi. Šeit var pulsēt vienā ritmā ar dabu un tas nebūt nenozīmē gulšņāšanu šūpuļtīklos, jo darāmā netrūkst.

Laiks šeit ir piepildīts, un ir dienas, kuras paiet, neieskatoties pulkstenī. “Godīgi sakot, ir dienas, kad pazūd laika izjūta. Un es jautāju, cik pulkstenis – jau pieci vakarā? Kur tā diena palika? Tā kā aizplūst,” dalās Ginta. Viņi katru dienu mostas vienā laikā, vadoties pēc sava iekšējā pulksteņa. Tad izmet loku ar suņiem pa mežu, vasarā saplūc vīgriezes, uzvāra tēju.

Gintas tētis nodarbojas ar biškopību.

“Kad atbrauc pilsētnieki, tad man ir ļoti grūti ieiet tajā sajūtā, tajā ritmā, viņi visi tādi ātri. Mēs vairs tādi neesam, mēs esam ļoti lēni. Man ir liels izaicinājums aizbraukt uz pilsētu, jo tur viss ir ļoti ātri,” stāsta Āris, piebilstot, ka viņš nevis netiek līdzi steidzīgajam ritmam, bet vairs negrib. “Vienkārši gribas pasēdēt mierīgi pie ugunskura un kopā padalīties ar kaut kādām sajūtām,” saka Āris, pastāstot, ka daudziem nemitīgi ir bailes kaut ko nokavēt. Viņi gan saprot, ka paši reiz tā dzīvojuši, un atzīst, ka reizēm katram vajag pasteigties, bet atpakaļ uz pilsētu Godiņi negrasās pārcelties.

Reiz viesi vaicāja, vai nesāp ausis no klusuma. “Mēs nevaram saprast, kas ir tas klusums, par kuru klusumu ir runa. Nevienā mirklī es nedzirdu klusumu,” pārsteigts Āris. Meža ieloku pieskandina dažādas skaņas – čab lapas, šalc vējš, brakšķ koki un dzied putni, tostarp dzeguze, kura kūko no agra pavasara līdz vasaras beigām. Tad Āris to kaitina, sasaucoties ar flautas radītām skaņām. 

Kaitinošie mezgliņi, kas atgādina – tu vari

Vairākas reizes savā dzīvē Āris ir vēlējies ieviest krasas pārmaiņas. Gadu viņš nostrādājis par pavāru, gadu būvējis guļošos trīsriteņus pieaugušiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet atkal un atkal atgriezies celtniecībā. Kad šajā profesijā bija nostrādāts ceturtdaļgadsimts, atkal uznāca nepārvarama vēlme kaut ko dzīvē mainīt. Pētot, kāpēc dzīvē ir lietas, kas neizdodas, Āris uzdūrās informācijai, ka smadzenēs ir ceļi, pa kuriem var izskriet domas. “Tu vari savu problēmu apskatīt tikai no tik daudz pusēm, cik tev ir to ceļu smadzenēs . Es nevarētu teikt, ka pirms tam biju dumjš, bet es sapratu, ka kaut kas ir jādara, jātaisa jauni ceļi,” pastāsta Āris. Viens no veidiem, kā veidot jaunus domāšanas ceļus, ir rēķinot, otrs – spēlējot mūzikas instrumentus.

Vēlme spēlēt kādu mūzikas instrumentu bija jau ilgu laiku. “Es visu laiku nevarēju saņemties to darīt, jo dzīvojām dzīvoklī, tur ir kaimiņi. Jaunākais puika spēlē ģitāru. Es pamēģināju, trīs mēnešus strinkšķināju un pat normālu gammu nevarēju nospēlēt, jo man pirksti tā nelokās. Tad es iegūglēju “vieglākais mūzikas instruments”,” tā Āris nonāca pie idejas mācīties spēlēt koka flautu. Ginta domā, ka Ārim flautas spēli pašmācības ceļā izdevies apgūt ar neatlaidību.

Šoruden tapusi koka flautu darbnīca.

Izveidots saraksts, kurā pierakstītas visas dziesmas, kuras Āris zina no galvas. Ik dienu viņš trenējas vismaz divas stundas un secīgi nospēlē visas melodijas. Šobrīd mērķis ir iemācīties 100 dziesmas, katru nedēļu viena nāk klāt. “No sākuma gribēju tikt līdz vienai, tad līdz 10, tad 40. Šīs kedas, kas man ir kājās, ir ļoti interesantas. Katru reizi, kad es jūtu kaut ko, ko es neesmu sajutis pirms tam, ko es spēju izpildīt uz flautas, es iesienu šņorītē mezgliņu. Tāpēc, ka mani ļoti kaitina šņorītēs mezgliņi, es vienmēr viņus piņķerēju vaļā, man nepatīk, bet, katru dienu viņas uzvelkot, es sajūtu tos mezgliņus un tas man dod sajūtu, ka viss ir kārtībā, ka tu kādreiz to nevarēji, bet tagad tu to vari,” pastāsta Āris.

Koka flauta, kas, starp citu, ir otrs senākais mūzikas instruments pasaulē, tik ļoti ieinteresējusi jauno mūziķi, ka viņš pats sāka tās izgatavot. Rudenī arī pabeigta flautu darbnīca. Visizdevīgāk flautu ir taisīt no bambusa lāpas. Kā paši Godiņi smej, kad viņi pārcēlās uz Liepāju, vietējos veikalos nevarēja iegādāties lāpas, jo viņi tās bija izpirkuši. Katram materiālam skanējums nedaudz atšķiras. Ārim ir arī flautas, kas gatavotas no īpašiem kokiem, piemēram, vecāsmātes ābeles, Ziemassvētku eglītes un vietējās meža lazdas.

Ar atšķirīgu skatu uz Kurzemi

Ginta ir dzimusi liepājniece, bet Āra saknes meklējamas galvaspilsētā. Viņu sajūtas par Kurzemi ir atšķirīgas. Daudziem kurzemniekiem tieši jūra ir ārkārtīgi mīļa un saistoša, tāpat Gintai, kura ir dzimusi un augusi pie tās. Ārim tā šķiet par lielu: “Man patīk tekošs ūdens, ka ir kustība. Jūra man ir par plašu, es to nespēju aptvert.” Aktīvais pāris atradis kompromisu – Carnikavā ir vieta, kur Gauja, kas ir Āra mīļākā upe, ietek jūrā.

“Augstākā vieta Kurzemē ir Pūsēnu kāpa, kur uzkāpjot vispār nav sajūta, ka tu esi augstu,” teic Ginta, pastāstot, ka Āris viņai parādījies, cik Latvija ir daudzveidīga un skaista. Vēl Kurzemē Godiņiem ļoti tuva pilsēta ir Kuldīga, jo tur viņi mija gredzenus. Tāpat uz to brīdi tā bija riteņbraucēju galvaspilsēta.

Mēdz teikt, ka tas, kurš nav dzimis un audzis Liepājā, nekad nesapratīs liepājniekus, jo viņi ir citādāk domājoši. “Vēl nesen dzirdēju teicienu no cilvēkiem, kuri ir liepājnieki un dzīvo Rīgā, ka visi [citi], kas iebrauc Rīgā, mēnesi padzīvo un saka: “Mēs esam rīdzinieki.” Liepājnieki it kā sirdī paliek uzticīgi Liepājai. Vienmēr saka: “Es esmu no Liepājas un lepojas ar to”,” stāsta Ginta.

Sākumā Ārim bija grūti iejusties Kurzemē, saprast to. Reiz viņš Rīgā, ejot pāri Akmens tiltam, klausījās austiņās mūziku. “Akmens tilta augšā, kas man ir ļoti zīmīga vieta, sāka skanēt “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”. Un tanī brīdī man pieleca, ka tā ir visloģiskākā vieta, kur to darīt. Tā ir Latvijas vismākslinieciskākā daļa. Es apzināti eju to ceļu, ka es gribu būt mākslinieks,” savu radošo ceļu un tā vietu Kurzemē komentē flautu meistars. “Kur vējš vēl citur var iepūst flautā, ja ne pie jūras,” papildina Ginta.

Kādus stāstus vēl glabā Kurzeme, skaties raidījumā “Neatklātā Kurzeme” LTV1 katru otro sestdienu pulksten 17.30 vai REPLAY.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt