Pie krematorijas tik skaisti un mierīgi... «Diagnoze - vēzis» 6. dienasgrāmata

Nē, nē, ar mani viss joprojām vislabākajā kārtībā. Taču nav labi ar Lindu no mūsu vēža atbalsta grupas, kas tiekas katra mēneša otrajā trešdienā Londonas priekšpilsētā, labdarības organizācijas telpās.

Linda ir slaida, izskatīga sieviete ap 40, nav iespējams uzminēt, ka jau neglābjami slima. Pagājušogad viņai tika atklāts un izoperēts olnīcu vēzis trešajā stadijā, taču pēc pilna ķīmijterapijas kursa vēzis atgriezies, nu jau 4.stadija. Izpleties pa visu organismu, pat kaulos, un ārsti vairs nezina, ko darīt, sieviete jau norīkota uz paliatīvo aprūpi, tas nozīmē, ka nu jau viss. Lindai piedāvājuši vietu jaunu zāļu klīniskajos izmēģinājumos, bet viņai nav paveicies, un nokļuvusi kontroles grupā, kas saņem nevis jaunās zāles, bet vienu pašu paclitakselu – tradicionālās ķīmijterapijas zāles, kas Lindai nepalīdz.

Linda runā pavisam mierīgi, bez stresa, bez nožēlas, it kā apspriestu Ziemassvētku pudiņa recepti. Saulainā dienā pie krematorijas esot tik skaisti, putniņi dzied, vēlīnās puķes zied, jāsāk pamazām aprast ar domu, ka te beigsies viņas šīszemes gaitas. Pārējās saprotoši krata galvas, es meklēju kabatlakatiņu, lai noslaucītu asaras. Tagad visas mierina mani. Esmu sakreņķējusies, tā nedrīkst, ir taču iespēja pacīnīties, ir jauni klīniskie izmēģinājumi jaunām zālēm, ja ne Anglijā, tad kaut otrā pasaules malā! Linda sirsnīgi pateicas par manis atsūtītajiem linkiem un mierina, ka no janvāra sāksies jauns zāļu izmēģinājums 20 pacientiem Londonas Mārsdena centrā, varbūt viņa tiks tajā. Kādām zālēm, kādi kritēriji, lai piedalītos? Lindai nav ne jausmas, bet viņa uzticas savai ārstei.

Zāļu klīniskajos izmēģinājumos ir ļoti stingri dalības kritēriji, bieži nedrīkst veikt ķīmijterapiju mēnesi vai divus pirms tam. Bet Linda esošā pētījuma ietvaros katru nedēļu saņem paclitakselu, no kā viņai ne silts, ne auksts. Kāda jēga turpināt piedalīties pētījumā, ja zāles labumu nedod? Pie tam Lindas gadījumā ziedošanās nav pat zinātnes vārdā, jo tāpat jau iznākums zināms, un galu galā neveiksmīga ārstēšana dos tikai lielāku izdošanās procentu tai pacientu grupai, kas jaunās zāles saņem. Sanāk ziedošanās zāļu kompānijas peļņas rādītāju labā? Varbūt pacientu sadalījums grupās nemaz nebija tik nejaušs?

Linda, šķiet, samierinājusies ar likteni, kopā ar pārējām priecīgi notiesā grupas organizatores sarūpētos indiešu saldumus. Es atturos, pirmkārt, man badošanās vakars, un otrkārt, nemaz tik labi tie saldumi neizskatās.

Badoties, nebadoties?

Šādās vēža atbalsta grupās parasti katrs izstāsta par to, kā veicies kopš iepriekšējās tikšanās. Man nekā jauna nav, tādēļ pastāstu par to, kā veicas ar īstermiņa badošanos, ko pirms pāris mēnešiem intervijas laikā ieteica itāļu onkoloģe un molekurārā bioloģe Patrīcija Paterlīni-Brešo, kura izgudrojusi asins analīzi, ar ko, kā pati apgalvo, varot 100% precīzi noteikt asinīs cirkulējošās vēža šūnas. Viņasprāt, pietiekot ar 14 stundu badošanos divas, trīs reizes nedēļā, lai vēža šūnām klātos plāni. Jaunās vēža šūnas esot trauslas, ātri ejot bojā, bet normālās šūnas 14 stundas izturot bez problēmām. Ja pēdējā ēdienreize ir pl. 17, tad izturēt līdz brokastīm pl.7 nemaz nav tik briesmīgi. Zinātnieces draugi, ārsti ASV, badojoties profilakses nolūkos, nevienam vēža neesot. Vai pati profesore arī badojas? Viņa nosmej, nē, pati gan nebadojoties, nesanākot, bet vajadzētu.

To, ka vielmaiņai, iespējams, ir daudz lielāka nozīme, nekā līdz šim pieņemts domāt, konferencē par ginekoloģiskajiem vēžiem atzīst arī Londonas Marsdena centra speciālisti. Laboratorijā pierādījies, ka zāles, kas imitē badošanos, palīdz cīnīties ar vēzi, taču izmēģinājumā ar cilvēkiem tas neesot nostrādājis. Tādēļ secināts, ka badošanās tomēr nepalīdz, taču speciālisti atzīst, ka ar reālu badošanos eksperimentējuši nav, tādēļ nezina. Kopumā par badošanos zinātnisku pētījumu ir maz, vienā no tiem tiek izteikta hipotēze, ka vēsturiski cilvēkiem pārtika nav bijusi pieejama visu laiku, tādēļ organisms piemērojies īslaicīgiem bada brīžiem, imūnsistēmai tie pat ir vajadzīgi, lai spētu atbrīvoties no vecajām un defektīvajām šūnām.

Nezinu, vai ticu vai ne, taču īslaicīgi badojos jau vairāk nekā divus mēnešus, vismaz ir sajūta, ka daru kaut ko, kas, iespējams, palīdz.

Konferencē runā arī uztura speciāliste, norādot, ka vēzi veicina nepareizs uzturs, aptaukošanās, zema fiziskā aktivitāte. Blakus sēž bariņš savējo no tās pašas vēža grupas, saskatāmies un novaikstāmies, neviena no mums nav pat apaļīga.

Londonā un pie stūres

Vai es māku lamāties? Protams! Pa centrālo Londonu ar mašīnu nemaz nevar pabraukt bez krāšņu epitetu veltīšanas citiem; svētdienā daļa autobraucēju izskatās sadzērusies, daļa lien visur, arī tur, kur nav iespējams. Anglijā iereibuši šoferi nav retums, un, kaut sodi ļoti bargi, tomēr policija uz ceļiem ķer ārkārtīgi reti, un to daudzi izmanto. Angļi, kuri nedzīvo galvaspilsētā, parasti Londonā ar mašīnu atsākās iebraukt, es arī braucu nelabprāt, taču pilnīgi droši varu apgalvot, ka ilggadējs Rīgas autobraucējs izbrauks jebkuru vietu pasaulē. Londona ir īpaši nelāga, daudzviet divas joslas saiet vienā, un tad sākas grūstīšanās, brīžiem krustojumi atgādina labirintus. Tad vēl velo un motobraucēji, kuri lavierē starp sastrēgumos stāvošajām mašīnām, vēl gājēji. Ja notiek negadījums, tad vainīgs var būt ne tikai tas, kurš neievēroja noteikumus, bet arī tas, kurš ievēroja, ja tiesā tiek pierādīts, ka bija iespējams no sadursmes izvairīties.

Ja ceļš zināms, tad vieglāk, taču man viss jauns, tajā maršrutā pirmoreiz. Dusmošanās gandrīz priecīga, izbaudu atgūto brīvību, jo

pēc vairāku mēnešu zombija stāvokļa ir atgriezusies (vai gandrīz atgriezusies) jūtība kāju pēdās, jūtu gan to, cik piespiests gāzes pedālis, gan atgriezusies reakcija un sānu redze.

Ar šausmām atceros vasaras braucienu uz slimnīcu ar teju nejūtīgām kāju pēdām, kad nav ne jausmas, cik stipri piespiesti pedāļi. Ausīs joprojām šalc, tas laikam nekad nepāries, taču esmu iemācījusies ignorēt. Ja pēc ilgākas sēdēšanas jāpieceļas, grūti atliekties taisni, no rītiem roku pirksti sākumā kustas tā, kā ierūsējušam robotam filmās, un sāp, it kā tos grieztu nost, taču tas ātri pāriet. Pat žoklis krakšķ un knapi veras vaļā, esmu nobrīdinājusi Krisu – ja redz mani ar muti vaļā, izmisīgi plātoties, tad lai neapsmej, bet zvana dakteriem.

Taču tie visi ir dzīves sīkumi. Sāp, nu un tad? Iepriekšējā dienā trīs stundu brauciens turp, Gada balvas filmēšana Straumēnos, atkal trīs stundas, un mājās tikai pēc 3 naktī, šodien atkal teju trīs  stundas uz Londonu pašai pie stūres un filmēšana. Tāda kombinācija nebūtu bijusi pa spēkam pirms vēža diagnozes, bet dīvainā kārtā tagad nav ne vainas, pēc nelielas atpūtas vakarā varētu filmēt atkal. Varbūt tiešām gadiem nebiju īsti vesela, tikai ignorēju nogurumu? Enerģijas tik daudz, ka brīžiem gribas lēkāt kā tādam kucēnam. Tad arī eju uz virtuvi un lēkāju, kamēr apnīk.

Vecmāmiņu brilles

„Numur viens, numur divi – kurš labāk?” acu ārsts nevis runā, bet dzied, mainot stikliņus. Nu, ne gluži tā, kā operā, bet nu dzied gan. Man apnicis blenzt uz to apli uz sienas un atgādināt, ka ik pa brīdim kādam no stikliņiem ir daktera pirkstu nospiedumi. Dakteris nodzied „vienu momentu!” un atkal turpina – numur viens, numur divi. Iedomājos, ka viņš tā visu dienu... tur jau traks var palikt, ne tikai sākt dziedāt.

Vai nu ķīmijterapija, vai nu viss kopā, bet redze arī pabojājusies. Prasu dakterim, vai tiešām lasīšanai vajag vecmāmiņu brilles, varbūt acu vingrinājumi palīdz? Dakteris nedzied, bet paskaidro, ka tad jau neviens acu ārsts ar brillēm nestaigātu, ja palīdzētu. Atliek vien piekrist. Tikai pēc tam ienāk prātā – ja jau, piemēram, veselīgs dzīvesveids palīdzētu izvairīties no aptaukošanās, tad neviens ārsts nebūtu apaļš. Bet tad jāēd pareizi, jāvingro, ir pašam kaut kas reāli jādara lietas labā. Varbūt tie acu vingrinājumi tomēr palīdz?

Esmu devusies uz privātklīniku, jo ģimenes ārsts paziņojis, ka par šādām pārbaudēm jāmaksā pašai. „Zelta” acu pārbaude, kas ietver arī acs nerva skatīšanos un vēl visādus brīnumus, maksā 80 mārciņas (93 EUR). Acī neviens nepilina, tā vietā jāskatās jocīgā aparātā, kas fotografē acs dibenu un pēc tam rāda 3D attēlu. Nezināju, ka arī tādi ir! Man, par laimi, viss kārtībā, tik tās vecmāmiņu brilles...

Jautāt pēc 5 gadiem

Tieši tā rakstīts Londonas Gaja slimnīcas ģenētikas klīnikas laboratorijas atbildē. Man ir izmaiņas BRCA2 gēnā, vienā no gēniem, kura mutācija atbildīga par krūšu un olnīcu vēža rašanos, taču pagaidām nav zināms, vai tieši šī konkrētā mutācija, kas, acīmredzot, ir ļoti reta, rada izmaiņas vai ne. Ārsts vēstulē prognozē, ka pēc 5 gadiem būs vairāk zināms, pagaidām nav vērts satraukties. Manas vēža grupas kundzes vēl nosmej, ka tā ir laba ziņa – nu, ka pēc pieciem gadiem varēšu pati piezvanīt. No šīs saules.

Pagājuši teju pieci mēneši no ķīmijterapijas, septiņi no operācijas. Nu jau matus pēc mazgāšanas ar dvieli vairs neizdodas izslaucīt, jāmeklē, kur nobāzts matu žāvētājs. Izskatās, ka arī pie friziera kaut kad nāksies iet. Esmu pirmoreiz mūžā saņēmusi arī gripas vakcīnu, pie tam pilnīgi par velti, jo vēža slimnieki kvalificējas arī tai. Māsiņa nobrīdina, ka iespējams, sāpēs plecs, var būt arī temperatūra. Nav man pilnīgi nekā, pat vīra kakla sāpēšanas vīrusu, ar ko visi darbā izslimojuši, neizdodas noķert.

Skatos spogulī un brīnos – kas tad tas? Pēkšņi pāris dienu laikā izkritušas teju visas uzacis. Vai tiešām vēzis atgriežas?

Stress? Pēc ilgākas rakāšanās pa internetu izrādās, ka uzacu izkrišana ir samērā jocīga ķīmijterapijas vēla blakusparādība. Lieta tāda, ka uzacis sāk augt teju vienā laikā, un, tā kā uzacu dzīves cikls ir aptuveni trīs mēneši, tad var būt tā, ka pēc tiem trim mēnešiem pēkšņi vienlaicīgi nomainās teju visi uzacu matiņi. Tā tas var turpināties labu laiku, uzacis ir - nav – ir - nav, kamēr vien matiņu nomaiņa nekļūst haotiskāka. Ģimenes ārsts pasmejas, bet arī apstiprina faktu par trīs mēnešu ciklu, piebilstot, ka citādi izskatoties pilnīgi vesela. Es arī jūtos pilnīgi vesela. Tik labi, šķiet, neesmu jutusies gadiem!

Drīz pirmā pārbaudes vizīte pie britu onkologa.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti