Lai gan visi jau ir cienījamos gados, par dzīvi neviens nesūdzas, galvassāpes rada vien nokļūšana pie daktera, kas atrodas kaimiņu novadā, uz kuru taisnākais ceļš ved caur Lietuvu.
Uz Vilkaļiem ved šaurs grantēts celiņš, un katrs iebraucējs šeit tiek sagaidīts kā svaiga vēja pūsma.
Vietai, kuru no pagasta centra – Ukriem - šķir apmēram 10 kilometri, šodien pat īsti nosaukuma vairs nav. Tomēr dažas mājas joprojām ir apdzīvotas. „Tagad jau mēs esam tikai seši. Viens ir jaunāks, bet pārējie pensionāri, kam pāri 65-70 gadiem,” saka Vilkaļu iedzīvotāja Lolita Dāce.
„Komponists Kārlis Kazāks teica, ka Latgale esot vairāk apdzīvota nekā no Jelgavas līdz Ukriem,” piebilst Vilkaļu iedzīvotāja Ārija Antonišķe.
Satiktās kundzes saka, ka kādreiz te bijusi Vilkaļu sādža, tad padomju saimniecība „Kopdarbs”, bet pēdējais nosaukums „Ziedi” tautā iegājies, jo tā sauca cūku fermu. Pēdējās cūkas te redzētas 1990. gados. Ap to laiku pārtraukta arī autobusu satiksme, kas palikušajiem esot lielākā problēma, jo auto šeit nevienam nav. „Jāorganizē bērni, lai viņi aizved pie ģimenes ārsta un tālāk uz lielpilsētu pēc zālēm vai pie viena vai otra ārsta,” saka Antonišķe.
Tuvākais ģimenes ārsts ir kaimiņu Tērvetes novadā, uz kuru, kopš izveidots neliels tiltiņš uz Latvijas – Lietuvas robežas, ved ceļš caur Lietuvas mazpilsētu Žagari. Lai gan neviens no šeit dzīvojošajiem nevarēja iedomāties, ka vecumdienās būs jācīnās ar šādām problēmām, doties uz pilsētu tomēr nevēlas. „Kā ir – tā jādzīvo,” saka Dāce. „Kur mēs paliksim? Dzīvot četrās sienās arī nav patīkami. Tad labāk ir laukos,” norāda Dāce.
