Pēdējās Puškina atvases intervijā - par dzimtu, krieviskumu un politiku

Aleksandrs Puškins – tā sauc Krievijas dižākā dzejnieka Aleksandra Puškina pēdējo atvasi viņa dzimtā. Viņš ir dzimis un audzis, un joprojām dzīvo Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Aleksandrs kopā ar sievu Mariju ir nodibinājuši Puškina fondu un ir bieži viesi arī Baltijā un Latvijā. Viņi apzinās, ka ir teju pēdējie lielā dzejnieka dzimtas liecinieki un cenšas viņa vārdu daudzināt plaši Eiropā, kur Puškina dzeja nav skolas programmās.

Dzejnieka pēdējā dzimtas locekļa mājās - klusums un miers

Puškinu ģimenes mājās Latvijas Radio ierodas dienas vidū. Ārā līst, pūš stiprs vējš, bet iekšā ir silti un mājīgi. Daudzzīvokļu ēkas mazajā koridorītī, kas izklāts ar paklājiem, sirmais, smaidīgais kungs Aleksandrs Puškins palīdz novilkt mēteli, paņem lietussargu, aicina tālāk.

Dzīvojamā istabā klusi, skan klasiskā mūzika - izlase, kā vēlāk teiks Aleksandrs. Te ir elegantas koka mēbeles, daudz gleznu, ziedu, plaukti ar fotogrāfijām, mazām lādītēm ar dzejnieka Aleksandra Puškina pasaku motīviem.

Rajons, kurā apmetušies Puškini, ir ļoti kluss un zaļš. Vienīgo troksni ceļ ātrās palīdzības mašīnas, jo netālu ir divas slimnīcas. Pārsimts metru attālumā atrodas arī Krievijas vēstniecība, ar kuru Puškiniem ir cieši kontakti.

Gaidot ciemiņu, Aleksandrs ir sagatavojis nelielu, bet ļoti rūpīgu dzimtas izklāstu uz A4 formāta lapas, kurā ar fotogrāfijām un īsiem pierakstiem vienkārši un skaidri izstāstīts dzimtas ceļš no dzejnieka Aleksandra Puškina un viņa dzīves biedres Natālijas Gončarevas savienības līdz pat mūsdienām.

Arī sieva nāk no Puškina dzimtas koka jeb neparastais satikšanās stāsts

Aleksandrs stāsta un rāda, atklājot, ka viņš pats, kurš nes dižā senča vārdu, ir dzimis un audzis Beļģijā. Uz šejieni vēl 20. gadsimta sākumā izceļoja viņa vecaistēvs Nikolajs. Te viņa tēvs, arī Aleksandrs Puškins, satika savu nākamo sievu Amēliju Luīzu un piedzima Aleksandrs.

Tagad 73 gadus vecajam Aleksandram nav brāļu un māsu, un ar sievu Mariju viņam nav bērnu. Līdz ar to Aleksandrs ir pēdējais dižā dzejnieka dzimtas kokā. Interesantā kārtā arī Marija nāk no Puškina dzimtas koka, un būtībā viņi abi ir attāli radinieki.

Satikšanās ar Mariju arī ir neparasts stāsts. Viņi abi ir inženieri. Abu vecvecāki, lai gan būdami no vienas dzimtas, Krievijā nekad nebija tikušies. Liktenis viņus kopā saveda Turcijā, kur ģimenes glābās no revolūcijas. Atšķirīgās reliģijas un valodas dēļ viņi svešajā zemē nav spējuši iedzīvoties un nolēmuši doties uz franciski runājošu valsti, jo tā bija valoda, kurā viņi sarunājās brīvi. Atlika vai nu Beļģija vai Francija. Marijas vecvecāki aizbrauca uz Franciju, bet Aleksandra – uz Beļģiju. Viņi turpinājuši saraksti, un 1949. gadā abas ģimenes atkal satikušās brīvdienās Francijas dienvidos. Aleksandrs atceras, ka viņam tolaik bija septiņi, Marijai – seši gadi, un viņa sēdējusi Aleksandram klēpī. „Liktenis mūs kopā saveda ļoti agri,” Aleksandrs pasmaida, piebilstot, ka viņu dzīves īstais un lielais romāns sācies tajos pašos Francijas dienvidos, tikai vairāk nekā 10 gadu vēlāk.

„Es tolaik vēl mācījos un Maša arī. Tētis teica, kamēr nebūsi pabeidzis universitāti un izgājis kara dienestu, nekādu kāzu nebūs. Tolaik bērni vēl klausīja savus vecākus. Maša katru nedēļas nogali Transeiropas ekspresī brauca ciemos uz Briseli un divās stundās bija klāt. Mums vajadzēja apprecēties 1968. gada septembrī, taču nomira mans tētis, ļoti jauns, 59 gadu vecumā, ar sirdi. Un mēs ar Mašu salaulājāmies gadu vēlāk, janvārī. Un tagad jau 46 gadus esam precējušies,” atminas Aleksandrs Puškins.

Bērnu neesamība dāvā iespēju palīdzēt citiem

Nespēju izaudzināt savus bērnus Puškini allaž ir ļoti smagi pārdzīvojuši un par to runā ļoti atklāti. Aleksandrs teic, ka viņi plānojuši lielu ģimeni un gribējuši izaudzināt vismaz sešus bērnus. Taču šīs lielās dzīves bēdas viņiem ir dāvājušas iespēju palīdzēt citiem. Viņi ir nodibinājuši Puškina fondu.

„Mēs dibinājām šo fondu tādēļ, ka mums nevarēja būt bērnu un mēs gribējām, lai pēc mums kas paliek,” atzīstas Marija. „Cilvēki ļoti slikti zina krievu literatūru. Nezina Puškinu, Dostojevski, Tolstoju … Puškins nekad neizbrauca no Krievijas. Viņam neatļāva, līdz ar to viņu mazāk zināja ārpus Eiropas, nekā to citus, kuri ceļoja,” viņa skaidro.

„Vēl tāda lieta, ka Puškina dzeju ir ļoti grūti pārtulkot, un arī tas traucēja par viņu uzzināt,” piebilst Aleksandrs.

Viņu uzreiz papildina Marija. „Sašeņka, visus, kuri raksta dzeju, ir ļoti grūti pārtulkot. Un ļoti labi var redzēt, ka nav iespējams pārtulkot to, kas darījās Puškina galvā. Visi tie tulkojumi, kuri mums ir, katrs ir pilnīgi citāds. Tas ir ļoti smieklīgi. Cita lieta, protams, ir „Kapteiņa meitiņa”. Prozu ir vieglāk tulkot,” stāsta Marija.

„Runājot par fondu, tas vispirms veido kultūras saiknes starp Beļģiju, Krieviju un Franciju. Šīs saiknes ir plašas un neierobežotas. Kad Puškinam apritēja 200. gadadiena, Krievija Beļģijai uzdāvināja Puškina pieminekli. Cilvēki, ieraugot šo pieminekli, ļoti ieinteresējās un vaicāja: „Kas tas ir par kungu?” Viņi mūs uzmeklēja, un tagad ik gadu 6. jūnijā, Puškina dzimšanas dienā, tur notiek dzejas un prozas lasījumi trijās valodās – krievu, franču un flāmu. Kāds spēlē vijoli vai ir citi priekšnesumi un pēc tam ir neliels kokteilītis,” stāsta Marija.

Puškini šobrīd palīdz arī Krievijā dzīvojošajiem bērniem.

„Otra lieta, kā jau sacīju, tā kā mums pašiem nevarēja būt bērnu, mēs nolēmām palīdzēt tiem bērniem Sanktpēterburgā, kuri sirgst ar vēzi. Katru gadu šīs slimnīcas bērnu nodaļai pērkam un dāvinām visu, kas viņiem vajadzīgs – aparatūras, gultas, kas vien nepieciešams. Mēs rīkojam vakarus, izbraucienus, lai savāktu naudu,” stāsta Marija.

Aleksandrs teic, ka vecā krievu imigrācija ir daudz atsaucīgāka nekā jaunā, kam grūti šķirties no naudas. Vēstniecība iesaistoties un palīdz. Lielākie ziedotāji esot viņu draugi beļģi.

Pašiem esot bez saviem bērniem, viņi atzīst, ka sniedzot palīdzību, tikuši pie daudziem simtiem.

Dzimtā par dzejnieku teikts tikai labais; Krievijā iepazinis arī citādu Puškinu

Fakts, ka viņi ir dižā dzejnieka Aleksandra Puškina radinieki un Aleksandrs – dzejnieka mazmazmazdēls, dzimtā un ģimenē allaž esot bijis zināms un plaši apspriests fakts.

Taču par dzejnieka nozīmību viņi pirmo reizi pārliecinājušies, aizbraucot uz Krieviju.

„Kad nokļuvām Krievijā, sapratām, kas ir Aleksandrs Sergejevičs. Krievijā saka, ka Puškins ir dzīvības sula. Un arī mēs sajutām, ka viņš ir nozīmīgs cilvēks - gan literatūrā, gan dzīvē,” stāsta Aleksandrs.

Aleksandrs atceras, ka bērnībā vecāki ļoti daudz priekšā lasījuši Puškina darbus un tie viņu gan valdzinājuši, gan biedējuši. „Tur kāds gudrais kaķis staigā un stāsta pasaku, raganas māja uz vistas kājas. Kaut kāda fantastika! Man bija gan interesanti, gan arī bailīgi,” atminas dzejnieka pēctecis.

Puškins atzīst, ka dzejnieka raksturs, manieres viņam ir maz zināmas, jo paša vecāki par to maz runājuši. „Diezgan maz stāstīja un, ja stāstīja, tad ne visu taisnību. Kad bijām bērni, mums teica, ka Aleksandrs Sergejevičs ir visas Krievijas jaunās literatūras tēvs. Tikai labu. Bet tad, kad pirmo reizi nokļuvām Krievijā, tad uzzinājām, ka Puškins ir bijis diezgan liels huligāns, ka viņam bijušas mīļākās. Mēs sacījām, ka mums gan tas ir pārsteigums, jo visu mūžu bijām domājuši, ka viņš ir tāds labs un mierīgs puisēns. Nu, bet…tā ir dzīve. Pats galvenais, ka viņš mīlēja savu sievu. Kad apprecēja Natāliju, bija diezgan jauns. Neviens jau nav svēts, mēs taču arī ne,” nosaka Aleksandrs.

Bērnībā mājās skanēja divas valodas

Aleksandrs un Marija atceras, ka ģimenē viņi vienmēr ir runājuši krieviski un, aizejot uz skolu, bērni uz viņiem raudzījušies kā dīvaiņiem akcenta dēļ. Tagad dzirdu, ka Aleksandrs un Marija savā starpā pārmij vārdus franciski, un brīžam viņiem jāpiedomā, kā kurš vārds skanējis dzimtajā valodā.

„Kad ar Mašu bijām maziņi, vēl negājām skolā, līdz sešu gadu vecumam mājās runājām tikai un vienīgi krieviski. Mēs nepratām franciski. Aizgājām uz skolu un bērni skatījās uz mums lielām acīm – kas tie tādi par jocīgiem cilvēkiem, kas nerunā franciski. Mums skolā bija ļoti grūti,” stāsta Aleksandrs.

„Pirmajos gados ļoti cietām, pēc tam jau viss pamazām nokārtojās. Mēs sākām arī mājās runāt franciski, lai trenētos. Mammas gan vienmēr ar mums runāja krieviski, tēti – franciski. Mašas ģimenē bija otrādi. Mājās būtībā vienmēr skanēja divas valodas,” viņš saka.

Aleksandrs saka, ka ikdienā viņiem visai maz sanācis tikties ar krievvalodīgo kopienu Briselē un Beļģijā. Tuvāko draugu lokā bijuši un joprojām ir beļģi. Ar Padomju Krieviju saiknes bijušas ļoti vājas, un arī viņu vecvecāki un vecāki nav vēlējušies nekādus kontaktus ar tur dzīvojošajiem. 1958. gadā Briselē notikusi lielā starptautiskā sasniegumu izstāde. Kādu dienu vecvecākiem piezvanījis pārstāvis no PSRS delegācijas un uzaicinājos paviesoties padomju paviljonā, izrādīt to viņiem personiski.

„Mums piedāvāja tēju un uzkodas, un paviljona direktors manam vectēvam vaicāja, vai vēlamies atgriezties Krievijā. Un vecaistēvs atbildēja: „Nekādā gadījumā, kamēr tā ir padomju.”

Un tā tas ilga līdz 1994. gadam, kad mums piezvanīja Puškina muzeja direktors no Sanktpēterburgas. Tas bija decembrī…,” stāsta Aleksandrs, līdz viņu pārtrauc Marija. Viņa palabo vīru, teikdama, ka tas bija septembrī. Aleksandrs piekrīt un stāstu turpina Marija.

„Tas bija rudens un mūs uzaicināja ciemos. Mēs sacījām – Berlīnes mūra vairs nav, ar politiku mēs nenodarbojamies. Tā būs tikai un vienīgi kultūra, mēs varam braukt. Pirmo reizi uz Krieviju,” teica Marija.

Mēs esam krievi un Krievijā jūtamies kā mājās

Tagad Puškini uz Sanktpēterburgu brauc bieži, tāpat kā uz citām vietām Krievijā. Arī uz Baltiju. Nupat atgriezušies no Igaunijas, kur pasnieguši balvu Puškina dzejas lasījumu konkursā. Un vasarā kopā ar draugiem plāno 11 kultūras dienu vizīti visās trīs Baltijas valstīs. Tam gatavojoties, paši sakārtojuši un izdevuši nelielu, krāsainu ceļvedi franču valodā, uz kura vāka arī latviski rakstīts – „Laipni lūdzam Latvijā!”

Latvijā viņi ir bijuši vairākkārt. Ciemos aicinājis metropolīts Aleksandrs.

Kad Latvijas Radio jautā, kā viņi jūtas Krievijā, Aleksandrs Puškins atbild:  „Kā savējie, kā mājās.”

„Kā mājās, tiešām. Un tas nav tikai tagad, bet jau kopš pirmās reizes vēl 1994. gadā. Staigājām pie ielām, visu sapratām un tas bija tik patīkami. Atceros, mēs laikam tolaik bijām mazliet citādi ģērbušies, kā ārzemnieki, staigājām pa Ņevas prospektu, un visi gribēja ar mums runāt angliski. Bet mēs gaiņājāmies: „Nē, nē, ko jūs angliski, esam krievi!”

Mēs vienmēr ar Mašu esam jutušies kā krievi. Mēs neesam Krievijā dzimuši, dzīvojuši, mācījušies, taču mūsu vecvecāki un vecāki allaž mūsos ir ieaudzinājuši krievu garu, krievi mentalitāti. Un pat dzīvojot visu mūžu Beļģijā, mēs jūtamies kā krievi, nevis kā beļģi vai francūži,” norāda Aleksandrs.

Visi ir pret Krieviju, jo tā ir kļuvusi bagāta un allaž visiem traucējusi

Latvijas Radio bija pieņēmis, ka šoreiz iztiks bez politikas, bet tad, kad pavaicā, ko Aleksandrs un Marija domā par notiekošo Krievijā, viņi iekaist, sakot, ka Krievijas varu šajos laikos padara melnāku, nekā tā ir. Neatzīdami padomju laikus, viņi aizstāv prezidentu Vladimiru Putinu.

„Tas tiesa, ka Krievijā ne viss ir labi, bet paskatīsimies, kas pie mums pašiem notiek. Visi tagad ir pret Krieviju. Vienu lietu jums pateikšu. Austrumukrainā notrieca lidmašīnu. Jau astoņi mēneši ir pagājuši, un visu šo laiku melnās kastes guļ Nīderlandē un neviens par tām neko nesaka,” saka Aleksandrs. „Vakar nogāzās lidmašīna Francijā, uzreiz visiem viss bija zināms. Bet kāpēc tad never vaļā tās Malaizijas lidmašīnas kastes? Tāpēc, ka negrib teikt taisnību,” norāda Aleksandrs.

„Tie nav krievi, bet ukraiņi, kas nogāza lidmašīnu,” piebilst Marija.

Aleksandrs saka, ka katru dienu skatās Krievijas televīzijas kanālus, kurus uztver ar satelīta šķīvi. Plauktā viņam ir fotogrāfijas, kurā viņš redzams rokojamies ar Krievijas līderiem – Dmitriju Medvedevu un Vladimiru Putinu. „Krieviem ir daudz defektu, tāpat kā citiem, taču jāmēģina būt taisnīgiem. Kāpēc tagad visi ir pret Krieviju? Tāpēc, ka Krievija ir ļoti pacēlusies. Kļuvusi bagāta. Tā ir unikāla valsts, kurai nav nevienam jājūtas parādā. Tas visiem traucē. Krievija visiem vienmēr ir traucējusi,” pārliecināts ir Aleksandrs.

Viņš, būdams lielas kompānijas pārstāvis, savulaik ir ticies ar kādreizējo Ņižņijnovgorodas gubernatoru, tagad Maskavā noslepkavoto opozīcijas līderi Borisu Ņemcovu, kura nāvē, viņš uzskata, nekādā gadījumā Putins nav vainojams.

Pukojas par Puškina afrikāņu sakņu piesaukšanu

No politikas Latvijas Radio atgriežas pie dzejnieka. Aleksandrs un Marija mazliet pastāsta par saviem vasaras plāniem Baltijā, izrāda lietas, kas mājās atgādina dzejnieku Puškinu. Pie sienas ir unikāls Faberžē dēla zīmēts dzejnieka portrets.

(Foto: Ina Strazdiņa)

Aleksandrs pukojas, ka daudzi, atainojot Puškinu, par visām varēm mēģina uzsvērt viņa afrikāņu saknes. Puškina vecvectēvs Ābrams Hanibāls bija bērnībā nolaupīts Kamerūnā un pasniegts kā dāvana Pēterim Pirmajam, bet vēlāk izauga par cienījamu un Krievijā godātu vīru. Par eksotiskajām saknēm Puškina ārienē atgādina vienīgi sīkās, tumšās matu sprogas.

Tepat arī Aleksandra vecātēva zīmējumi un Marijas mīļā lādīšu kolekcija ar Puškina pasaku motīviem.

Aleksandrs ir sarūpējis savu īpašo tēju, kuras recepte ir viņa lielais noslēpums, un pasniedz ķiršu tortes gabaliņu. „Gaidīsim,” viņš atgādina par 6. jūniju. „E-pastā atsūtīsim precīzāku laiku. Aiciniet draugus!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti