Aktuāli

Artjoms Konohovs par Lielbritānijas parlamenta ārkārtas vēlēšanu rezultātiem

Aktuāli

Saeimā un MKK lemj par autoceļu fonda atjaunošanu

Kultūras pieminekļu eksperts Bruno Delands par UNESCO aizsargājamo vērtību stāvokli Sīrijā

Pētnieka Delanda ekspedīcija Sīrijā: Dzīve drupās un unikālā saikne ar Latviju

"Starp drupām ir dzīve," tā saka kultūras pieminekļu eksperts un arhitektūras zinātņu doktors Bruno Delands (Deslandes), kurš tikko atgriezies no ekspedīcijas Sīrijā. Viņš turp devās, lai novērtētu vairāku UNESCO kultūras mantojuma sarakstā iekļauto arhitektūras pieminekļu stāvokli kopš vairākus gadus zemē ilgstošā kara. Sīrijā, daudz cietušajā Alepo pilsētā esot, Delands arī atklāja kādu unikālu saikni, kas pilsētai ir ar Latviju, Kurzemi.

Ar kultūras pieminekļu ekspertu un arhitektu Bruno Delandu Latvijas Radio tiekas Briselē, kur pašlaik ir viņa mājas. Bruno ir francūzis, bet lieliski pārvalda latviešu valodu, jo viņam ir ciešas saiknes ar Latviju, viņa dzīves biedre ir latviete.

Attēlā Bruno Delands

Atmiņas par Sīriju Bruno ir ļoti svaigas. Viņš pirms dažām dienām atgriezies no nedēļu ilgā brauciena pa valsti, ko jau sešu gadus plosa karš. Sīrijas konflikts, kas 2011. gadā sākās ar opozīcijas sacelšanos pret prezidenta Bašara al Asada varu, ir pāraudzis sazarotā, samezglotā konfliktā, kurā vairs nav tikai divi spēlētāji, bet kurā piedalās arī teroristiski grupējumi, no zināmākajiem – "Daīš",  kā arī opozīcijas un Asada atbalstītājas ārvalstis.  

Kara postā bojā iet cilvēki un arī unikālās, senās zemes vērtības, UNESCO Pasaules mantojums, ar ko Sīrija ir bagāta.

Teritorija, kur UNESCO pētnieki nav bijuši

Lai arī Sīrijā karš turpinās, tāpat kā pagaidām nesekmīgi mēģinājumi pie sarunu galda nosēdināt opozīciju un valdību, vairākas iepriekš nepieejamas kara zonas pamazām kļūst sasniedzamas.

No Francijas uz Libānu, no Libānas – uz Sīriju. Šis ir maršruts, ko UNESCO pētnieki vēl nav šķērsojuši, bet kuru veica Delands, nokļūstot Sīrijā, izmērot, izpētot, safotografējot un filmējot redzēto - visvairāk Alepo pilsētā, un tagad par uzzināto viņš tuvākajās dienās vēstīs UNESCO.

"Pagaidām tas ir tikai procesa sākums. UNESCO teorētiski vēl nevar ieiet Sīrijā, jo tā ir kara teritorija. Tas nozīmē, ka tikai tad, kad būs pilnīgi drošs, pusgadu vēlāk viņi sāks braukt.  Taču viņi mēģina palīdzēt no ārzemēm Sīrijas Valsts pieminekļu inspekcijai, nosūtot naudu, aparatūru, lai vietējie, kad un kā vien var, sāktu nostiprināt, nofiksēt situāciju, nobildēt, notīrīt, kad ir vajadzīgs, jo daudzviet drupas ir vēl pilnas ar bumbām, gāzes baloniem," stāsta Delands.

Alepo jāpagaida, līdz beigs bombardēt

Ceļot pa Sīrijas zemi joprojām ir pārbaudījums. Ir jārēķinās ar nemitīgiem kontrolpunktiem un to, ka ne vienmēr pilsētas ir sasniedzamas pa taisnāko ceļu. Tā arī no galvaspilsētas Damaskas, kur Bruno kopā ar pārējiem ekspertiem tikās ar Valsts kultūras pieminekļu inspekciju un vietējiem ekspertiem, tālāk uz Alepo devušies pa krietni garākām līnijām, vispirms caur Homsu, kura arī savulaik smago cīņu dēļ starp Sīrijas valdības armiju un opozīciju ilgi bija mediju virsrakstos. 

"No Homsas braucām apkārt opozīcijas teritorijām, kas bija trīs reizes garāks ceļš, pa koridoru, kas ir dažus kilometrus plats un divsimt kilometru garš, un kuram vienā pusē ir "Daīš" un otrā - opozīcija.

Kad mēs bijām Alepo, kur apkārt ir vai nu opozīcija, vai "Daīš", un nebija citas izejas, mēs nekur nevarējām braukt, mums bija mazliet jāpagaida, kad beigs bombardēt, un tad varējām doties atceļā," stāsta Delands.

Būs vietas, ko varēs atjaunot

Viena no pasaules vecākajām pilsētām Alepo – senā Zīda ceļa galapunkts, kas visa ir iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā, bija Delanda un viņa ceļa biedru galvenais pētījumu mērķis.

Citadele kalnā, gadsimtiem senā Umajādu mošeja, pasaulē garākais tirgus, kas vijās 12 kilometru garš – katrs akmens šeit elpo vēsturi.

Te notika smagas cīņas starp Asada armiju un opozīciju, ar milzīgiem cilvēku upuriem. Daudzi tagad apglabāti vietās, kur agrāk bija pilsētas skvēri vai parki zaļās teritorijās krustojumu malās. Karš Alepo ir grāvis pa gabalam. Ir teritorijas, kas zudušas no zemes virsas, un ir neskartas, joprojām dzīvas salas.

"Alepo ir 15 procenti, kur nekas vairs nav palicis – tikai  drupas, bet vēl zemāk par oriģinālo zemes līmeni – izrauti krāteri.

35 procentos pilsētas ir nodarīti bojājumi, ēkas ir sliktā stāvoklī, nekas nav stabils, ļoti steidzami vajag nostiprināt, un tas neattiecas tikai uz kultūras pieminekļiem, bet uz visām konstrukcijām. Pārējā zonā namiem vairs nav logu un durvju, un tos vajag atjaunot. Bet vēl ir maza daļa, kura ir neskarta, kur nekas nav noticis. Kāpēc – tas nav skaidrs, un cilvēki tur dzīvo tāpat kā Damaskā, Kairā, Ammanā vai Parīzē. Tā ir maza sala drupu vidū," stāsta kultūras mantojuma pētnieks.

Pēc apskatītā un ar eksperta aci novērtētā ir skaidrs, ka daudz kas no bombardēšanā un apšaudēs sagrautā ir zudis, bet būs vietas, ko varēs arī atjaunot.

Dzīve drupās pārsteidz un aizkustina

Alepo vietās,  kur dzīve, šķiet, rit daudzmaz ierastu gaitu, neparasti ir vērot bērnus. Viņi, kā saka Delands, ir ar pieaugušo acīm, domām un rīcību.

"Galvā viņi ir vecāki, nekā izskatās. Viņiem ir pieaugušo acis. Viņi nespēlējas kā citi bērni pasaulē.

Viņi daudz palīdz atjaunošanā, gluži kā pieaugušie. Skolas, protams, vēl nav atvērtas, tikai dažās vietās. Viņi visu laiku, arī spēlējoties, mēģina kaut ko pārbūvēt un pielabot," stāsta arhitekts.

Tieši tas, ka par spīti asiņainiem kara gadiem drupās joprojām spītīgi turas dzīve, Delandu ir pārsteidzis un vienlaikus aizkustinājis visvairāk.

Un piedzīvota vēl kāda ļoti pārsteidzoša tikšanās.

Dzintara gredzens un viesnīca "Rīgas pils"

Bruno rāda fotogrāfijas mobilajā telefonā, kurās redzams sens, liels gredzens kāda vīra pirkstā. Tas ir sarkanīgs akmens, kura piederību uzreiz ir grūti noteikt, taču, pēc saimnieka sacītā, tas esot dzintars. Tas ir zīmoga gredzens, kurā iegravēts ģerbonis, iniciāļi un gada skaitlis – 1838.

Šis gredzens nāk no Latvijas, Kurzemes, dzimtas mantojums, kura nēsātājs tagad dzīvo Alepo. Viņam kara sapostītajā pilsētā pieder viesnīca, kura vienīgā ir atsākusi darbu, un to sauc "Riga Palace" jeb "Rīgas pils".

Tajā Bruno ar ceļabiedriem arī apmeties.

"Pirmais jautājums īpašniekam, ko tur satikām, bija:  "Kādēļ šo viesnīcu sauc "Riga"? Un viņš paskaidroja, ka tas ir viņa uzvārds. Viņu sauc Navras Riga. Viņa ģimene sen atpakaļ dzīvoja Latvijā, Kurzemē un 1838. gadā ģimenei bija jābrauc prom no Latvijas. Viņi uzreiz devušies uz Libānu. Man diemžēl nav zināms šis stāsts visās niansēs, taču viņi ir nolēmuši pieņemt uzvārdu – Riga," zināja teikt Delands.

Navras Riga (Nawras Riga) vēl pirms pārcelšanās uz Alepo ilgi dzīvoja Francijā, Parīzē, strādājot par kardiologu Žorža Pompidū slimnīcā. Septiņstāvu viesnīcu ar jumta terasi Alepo viņš pilnībā pabeidza un atvēra 2008. gadā, taču trīs gadus vēlāk sākās karš, un Navras Riga bija spiests atgriezties Francijā. Tagad viņš ir atpakaļ ar pilnu slodzi Alepo. 

Viesnīcai "Riga Palace", kā stāsta Delands, patiešām ir palaimējies. Tās tuvumā ir nokritušas tikai dažas raķetes, ēku neskarot. Izsistos logu stiklus pirmajā stāvā un lobijā saimnieks ir atjaunojis un vasarā cer atkal atvērt arī jumta terasi, no kuras paveras skats uz visu pilsētu.

Viesnīca "Baron" ar zelta vēsturi

Blakus viesnīcai "Riga" atrodas kāda cita, 100 gadu sena, ar nosaukumu "Baron", kurā savulaik apmetusies britu rakstniece Agata Kristi, kādreizējais Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čerčils un Francijas prezidents Šarls de Golls. Tā vēl nav sākusi darboties, vēl gaida. 

"Kādu vakaru satikām tās īpašnieci, un tas bija kā filmā," Delands atceras. "Alepo nav elektrības, pilsētā to ražo tikai un vienīgi ģeneratori.

Šajā milzīgajā ēkā, kurā bija iedegta tikai viena lampa, mēs sēdējām pie veca galda un klausījāmies stāstos par to, kā šeit nakšņojis Arābijas Lorenss. Apstiprinājumam saimniece mums parādīja viņa nomaksātos rēķinus," stāsta Delands.

Kara gados šī viesnīca ar zelta vēsturi atvēra durvis tiem, kuri bija zaudējuši mājas – gan Sīrijas kristiešiem, gan musulmaņiem.

Sīrieši domā par sagrautā atjaunošanu

Delands uz Sīriju dosies atkal. Nākamais mērķis būs Palmīra, senā semītiešu pilsēta, kurā bez žēlastības plosījušies teroristi. Par to ir arī ir viena svarīga un interesanta nianse. Proti, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības vadītājs Damaskā, kurš kara laikā ir daudz darījis un ne vienmēr ar prezidenta Bašara al Asada atļauju, arī šoreiz, kad tapa skaidrs, ka teroristi no "Daīš" ieņems Palmīru, nolīga desmit smagās automašīnas, lai drošībā nogādātu senās pilsētas mozaīkas, skulptūras un citus artefaktus. Par to Rietumu pasaules eksperti viņam ir ļoti pateicīgi, saka Delands.

Karš, kā saka kultūras pieminekļu pētnieks un arhitekts Delands, kurš iepriekš ir strādājis arī citās sarežģītās zonās – Libānā, Ēģiptē, Irākā -, daudzu sīriešu acīs pamazām noslēdzas. Vismaz vietējie tā grib cerēt.

Cilvēki domā par sagrautā atjaunošanu, dzīvības artēriju – ceļu, ūdensvadu, elektrības pievienošanu pilsētām, bet vienlaikus arī par nocietināšanos - kā ar augstu mūri apjozt mazākas apdzīvotas vietas.

"Es nezinu, kā mēs, Eiropā, rīkotos šādā situācijā. Var tikai apbrīnot sīriešu vēlmi un spēku, cik vien iespējams ātri domāt par atjaunošanos," teica Delands.

Karā, protams, vienmēr svarīgākie ir cilvēki, saka Delands. Taču - ko viņi var būvēt nākotnei, ja viņiem nav sakņu. Kultūras mantojums, kas ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, ir svarīgs visai pasaulei, bet vispirms tas ir nozīmīgs pašiem vietējiem. Pētnieks secina, ka stabilu reģionu var uzbūvēt vienīgi tad, ja ir laba ekonomika un arī vēsture, uz kuras pamatiem dzīvi veidot tālāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti