Rinalds, Kārlis, Kaspars, Ritvars un Jānis visi ir vienas lielas ģimenes vīrieši, kas iestājušies Zemessardzes 13. kājnieku bataljonā.
“Manuprāt, pirmais impulss bija 2014. gads. Aizdomājāmies. Sākām paskatīties, kas notiek ar Zemessardzi,” atceras zemessargs Kaspars Birnbaums.
Tā kā Rinalds jau iepriekš bijis saistīts ar militāro sfēru, viņš savā bataljonā kļuvis par vada komandieri.
“Viss ir forši. Svaigs gaiss, aktīvs dzīvesveids. 80% mācību norisinās kustībā. Teorētiskās mācības ir minimālas, uzsvars tiek likts uz praktiskajām nodarbībām,” stāsta zemessargs Rinalds Birnbaums.
“Es esmu pēc pakāpes zemessargs, brālis ir virsnieks, leitnants. Šad un tad eju pa gaiteni un kāds nāk pretī, redz Birnbaums, bet, nē, tas nav vecākais, tas ir jaunais,” stāsta Kaspars Birnbaums.
Pēc kāda laika Zemessardzei pievienojās arī Rinalda znots Kārlis un dēls Jānis.
“Nolēmu iestāties pēc Rinalda aicinājuma. Rinalds man pastāstīja, ar ko nodarbojas Zemessardze, kādas ir apmācības. Es īstenībā pat minūti nepadomāju un biju gatavs stāties iekšā, jo kādreiz biju apsvēris iespēju stāties profesionālajā dienestā,” atzīst zemessargs Kārlis Kļaviņš.
Zemessargs Jānis Verners Birnbaums savukārt stāsta, ka nebija domājis par to. “Vienmēr biju tāds pacifists un biju pret kara lietām. Pamazām, redzot pasauli un saprotot lietas, pieaugot, saprotu, ka tas ir neizbēgami. Vai nu tu sevi aizstāvi, vai ne. Tēvs pārliecināja, ka ir jāmāk aizstāvēt. Tāpēc es arī lēmu,” atklāj Jānis.
Pirms diviem mēnešiem Zemessardzē iestājies arī Rinalda audžudēls Ritvars. Viņš šobrīd iziet pamatapmācību kursu un cer, ka tas nākotnē viņam palīdzēs iestāties Nacionālajā aizsardzība akadēmijā.
“Man patīk kolektīvs Zemessardzē. Patīk, kā notiek apmācības. Mums bija orientēšanās, bija pirmā palīdzība,” saka Ritvars Ričards Rozenbahs.
Visi staltie vīri ir Latvijas valsts patrioti un atzīst, ka pievienošanās Zemessardzei ir viena no patriotisma izpausmēm.
“Nēsāt Latvijas simboliku, skaisti runāt ir viena lieta. Ja tev ir iespēja veikt tīri praktisku ieguldījumu Latvijas aizsardzībā, tas arī ir sava veida patriotisms,” uzsver Rinalds Birnbaums.
“Mans vecvectēvs, kurš bija Latvijas armijas ģenerālis, kuru izsūtīja un atpakaļ viņš neatbrauca, kurš cīnījās par to, lai mēs šeit varētu mierīgi stāvēt svaigā gaisā un aprunāties, un es ļoti gribētu, lai arī mani bērni un bērnu bērni arī to pašu var izdarīt. Lai viņiem nav bumbošanas un šaušanas pie ausīm. Tas ir mans patriotisms,” saka Kārlis Kļaviņš.
Šogad 4. maiju, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienu, vīri svinēs un pavadīs kopā ar savām ģimenēm – sievām un bērniem.
