Pieci 1991. gada barikāžu stāsti: ložu švīkas debesīs, kolhozu traktori un futbols kailsalā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

1991. gada janvārī tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju kailām rokām sargāja atjaunoto Latvijas Republiku no padomju varas un piedalījās tautas manifestācijās. Bija cilvēki, kas barikādēs pavadīja pavisam neilgu laiku, bija tādi, kuri barikādēs dzīvoja mēnesi. Septiņi cilvēki janvāra barikāžu laikā zaudēja dzīvību, daļa no viņiem – barikāžu melnākajā datumā – 20. janvārī. Piedāvājam piecus barikāžu aizstāvju stāstus.

5 stāsti: 

Ivars Kalada no Gailīšiem Bauskas novadā  

"Padomju sistēma ir totāli sapuvusi no saknēm līdz galotnēm – vieni meli un krāpšanās"

Ar smago tehniku pie TV torņa Zaķusalā. Ivara Kaladas stāsts par barikādēm
00:00 / 05:27
Lejuplādēt

"Tā turpināties vairs nedrīkst," par to Ivars Kalada pārliecinājās, esot Černobiļas atomreaktora avārijas seku likvidatoru rindās, viņam meloja, ka vedīs uz 45 dienas ilgām mācībām. "Tāpēc jau arī gājām uz Baltijas ceļu un uz barikādēm." Esot jutis, ka būs sava valsts.

Attēlā Ivars Kalada
Attēlā Ivars Kalada

Uz barikādēm brauca no kolhoza "Uzvara", tolaik viņš bija 35 gadus vecs. Ar traktoru, kam priekšā sniega lāpsta, devās uz Zaķusalu – sargāt televīzijas centru. No cilvēku savestajiem betona blokiem tika celtas barikādes. Atcerējās, ka kailsalā spēlējuši futbolu, lai sasildītos. Vienā no naktīm redzējis ložu strīpas debesīs, tikai nākamajā dienā uzzinājuši, ka ir ievainotie un bojā gājušie. Ik pēc pāris dienām braucis uz mājām, barikādēs kopumā pavadījis mēnesi. "Bija kā armijā mācībās – izbrauc uz lauka, jāceļ teltis, jāskalda malka, turpat jātaisa ēst. [..] Un tad pēkšņi normāla dzīve."

Armands Trambickis no Valmieras  

No trakās spēlēšanas, no "alkām pēc Latvijas brīvības" saplēsa savu akordeonu

Ar akordeonu uz barikādēm. Valmierietis Armands Trambickis
00:00 / 04:12
Lejuplādēt

"Kantoris 04" mūziķim un Valmieras Kultūras centra darbiniekam Armandam Trambickim barikāžu laikā bija 35 gadi. Uz Rīgu braucis kopā ar citiem mūziķiem un kultūras darbiniekiem, līdzi ņemot arī instrumentus. 

Armands spēlējis kopā ar pūtēju orķestri "Rīga", un notiekošais tā aizrāvis, ka mūzikas instrumentu netīšām saplēsis. "Es kā to akordeonu plēšu, plēšu, acis ciet, beigās jūtu - baigi viegls tas akordeons paliek. Kā tā? Paskatos, vidus tukšs...

Armands Trambickis
Armands Trambickis

No tās trakās spēlēšanas, no tām alkām pēc Latvijas brīvības vienkārši biju pārplēsis pušu tās plēšas. Vienā rokā palika basi, otrā rokā palika klaviatūra," smēja Armands.

Jānis Ģipters no Daugavpils novada Vaboles

"Apzinājāmies, ja būs apšaude, mēs būsim pa vidu"

Bija uztraukums, bet zinājām, kurp dodamies. Jāņa Ģiptera stāsts par barikādēm
00:00 / 05:31
Lejuplādēt

Daugavpils novada Vaboles pagasta iedzīvotājs Jānis Ģipters barikāžu laikā strādāja vietējā kolhozā. Toreiz viņam bija pāri 30 gadiem. Kopā ar domubiedriem Jānis Ģipters devās uz Rīgu, kur viņa grupa dežurēja pie televīzijas torņa pirmajā rindā.

Attēlā Barikāžu dalībnieki no Vaboles. Jānis Ģipters pirmais no labās puses
Attēlā Barikāžu dalībnieki no Vaboles. Jānis Ģipters pirmais no labās puses

Tornī bija policisti, un mēs apzinājāmies: ja būs apšaude, mēs būsim pa vidu. Mēs ar Jāni Pabērzu trāpījāmies dežurēt tieši tajā vakarā, kad citviet notika apšaudes. Tālu no mums tas nebija, bet dzirdēt šaušanu nevarēja," atklāja Jānis Ģipters.

Zoja Policāne, tolaik Ciblas ciema padomes priekšsēdētāja 

Visi barikāžu dalībnieki tagad šķiet kā draugi

Zoja Policāne – savas valsts patriote pirms 30 gadiem un arī tagad
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

“Uz barikādēm es braucu, kad man bija 51 gads. Tolaik es pagastā strādāju par priekšsēdētāju. Tie, kas brauca, visi bija patrioti. Mēs pirmie bijām, kas stājās Zemessardzē. Vispār tie bija cilvēki entuziasti. Te bija daudz tautasfrontiešu, kuri zināja, kas notiek, ka tiek apdraudēta Latvija. Tāpēc mūsu puiši – tādi kā Jānis Kononovs, Tihovskis, Budrevičs – sanāca kopā un nolēma braukt uz Rīgu, uz barikādēm. Mans vecākais dēls Artūrs, tolaik 12. klases skolēns, arī brauca,” stāstīja Zoja.

Zoja Policāne
Zoja Policāne

1991. gadā Zoja Policāne bija Ciblas pagasta priekšsēdētāja un viņas ziņā bija lemt, vai palīdzēt atrast transportu uz Rīgu, jo ceļš līdz galvaspilsētai nav nekāds tuvais – savi 300 kilometri.

“Tolaik, lai dotos uz Rīgu, bija nepieciešams transports, es organizēju autobusu. Puiši brauca autobusā, bet mēs ar dēlu uz barikādēm aizbraucām nākamajā dienā ar vilcienu. Ciblānieši bija Zaķusalā. Mēs ar dēlu arī devāmies turp. Īstas skaidrības nebija nevienam, tāpēc visi gaidīja, kas tad notiks. Apkārt valdīja pacilāts noskaņojums un kopības sajūta. Visapkārt dega ugunskuri. Bija ļoti daudz cilvēku, ne tikai no Ludzas rajona,” stāstīja Zoja.

Valdis Skujiņš, grupas ''Credo'' mūziķis 

"Latvija ir labākā vieta, kur dzīvot"

Valda Skujiņa barikāžu stāsts
00:00 / 05:05
Lejuplādēt

Barikāžu laikā grupai "Credo" bija tāds neliels pārtraukums. Sākās biznesa pasaule, tāpēc mūziķi spēlēja mazākos sastāvos," atminējās Valdis Skujiņš. Viņi kopā ar Valēriju Liepu un Uldi Veitu satikušies ar laikraksta "Atmoda" galveno redaktori Elitu Veidemani, kura rokās ielikusi lielu kaudzi ar tās dienas avīzi.  "Mēs staigājām pa visu Vecrīgu, gar Ministru kabinetu un dalījām šīs avīzes. Satikāmies ar cilvēkiem no visas Latvijas. Es negribētu teikt, ka nevienam nebija bail, bet bija tāda ļoti liela kopības sajūta," sacīja Skujiņš. 

KONTEKSTS

1990. gada pavasarī uz Lietuvas neatkarības pasludināšanu PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs atbildēja ar ekonomisko blokādi. Rietumi mudināja lietuviešus deklarāciju iesaldēt. Tā paša gada oktobrī Gorbačovam piešķīra Nobela miera prēmiju – par “vadošo lomu miera procesā, kas vairojusi arī starptautisko uzticību.”

Bet decembrī, kad Gorbačovs bija pieļāvis visu PSRS spēka struktūru nonākšanu reakcionāru rokās, PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze demisionēja ar brīdinājumu pasaulei: “Reformatori ir sabēguši krūmos. Nāk diktatūra!” Jau pēc divām nedēļām, 1991. gada janvāra sākumā, PSRS Baltijas valstīs ieveda papildu karaspēku. Milicijas specvienība OMON Rīgā ieņēma Preses namu un tikpat kā paralizēja avīžu izdošanu.

Naktī uz 1991. gada 13. janvāri miermīlīgo baltiešu un reakcionāro PSRS glābēju konfrontācija kulminēja ar asinspirti – Padomju armijas tanki nogalināja Viļņas TV torņa aizstāvjus. Tajā brīdī Rīga modās un sāka celt barikādes. Barikādes uzbūvēja no betona blokiem vai arī sadzenot smago tehniku ap vietām, kas tika uzskatītas par izšķirošām – Augstākā padome (Saeima), Ministru padome (Ministru kabinets), Radio Doma laukumā, TV centrs Zaķusalā un Telefona un telegrāfa centrāle (Dzirnavu ielā).

Jau pirms asiņainajiem barikāžu slaktiņiem 11. janvārī ASV Kongresa Senāts ar īpašu rezolūciju pieprasīja Gorbačovam atturēties no spēka lietošanas pret “likumīgi ievēlētajām Baltijas valstu valdībām”. ASV prezidenta Džordža Buša seniora attieksme pret Baltijas jautājumu mainījās pa dienām, un barikādes Viļņas un Rīgas ielās kļuva par lūzuma punktu Vašingtonas un Maskavas attiecībās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti