Labrīt

Solvita Olsena: Zinātniski padomdevēji palīdzētu valdībai labāk tikt galā ar Covid krīzi

Labrīt

Iznākusi grāmata "Pie mikrofona Gunārs Jākobsons"

Triju Zvaigžņu ordeni Romāns Doroņins saņēma par veiktajiem glābšanas darbiem Zolitūdē

Pēc Zolitūdes traģēdijā gūtajām traumām spiests pievērsties lauksaimniecībai – drupās izdzīvojušais glābējs Doroņins

Ugunsdzēsējs Romāns Doroņins pirms sešiem gadiem saņēma Triju Zvaigžņu ordeni par darbu Zolitūdes traģēdijā. Tobrīd viņa profesionālais stāžs bija 20 gadu, taču darbam nācās pielikt punktu, jo ar traģēdijā gūtajām traumām turpināt strādāt par glābēju nebija iespējams.

Atgriežoties traģiskajos notikumos pirms septiņiem gadiem, Romāns atminas, ka tā bijusi parasta dežūra. Tiesa gan, Zolitūde nebija Romāna un viņa brigādes kolēģu rajons, bet uz izsaukumu devušies kā papildspēki un par tur notikušo glābēji vēl nav nojautuši. Romāns ir viens no tiem ugunsdzēsējiem, kas, veicot darbus sagruvušajā veikalā, no glābēja kļuva par iesprostoto zem gruvešiem pēc otrā nogruvuma.

“Ierodoties notikuma vietā, mēs saņēmām uzdevumu: pirmais, kas bija un vienmēr ir, tā ir cilvēku glābšana. Mēs gājām glābt cilvēkus un atradām, es vairs neatceros, vīrieti vai sievieti zem sagruvuma, tad ielīdām apakšā un tikām zem otrā sagruvuma. Pēc tam jau vajadzēja glābt  mūs visus – gan bojā gājušos kolēģus, gan izdzīvojušos. Mēs visi tur bijām vienā čupiņā,” stāsta Romāns.

Kolēģi Romānu izglāba pēc pāris stundām – visu šo laiku viņš bija pie samaņas, guļot saspiests starp betona paneli, domkratu un kādām caurulēm.

“Domas bija visādas, nezinu, pat brīžiem kaut kāda mūzika skanēja galvā un neteikšu, ka tā bija skumja. Taču bija ļoti grūti zem tiem paneļiem. Nekad nedomāju, ka tas notiks tieši ar mani,” tagad atzīst Romāns.

Par darbu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā bijušais glābējs stāsta ar degsmi. Nav gan tā, ka par ugunsdzēsēju bija iecerējis kļūt jau bērnībā – amatā nonācis sagadīšanās pēc un bijis plāns tikai pamēģināt uz īsu laiku, kas izvērtās par būtisku mūža daļu.

“Viss sanāca netīšām, satiku vienu paziņu ugunsdzēsēju, kas bija jau pensijā, bet štābā bija liels priekšnieks. Viņš piedāvāja pastrādāt, un es atnācu uz īsu laiku, bet [īsi] nesanāca. Tas ievilkās, jo tur ir cita dzīve. […]Tur visi ir draugi, viņi visi man ir kā radi. Ugunsdzēsēji – tā ir dzīve, nav citur tāda kolektīva kā pie ugunsdzēsējiem. Agrāk mēs vienā maiņā 15 cilvēki regulāri dzīvojām vienā telpā 24 stundas,” atceras Romāns.

Vaicāts, vai arī cilvēku glābšanas pienākumi likās svarīgi šajā profesijā, Romāns atbild, ka tas pat nav apspriežams. “Tas ir pirmais – mēs glābjam cilvēkus.” Viņš atzīst, ka, izglābjot cilvēkus no ugunsgrēka, vienmēr piedzīvojis gandarījuma sajūtu par to, ka nelaimē nokļuvušais izdzīvojis un turpina dzīvi.  

Pēc Zolitūdes traģēdijas Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam dienests nav iespējams gūto traumu un slimības dēļ, turklāt viņam ir arī invaliditāte: “Bija vairākas traumas, man bija lauzta lāpstiņa, sirds kontūzija. Es nevarēju vairs iziet medicīnisko komisiju, lai turpinātu dienēt.”

Ko tas nozīmēja pēc 20 dienestā pavadītiem gadiem?

"Nu, neko. Kā ir, tā ir. Ko darīt? Nodarbošos ar paipalām", saka Romāns.

Vaicāts, vai tiešām tik viegli izdevies to uztver, viņš tomēr atzīst, ka bijis grūti un gribējies iet uz darbu.

Tagad ugunsdzēsējs ar ģimeni nodarbojas ar lauksaimniecību, audzē paipalas un eksperimentē ar dārzeņu audzēšanu: “Mums ir gurķi, visādi zaļumi, kartupeļi, burkāni, bietes, ķiploki, tomāti. Audzējam, kļūdāmies, labojam to. Tagad ir tikai otrais gads, kopš mēs kaut ko ar savām rokām izaudzējam un izdarām arī kaut kādus secinājumus.”

Triju Zvaigžņu ordeni Romāns saņēma nākamajā gadā pēc Zolitūdes traģēdijas. Par apbalvojumu ugunsdzēsējs uzzinājis no kāda medija. Pēcāk saņēmis ierakstītu vēstuli no Valsts prezidenta kancelejas un bijis ļoti pārsteigts. Tagad ordeni glabā plauktā, kastītē ar Latvijas ģerboni, bet ordeņa miniatūrzīmi reizēm nēsā pie uzvalka.

Romāns rāda savu ordeni: “Tā ir trešā šķira, man ir virsnieka pakāpe. Ordeņa nēsāšanai ir savi statūti, nevaru uzlikt ordeni un iet uz veikalu. Es to varu vilkt valsts svētkos un kādos svinīgos vai oficiālos pasākumos. Tas ir augstākais Latvijas apbalvojums un tas ir ‘’kruta’’ (smejas). Es biju šokā, jo varēju iedomāties, ka iedos varbūt darbā kādu pakāpi, bet šis jebkuram ir liels pagodinājums.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt