Siena ar melnām plāksnēm, uz kurām ar baltiem burtiem iegravēti simtiem uzvārdu – kopš aizvadītās vasaras šāds piemineklis Cēsīs, Pils ielas 12 nama pagalmā, liecina par padomju laika represijās bojā gājušajiem Cēsu apriņķa iedzīvotājiem. Pēteris Ozols stāsta, ka iecere apkopot šo skaudro bilanci radusies, pašam pētot savas dzimtas likteņstāstus: ''Uzsākām izpētīt, cik ir izsūtīti un no kurienes, un radās ideja ietvert to visa bijušā Cēsu apriņķa teritorijā.''
Šis apkopošanas un izpētes darbs nav bijis viegls, nācies strādāt arhīvos, pārlapot grāmatas ar izsūtīto sarakstiem. Bet padomju represijas jau nesaistās tikai ar diviem, mums zināmajiem kalendārā ierakstītajiem izvešanu datumiem, cilvēki tika arestēti un vienkārši pazuda arī pirms un pēc izvešanām.
''Tie čekisti jau arestēja cilvēkus līdz tam 1941. gadam: 17. jūnijā 1940. gadā ienāk šeit karaspēks, jau 28.jūlijā pirmo aizsargu jau Kosā arestēja, viņš pazūd. Kur viņš paliek - tādu sīkāku datu nav,” piemēru min Ozols.
Bet aiz katra melnajās plāksnēs iegravētā cilvēka vārda ir savs liktenis. Veicot izpēti, Pēterim Ozolam nācies uzzināt ne vienu vien skaudru stāstu:
''Visskaudrākais tas ir Cēsu pagastā, Jēkabsonu dzimtā no 41.gadā izvestajiem gāja bojā māte un trīs mazi bērni, sākot no gada līdz trīs gadus veci. Un viņi ceļā gāja bojā... Kādā veidā? Māte vienkārši fiziski iznīcināja savus bērnus... pati [sev] ar žiletes palīdzību pārgrieza un bērnus arī... Viņi praktiski bija ceļā, sākās karš un nebija, ko dot ēst bērniem...''
Piemiņas siena glabā ne vien izvesto un Sibīrijā vai tepat čekas pagrabos, bojā gājušo uzvārdus, tā liecina arī par vēlmi pretoties svešajai varai.
''Visilgākā pretošanās un visgrūtāk gāja čekistiem tieši Cēsu apriņķī , jo Cēsu apriņķī piesaistīja vēl divas čekistu brigādes no Viļakas un Ludzas, jo slavenais Eglītis, kas tolaik darbojās iekšlietu sistēmā, bija ļoti sašauts, ka nevar likvidēt partizānu pretošanās kustību Cēsu apriņķī,'' stāsta Ozols.
Veicot izpēti, nācies secināt, ka ir arvien jauni uzvārdi, par kuriem būtu nepieciešama informācija, lai varētu papildināt piemiņas sienu, bet diemžēl tas nav tik vienkārši, jo piekļūšanai arhīviem vajag ļoti daudz atļauju un pieejas.
Pētera Ozola un viņa domu biedru darbu novērtējuši arī iedzīvotāji, laikraksta „Druva'' aptaujā balsojot par Gada cilvēku. Kā stāsta laikraksta žurnālists Jānis Gabrāns, tad saņemtas pat kolektīvas vēstules:
''Cilvēki ir novērtējuši viņa darbu, un tas labākais novērtējums jau bija 17.jūnijā, kad atklāja [piemiņas sienu], tie daudzie cilvēki, kas bija atnākuši. Un Latvijā jau nekas tāds nav, šis ir pirmais tāds precedents, ka ir ar visiem uzvārdiem un visu apriņķi. Un, kā pats Pēteris Ozols saka, tas ir tikai sākums, jo tur ir cipari, kuriem nav šobrīd vēl tā seguma, kas ir noticis ar tiem cilvēkiem.''
Bet bez piemiņas sienas Pēterim Ozolam vēl ir arī iecere kā savdabīgu muzeju veidot arī šī paša pagalma ēku, kur kādreiz atradās aizturēšanas kameras. Šajā ekspozīcijā varētu būt arī video liecības no politiski represēto atmiņām.
''Nosauksim viņu par mazo ''Stūra māju'', kur varētu parādīt , kāda bija tā toreizējā vara; mēs gribam šo galu izmantot kā ekspozīciju, kā stāstījuma vietu,'' ieceri izklāsta Ozols.
Šo darbu uzsākšanai ir Saeimas un arī vietējo pašvaldību atvēlēts finansējums. Ar to gan nepietiks, lai veiktu visus darbus, bet Pēteris Ozols ir apņēmības pilns, ka ar šo gadu ir jāsāk, lai būtu liecība šai vēstures lappusei.
''Lai atgādinātu jaunatnei, skolām, ka vēsture ir jāzina, bez vēstures mēs neesam nekas,'' uzsver Pēteris Ozols.
Ekspozīcijas ēku jeb mazo ''Stūra māju'' Pēterim Ozolam ir apņemšanās izveidot līdz Latvijas simtgadei.
