Pētnieki vēro 16.marta notikumus: Jūtamas skumjas un aiz karogiem mutuļo zvērs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Katru gadu 16. martā atzīmētā Leģionāru piemiņas diena izraisa asas diskusijas medijos, sociālajos tīklos un galu galā - arī pie Brīvības pieminekļa. Nu jau četrus gadus starp leģionāriem un protestētājiem iejūtas arī Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieki.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

“Ne mirkli nebija sajūta, ka pūlis nes. Nebūt nē. Tas gājiens bija starp tiem karogiem   harmonisks, pārliecinošs, vienlaikus arī skumjš. Jo nevarēja nejust skumjas starp šiem cilvēkiem. Bija tā sajūta, ka pagaidām ir tā drošības josla, bet tur ārā aiz karogiem, turpat, kur ir policisti, tur jau mutuļo.... tāds nedaudz… zvērs,” stāsta Gita Siliņa.

Viņa, tāpat kā viņas kolēģi Didzis Bērziņš un Laura Ardava, ir doktora zinātniskā grāda pretendente. Viņi kopā ar vēl citiem kolēģiem no Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta cenšas sajust, saprast un pierakstīt leģionāru piemiņas dienās piedzīvoto. Pirmo reizi piemiņas pasākumos viņi piedalījās 2010. gadā, un nu jau četrus gadus viņi ir apmeklējusi 16. marta pasākumus gan Rīgā, gan Lestenē.

Leģionāru piemiņas pasākumi Rīgā saistās ar gājienu, karogu aleju, ziedu nolikšanu, antifašistu protestiem un simtiem policistu, kas uzrauga pasākuma gaitu. Gita Siliņa norāda, ka policistiem pasākumā ir īpaša nozīme.

“Un tur ir tie divi simboliskie, tā teikt, sargājošie elementi. Viens ir policistu žogs, šie vīri kā tāda dzīva sēta, un arī tīri fiziski žogs, kas ir dzeltenā krāsā katru gadu. Jā, un tad šie karogi; bija tāds miera sajūtu nesējs,” stāsta Gita.

Savukārt ceļš uz šo miera sajūtu nesēju nebūt nav mierīgs. Aiz dzeltenā žoga gājiena dalībniekus sagaida skaļi saukļi, plakāti un reizēm arī fotogrāfijas, kurās redzami holokausta upuri.

Par to, kā gājiena dalībnieki reaģē uz antifašistu organizāciju protestiem, vairāk stāsta Didzis Bērziņš:  “Pārsvarā šie cilvēki gāja klusējot, neko tādu īpašu mums saklausīt neizdevās, bet, protams, bija tādas aizvainojuma pilnas replikas par apkārtējiem demonstrantiem, bet visbiežāk tie nebija centieni atbildēt, bet vienkārši savstarpēja rūgtuma pilna sajūta par to, ka viņu līdzcilvēki, visbiežāk viņu vecvecāki, tiek nepamatoti apsūdzēti.”  

Lai gan lielākā daļa no gājiena dalībniekiem neizvēlējās atbildēt protestētājiem, tomēr situācija vienmēr ir ļoti saspringta. “Rīgā ir tā sajūta, nu neteiksim, ka ļoti bailīga, bet dara uzmanīgu,” saka Laura Ardava.

“Šīm darbībām piemīt ļoti liela bīstamība, jo, kad cilvēki iesaistās kolektīvajā saviļņojumā, kolektīvajās darbībās, tad viņiem drusku mazinās individuālā atbildības sajūta. Līdz ar to  varbūt cilvēks individuāli nepieņemtu tādu lēmumu - iet ar kādu skaļi strīdēties vai kaut ko tamlīdzīgu, bet pūlis viņam it kā ļauj to darīt, it kā atbalsta viņa kaut kādas radikālās darbības, un, apzinoties to aspektu, ir vienmēr jābūt uzmanīgam arī pētniekam,” norāda Laura.

No aptaujātajiem pētniekiem pabūt “antifašistu” pusē iespēja ir bijusi tikai Didzim Bērziņam. Izdevības mainīt dalībnieku puses pētniekiem rodas ļoti reti, un, to darot, ir jābūt ļoti uzmanīgam, pretējā gadījumā viņu var uzskatīt arī par provokatoru.  

“Kkatru gadu es mēģinu pienākt gan pie vieniem, gan otriem paskatīties. Mūsu uzdevums ir censties iespējami labi saprast, ko šie cilvēki domā, kādi ir viņu mērķi. Jāsaka, ka parasti ar šo iekļaušanos nav problēmu, jo šādus papildu cilvēkus bez pretestības parasti uztver visas puses. Viņi tātad uzskata, ka viņu skaitliskais sastāvs tiek papildināts un viņu uzskati tiek atbalstīti,” stāsta Didzis Bērziņš.

Kad Rīgā gājiens ir noslēdzies, ziedi nolikti un pūlis izklīdis, pavisam citādāks piemiņas pasākums notiek Lestenes brāļu kapos.   

“Pēc tiem 16.marta notikumiem pie Brīvības pieminekļa, kas vienmēr ir piesātināti ar ažiotāžu, mani vienmēr ir pārsteigusi tā atmosfēra, kas ir Lestenē, kur tiešām ir vairāk tāds piemiņas pasākums - daudz leģionāru, daudz viņu atvašu un citu  cilvēku, kas mēģina gluži vienkārši pieminēt šo pasākumu. Vienlaikus ir jāsaka, ka Lestenes pasākums pēdējos gados ir kļuvis arvien politizētāks, tur ir daudz cilvēku, kas izmanto šo dienu saviem politiskajiem mērķiem un sava politiskā kapitāla veidošanai,” novērojis Didzis Bērziņš.

Milzīgo kontrastu starp piemiņas pasākumiem Rīgā un Lestenē izjūt arī Gita Siliņa:

“Lestenē ir pilnīgi citas sajūtas. Tur ir tāda miera osta visā šajā notikumā, ja tā var teikt. Pēc agresīvajiem, mutuļojošajiem notikumiem Rīgā, Rīgas centrā, vecie kungi kopā ar saviem līdzcilvēkiem un atbalstītājiem dodas uz Lesteni , tur tiešām nokļūst tādā kā notikuma citā fāzē, tādā mierīgā pieminēšanas vietā. Kamēr Rīgā notiek gan tāda acīmredzama cīņa, gan gaisā mutuļojoša.”

Šāda veida pasākumi bieži piesaista politiķu uzmanību. Dažām partijām pārmet Lestenes kā politiskās skatuves izmantošanu ar mērķi iegūt papildu vēlētāju balsis, savos novērojumos dalās Laura Ardava:

“Mūsu vērojumi liecina, ka, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, politiķi tā kā mazliet centīgāk apmeklē šos pasākumus. Es nedomāju, ka politiķi pavisam neiejūtas tajā noskaņojumā. Es domāju, ka tas patiešām ir tā, ka tās ir proporcijas, kas mainās. Vienu gadu dominējošā ir politiskā vēlme, citu gadu varbūt lielāka ir emocionālā vēlme piedalīties. Bet to es nevaru atbildēt, jo mums nav tādu datu, mēs neesam aptaujājuši politiķus, lai noskaidrotu, kādas ir viņu sajūtas.”

Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūts ir arī aptaujājis vairāk nekā 200 bijušo leģionāru par viņu dzīvi pēc kara, un aptaujā lielākā daļa leģionāru norāda, ka dēvēšana par “fašistu” viņus ļoti sāpina vēl aizvien.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti