Tebras upes krastā, kur aizputnieki iecerējuši veidot Latvijas simtgadei veltīto dārzu, komponistam Pēterim Vaskam ir gods būt pirmajam un iestādīt savu ozolu.
Kā izrādās, bērnībā mazajam Pēterim paticis kāpelēt pa kokiem, bieži vien arī vērot sava tēva sprediķus caur baznīcas logu, karājoties zaros ar kājām gaisā. Tāpat kā tolaik, arī šopavasar upes krasti pavasara ziedu noklāti, kas raisa atmiņas par šeit pavadīto laiku, kam nezūdoša vērtība radošajā procesā.
"Man vienmēr no bērnības visi tie dabas brīnumi patika," saka komponists. "Mani sauca par Puķu Augustiņu bērnībā, kad kopā ar vecākiem gājām pastaigāties. Tad es vienmēr – ak, cik skaisti! Paskaties, mammīt, cik brīnišķīgas puķītes!"
Tālajos 50.gados Pēteris Vasks sapņojis par tālām zemēm. Lasīto grāmatu iespaidā uz baltas papīra lapas uzrakstījis vēstuli, ko ielicis pudelē, tad aizkorķētu un aizvaskotu palaidis Tebrā, lai peld uz jūru. Kā atklāj komponists, tad atradējam bijis viens lūgums - atsūtīt atbildi uz norādīto adresi. Kā atklāj komponists, tad tā arī neesot izdevies neko saņemt, taču jubilejas reizē bērnības upē atrodas ilgi gaidītais pārsteigums.
"„Mīļais, Pēteri. Gandrīz viss, ko vēlējies ir piepildījies. Sapņo, un sapņi piepildās. Mazais sargeņģelis",” atbildi nolasa komponists, piebilstot. "Ak, Dieviņ, cik skaisti!"
No savas bērnības zemes nekad projām aiziet nevar, lai gan to iznākot apciemot visai reti, atzīst jubilārs. Emocijas nebeidz rimties viņa dzimtajās mājās Aizputes baptistu baznīcā, kur kora „Intis” un solistu izpildījumā klausītājus priecē Pētera Vaska skaņdarbi.
