Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Treiju ģimene Lielbritānijā»

Aculiecinieks: «Ausma»

Pēc Sibīrijas bail visu mūžu. Izsūtītās Ausmas Miningas stāsts

1949. gads. 25. līdz 29. marts.  Baltijā notiek slepena operācija "Krasta banga". Tiek deportēti vairāk nekā 90 000 iedzīvotāju. No Latvijas aizved vairāk nekā 42 000. No nelielās Stāmerienas – 76. Viņu vidū bija visa Bārdu ģimene. Un pastarīte – trīsgadīgā Ausma... Un Sibīrijas nospiedums viņā palicis uz mūžu. "Man bija visu laiku bail. Ka sūtīs atpakaļ....," saka Ausma Mininga, Alūksnes pirmā ģimenes ārste.

Lai ģimene būtu kopā

"25. marts bija manas māsīcas dzimšanas diena, un es te biju atnākusi ciemos," Ausma Mininga rāda nelielo mājiņu, kas lepni nes "Indrānu" vārdu. Un nostājas tieši tajā pašā vietā, kur reiz tapusi fotogrāfija ar visu ģimeni un Ausmu.

"Un man tā vista rokā," viņa smejas. "Es tā nobijos. Ienāk sētā svešs onkulis, esot fotogrāfs. Nezināju es tādu! No uztraukuma paķēru vistu. Un nelaižu vaļā. Man kliedz – tak laid to vistu zemē. Beigās vecmamma saka – lai nāk ar visu vistu!".

Toreiz 1949. gada 25. martā "atbrauca tie žandarmi....Un prasa. Vai šitā ir Pumpuru meitene? Vai Bārda? Un manai vecmāmiņai, jūs saprotiet, viņai bija jāpasaka...lai to meiteni, lai mani ņem. Tas viņai bija tāds pārdzīvojums.

Bet, kā viņa man teica jau atgriežoties no Sibīrijas, – labāk lai visa ģimene ir kopā, kaut nāvē, nekā pie svešas mammas.

Un mani vienu ielika mašīnā. Tā bija borta mašīna. Un tikai pēc tam jau tur ielika mammu ar brāli un māsu."

Kad viņus aizveda, vecāmamma, saukta par Grošu, skatījās...Jo vilciens gāja tieši gar viņu īpašumu. "Kāds bija mūsu noziegums? Nekāds. Mums bija zeme. Kulaki citu acīs. Bet patiesībā mamma un tētis bija saimnieki un labi saimniekoja savā zemē. Mums kalpu nebija. Visu paši."

Ēda arī to, ko cūkām deva

Ausma, izvārījusi ķirbju biezzupu, gādīgi vaicā "Jums garšo? Ēdīsiet?"

Bads. Badu Ausma atceras. Sākumā Sibīrijā brīnījusies, kāpēc mamma tāda resna paliek. Domājusi – nu kā mamma var uzēsties, ka nav ko ēst? Tikai zirņu milti, un tad – tik un tik grami uz cilvēku. Ausma Mininga stāsta: "Vēl mammai bija kreveļainas rokas, tagad es tādas rokas neesmu redzējusi. Pēkšņi palika apaļa...pēc tam tika cūkas barot. Un tas mūs arī izglāba. Mamma nesa mājās turnepšus, ko cūkām deva, mums bija tāda krāsniņa čugunka, ripiņas griezām un cepām. Kur tas bija garšīgi! Vēlāk jau gan upē zivis ķērām, ogas, sēnes, Sibīrija jau ir bagāta zeme un latvietis – ļoti strādīgs."

"Mēs atgriezāmies, kā tikai Staļins nomira....bez dokumentiem, bet uz mājām! Tētis jau bija atgriezies un atsūtīja naudu. Un mūsu mamma sarunāja tādu kukuruzņiku, mazu lidmašīnīti. Viņa ir varone, izvilka smagumus, mūs visus bērnus. Un ziemā, padomājiet, sarunājusi vedējus, kas mūs uz to lidmašīnu aizved."

Bet no tā laika neatņemamas ir arī bailes. “Man no tā laika vienmēr ir bijis bailes, ka mūs sūtīs atpakaļ... uztraukums, mazvērtības komplekss. Tā ir dāvana, kas ir uz mūžu."

"Man bija pilni 3, māsai 12, brālim 9, kad mūs izveda, bet tēvs jau bija 1945. gada februārī izsūtīts. Kad mamma mani vēl tikai gaidīja. Es tēvu satiku tad, kad man bija 9 gadi. Tāds tas liktenis."

Tomskas kartē Ausma rāda divas attālas vietas. Černouška un Kasiha, un upe Ameliča. Te viņi dzīvoja.

Pārdzīvojusi visa klase 

Krievuška – tā Ausmu sauca radi. Viņa latviski neprata, bet Stāmerienas skolā klase tik ļoti dzīvoja līdzi – pārcels vai nepārcels viņu Ausmu uz nākamo klasi.

Ausma Mininga atzīst: "Es nezināju – kas ir ozols, kas ir kļava, es latviski rakstīt nemācēju. Un, kad mums vajadzēja rakstīt diktātu, tad man bija 2 un 3, 3 un 2.

Un dienā, kad rakstīju pēdējo diktātu, no kura izšķīrās – pārcels mani nākamajā klasē vai ne, visa klase aizturēja elpu, kamēr skolotāja laboja.

Tiks vai ne, tiks vai ne. Tāds kapa klusums. Un skolotāja saka – 3. Bet nākamajā gadā es jau biju teicamniece."

Un vēl pēc atgriešanās no Sibīrijas Ausma dziedāja. Tik skaisti, ka vietējie pat deva kapeikas, lai dzied vēl. Un vēl. Lai dziesmas neaizmirstos, Ausma tās ierakstījusi diskā. Dziesma krievu valodā ir gara, gara. Daudz pantu. Ausma pati brīnās, kā tas iespējams - atcerēties katru vārdu.

Jau izsūtījumā Ausma pateica, ka kļūs par ārsti. Visi smējās. Ausma kļuva. Lai gan visu studiju laiku atkal tās bailes. Mūžīgās bailes, ka atklās. Izsūtītajiem nebija jāstudē un jākļūst par ārstiem.

"Visu laiku tautas ienaidnieka tēls. Es aizgāju uz institūtu. Un reiz mani pasauca uz dekanātu. Visur bija stukači. To jau es zināju, ka jābūt uzmanīgai. Domāju - viss, esmu atklāta. Zina, ka biju izsūtīta. Bet es iegāju dekanātā un man saka, nu, tik izcils raksturojums. Būsi kursa vecākā. No tām šausmām gandrīz uz līdzenas vietas slikti palika. Tāpēc arī studijas bija grūtas.

Visu laiku es ausījos, vai mani kāds atšifrēs. Tikai kad, brīvā valsts, brīvā Latvija atnāca, tikai tad sazīmēja, ka esmu bijusi Sibīrijā."

Ne represētie, bet "presētie"

Tuberkuloze un plaušu slimības bija Ausmas pirmā specialitāte. Bet tad, kad sāka veidoties ģimenes ārsta institūcija, viņa izgāja kursus un bija pirmā, kas Alūksnē atvēra ģimenes ārsta praksi.

"Tas bija man! Jo es vienmēr esmu ārstējusi cilvēku. Nevis slimību." Šo garo gadu laikā Ausma ārstējusi četras paaudzes. 2000 pacientu. Kad prakse jau gāja pāri 2500, zvanījusi uz Nacionālo veselības dienestu. Prasīja, vai nesodīs. Un viņai teica - nomierinies, ja vari pavilkt, velc.

Un Ausma vilka līdz pat šim gadam. Nu prakse nodota citās rokās. Bet miera Ausmai nav un nebūs. Tiklīdz Ausma bija nosacīti brīva, tā viņu uzaicināja strādāt slimnīcā un turpināt pieņemt poliklīnikā. Un ko Ausma? Ausma iet un dara. Bet godīgi atzīst, ka bez sava Mārtiņa viņa to nevarētu. Viens klases salidojums mainīja Ausmas dzīvi. Un Mārtiņam arī. Abi satikās un tagad ir kopā.

Un vēl Ausma nekad nesaka "represētie". Kā saka viņa? "Es saku presētie! Jo tās dzīves bija smagas. Kā presētas. Bet arī šeit, tiem, kas bija palikuši, nebija viegli."

Un tad Ausma un Mārtiņš iegriež pie kādas mājas, kurai ir liels ābeļdārzs un daudzi bišu stropi. Tie ir viņu kādreizējie skolotāji. "Mūsu audzinātāju māja. Vēl tagad atceros, ka puikas šad tad sakāpa kokos, bet skolotājs pa leju lasa ābolus. Un šie tup un nekustas. Bailes taču!"

Skolotājs liek pie mutes harmonikas, bet skolotāja ieslēdz sintezatoru. "Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī... vējā kā žubīte liepzariņā, daudz tu man solīji, maz tomēr devi... vai nav vienalga man... rai dai dai dā...," Ausmas dzidrā balss aizskan pāri stropiem, ābelēm un visu Stāmerienu.

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti