Pirms 11 gadiem āsterieši Līga un Oskars Tauriņi devās uz Īriju darba meklējumos. Lai arī sākotnēji abiem bijusi doma tur pastrādāt vien neilgu laiku, Oskars Īrijā pavadīja deviņus, bet Līga sešus gadus.
Abi atzīst, ka tolaik bieži pietrūkusi dzimtene, taču svešumā pavadītais laiks bijis ļoti vērtīgs – iegūta pieredze, kas ļāvusi atrast savu vietu Latvijā.
Tieši Īrijā Oskars apguva automehāniķa prasmes un pirms vairāk nekā gada Limbažos atvēra savu autoservisu, kur remontē mašīnas, bet Līga tās mazgā. Pirms vairākiem mēnešiem abi nodibināja zemnieku saimniecību un nu mācās audzēt arī aitas.
“Bez dzimtenes grūti. Te jau arī neiet viegli, jāstrādā, bet dzimtene ir dzimtene. Tāpat kā tēvs ar māti - velk atpakaļ vienalga, cik labi iet,” atzīst nu jau SIA “Ražupītes” saimniece Līga Tauriņa.
Daudzus gadus “Ražās” saimniekoja Oskara vecāki - nodarbojās ar piensaimniecību un graudkopību, vēlāk arī ar cūkkopību, taču pēc krīzes saimniecisko darbību pārtrauca.
Domājot par to, kā izmantot vairāk nekā 80 hektārus vecākiem piederošās zemes, Oskaram un Līgai radās ideja par aitkopību. Pavasarī viņi iegādājās 17 Latvijas tumšgalves šķirnes aitu mātes, bet nu ganāmpulkā jau 43 dzīvnieki.
Lai nodrošinātu tiem atbilstošus dzīves apstākļus, Oskars uzcēla aitu šķūni un izveidoja aplokus. Saimnieki atzīst, ka aitu audzēšanu var viegli apvienot ar darbu servisā, lai gan arī šajā nozarē ir daudz jāstrādā, un pašlaik aitkopība nav visai rentabla.
“Viņas nevar sevi atpelnīt, nesanāk viņām. Ir jāiet, jādara kaut kas cits visam tam pa virsu, tad, protams, tās darba dienas un darba nedēļas sanāk ļoti garas kopā, jo tīri laist zemi postā arī nevar. Tā kā es te esmu dzimis un audzis, tad pašam gribas kaut ko darīt, bet nu kaut kā jācīnās ir uz priekšu,” saka Oskars Tauriņš.
“Grūti ir, bet nu pašiem ir daudz kas jādara. Jāmācās daudz, protams, mums tā aitkopība arī tāda sveša. Ja grib, tad var,” piebilst Līga Tauriņa.
Lai arī aitu audzēšana pagaidām neatmaksājas, ģimene ir pārliecināta, ka šajā nozarē perspektīva ir. Līga un Oskars ir gandarīti, ka var saimniekot dzimtajā pusē, bet vislielākais prieks, ka bērni, kuri dzimuši Īrijā, uzaugs savā dzimtenē.
