Zemes stāsti

«Zemes stāsti». Ieva Galiņa

Zemes stāsti

Zemes stāsti

Zemes stāsti. Māris un Zane Lāči

Pēc «aplauzieniem», asarām un bankrota Māris un Zane rada pelnošu saimniecību Viesītes pusē

Māris un Zane Lāči "Spārītēs" dzīvo ar degsmi par savu zemi un bērniem. Viņi atzīst, ka Viesīte ir vieta, uz kurieni jābrauc ar mērķi, – garām braucot, te nav iespējams iemaldīties, bet šeit ir viņu saknes. Saimnieki paši audzē graudus, bet viņu lielā aizraušanās ir makaronu ražošana. Savas saimniecības iekopšana ir prasījusi smagu darbu, piedzīvots arī bankrots, viņi atklāja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti". 

Māris un Zane Lāči Sēlijā, Jēkabpils novada Elkšņu pagasta "Spārītēs", audzē graudus, tur vistas un ražo makaronus.  Jau 8. klasē Māris saprata, ka vēlas mācīties Priekuļos par lauksaimniecības mehāniķi, pēc tam studēja Jelgavā par agronomu. 

Bioloģiskā saimniekošana – izdevīgāka un piemērotāka

"Principā ar iestāšanos Jelgavā sāku paralēli nodarboties ar lauksaimniecību – pirmie kredīti un pirmie aplauzieni, pirmās asaras. Tad kaut kāds mirklis bija arī pauze lauksaimniecībai, jo bija bankrots. Ambīcijas bija lielas, sajēga maza," viņš stāstīja. 

Sākumā Māris nodarbojās ar konvencionālo lauksaimniecību, tikai pēc kāda laika saprata, ka bioloģiskā saimniekošana ir daudz izdevīgāks un viņam piemērotāks veids, kā audzēt graudus. 

"Pirmajā gadā bija pārsteigums, ka novāktā raža, ko pārdodam, ir mūsu pašu. Tā ir mūsu raža, mūsu nauda, mums nevienam nav jāsamaksā par izlietotajām ķīmijām, minerālmēsliem, mums nebija parādu," viņš norādīja. 

Saimnieks uzsvēra, ka lauksaimniecībā nav viena darba, kas sagādātu lielāku prieku nekā citi, jo arī akmeņu nolasīšana no lauka, kas ir fiziski smags darbs, beigu beigās rada gandarījumu, ka tas ir paveikts. Vienlaikus viņš atzina, ka nogurums bieži vien ir no galvas līdz papēžiem.

Lai varētu apstrādāt zemi, to nācies arī izkopt – izgriezt krūmus, alkšņus un bērzus. Šajā darbā, nokožot jaunās atvases, lieti noderējušas aitas, kas gan tagad saimniecībā vairs netiek turētas. Uz viena no laukiem atstāts liels ozols. 

"Nu, ozolu nozāģēt man roka neceļas. Ja tas ir pats nogāzies, tad jā, bet ozols ir svēta lieta īstenībā. Ja ļoti man vajadzēs kādu ozola dēli, tad nozāģēšu, bet zāģēt ozolu tikai tāpēc, ka man tas lauka vidū traucē... bez iemesla nevar tā," uzsvēra Māris. 

No speltas kviešu miltiem top makaroni

"Spārītēs" no bioloģiskajiem speltas kviešu miltiem tiek ražoti makaroni, ar to ikdienā nodarbojas Zane. 

"Negribas graudu pārdot kā graudu, tas nav liekams uz šķīvja. Gribas, lai ir pilns cikls, pilna aprite, ka var uz galda uzlikt kaut ko ēdamu. No miltiem var maizi cept, bet tas ir sarežģīts un darbietilpīgs process, bet salīdzinoši likās, ka makaroni – tas ir baigi vienkārši. Kas tad tur ir – ola, milti, paļurkā un ir gatavs, bet pagāja reāli gads, kamēr sapratām kā, jo ar knifiem neviens nedalās," atzina Māris. 

"Pirmais gads bija traks. Es domāju, jēziņ, ko mēs izdarījām," piebilda Zane. 

"Nopirkām to makaronu mašīnu, un tie makaroni sanāk – jā, bet, tos izžāvējot, sabirst, jūk ārā. Lai saprastu to, kur ir problēma, kāpēc tā notiek, pagāja diezgan daudz laika. Biju gatava mest plinti krūmos, bet Māris neļāva man padoties," viņa turpināja. 

Problēma izrādījās miltos, kuros nepietiekamā daudzumā bija lipeklis, tāpēc tagad saimniecībā tiek audzēti speltas kvieši. "Senie kvieši" jeb speltas kvieši, kā norādīja Māris, dzīvo savā plēksnē, kura nenobirst, līdz ar to tajos saglabājas lielāka uzturvērtība un vajadzīgās vielas makaronu ražošanai. 

Plēksnes neatdalās, graudus vienkārši novācot ar kombainu, tāpēc tie speciālā iekārtā vēl tiek izlobīti. Process ir ilgs un energoietilpīgs, attiecīgi – arī dārgs. "Dārgi, bet labi. Mēs no laukiem, no darba nebaidāmies," smaidot skaidroja Māris. 

 

 

Visu dara paši

Par to, ka saimnieki no darba nebaidās, liecina arī māju un saimniecības apkārtne – viss ir sakopts, zaļš, pagalmu rotā košumkrūmi un dažādu puķu dobes. "Tas darbs, kas te ir ieguldīts, tas bija grūti, jā. Tagad to pārdot? Nē. Bija mums tāda doma pārdot visu krīzes laikā – pēc bankrota – un braukt uz Kanādu, bet neaizbraucām. Esam tepat un neko neesam pārdevuši, un es domāju, ka arī nepārdosim," stāstīja Zane. 

Saimnieki paši gan audzē graudus, gan ražo makaronus, gan remontē traktorus, tur vistas un kopj siltumnīcas. Pašiem nākas arī doties nojaukt bebru dambjus, kuru dēļ laukiem nepienāk ūdens. 

"Darbinieku mums nav. Tas ir tīri finansiāli. Es neteikšu, ka te nav, kas strādā, tā nav taisnība, cilvēki ir, bet cilvēkam ir jāmaksā.

Par minimālo algu, ja kāds nāks strādāt pie mums, vai no viņa būs jēga? Ja viņam jāmaksā četru ciparu skaitlis, vai es to varu atļauties?" skaidroja Māris. 

Ikdienā saimniecībā arvien vairāk palīdz bērni. Vecākā meita pat brauc ar traktoru, taču lauksaimniecību un saimniecības pārņemšanu vecāki bērniem negrasās uzspiest. 

"Es negribu tagad stāstīt un mācīt, un uzspiest savu mīlestību pret zemi, jo katram ir sava vēlme, sava vieta, sava vīzija – kas grib art, tas lai ar, bet kāds cits varbūt grib zīmēt vai jurists būt.

Es negribu savu zemes lietu uzspiest saviem bērniem. Ja viņiem tas patiks, lai viņi to dara, es par to būšu tikai gandarīts, bet nekādā gadījumā ar varu," uzsvēra Māris. 

Brīvajā laikā – Zemessardze

Zanes un Māra bērni mācās Viesītē – turpat, kur savulaik viņu vecāki. Zane atzina, ka viņai nav priekšstata par pilsētas skolām, bet, viņasprāt, mācības laukos netraucē iepazīt pilsētas dzīvi vēlāk. 

"Tas pilsētas bērns, jā, viņš ir citādāks, bet tāpat mana Elīna aizies uz pilsētu mācīties pēc pamatskolas un iegūs to, ko varbūt neieguva šeit. Daudzi ir aizgājuši no Viesītes uz augstskolām un izauguši par normāliem cilvēkiem, un sasnieguši tāpat kaut ko.

Tie lauki jau ir iekšā, tu viņus ārā nedabūsi ne ar kādām pilsētām, bet es nedomāju sliktā ziņā – lauki, es domāju to sirsnību," viņa vērtēja. 

Paralēli darbam uz lauka un mājās Māris brīvo laiku velta arī Zemessardzei. Viņš uzsvēra, ka ir savas zemes patriots, tāpēc uzskata, ka nepieciešamības gadījumā ir jāprot to arī aizstāvēt. 

"Man svarīgi ir, ka tas, kas ir mans, lai paliek mans, lai neatnāk kaut kāds svešais un man to neatņem. Tas ir svarīgi, lai neizposta manu zemi, manu māju, neatņem manu ģimeni. Varbūt tur tas patriotisms arī veidojas, ka es gribu nosargāt to, kas ir mans, par ko esmu izlējis savus sviedrus. Esmu te pušu plīsis un rāvies, es negribu to nevienam atdot, negribu to nevienam pārdot," viņš skaidroja. 

Arī laukos iespējams pelnīt labi

Vērtējot to, vai ieguldītais darbs saimniecībā ļauj pietiekami labi pelnīt, saimnieki atzina, ka naudu vienmēr gribas vairāk, nekā tās ir, taču šobrīd viņiem nekā netrūkst – arī laukos var pietiekami labi nopelnīt. 

"Ir tā nauda laukos arī. Tik, cik vajag, ir. Nu nav tā, ka nepietiek, – pietiek. Protams, gribētos vairāk, bet es nezinu, vai pilsētā es kaut kur nopelnītu vairāk.

Man te ir labi, mēs abi jūtamies labi," uzsvēra Zane. 

"Tas ir normāli, ka tu esi tās vietas patriots, kur esi piedzimis, uzaudzis, izskolojies, ka tu nealksti svešas zemes, svešas mājas, ka tu esi mierā ar to vietu, kur esi, ka tur jūties labi. Tas ir patriotisms, ka tu jūties labi tur, kur tu esi, ka tev nevajag dzīvot Amerikā. Tur, kur tu esi, tur ir darbs, kur ir darbs, – tur ir nauda," vērtēja Māris. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt