Pēc 8 gadiem Īrijā atgriežas Latvijā. Trīnīšu mamma negribēja, lai bērni augtu svešumā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Aizbraukšanas iemesli mēdz būt dažādi. Agneses Žīgures iemesls bija mīlestība.

Ar savu nu jau vīru Agnese iepazinās Latvijā. Puisis strādāja Īrijā, kurp bija devies finansiālu apsvērumu pēc. Atvaļinājuma laikā atbrauca uz Latviju, un jaunieši satikās. Abi gadu dzīvoja starp divām valstīm - Latviju un Īriju. Agnese tolaik bija pametusi studijas medicīnā, saprotot, ka tā nav viņas joma, un strādāja bankā. 20 gados dzima doma visu pamest un mīlestības dēļ doties pie drauga uz Zaļo salu. “Savādāk es diez vai būtu braukusi,” sēžot kafejnīca Jelgavā, viņa sarunā ar LSM.lv nosaka.

Atbraucēju stāsti

Piecos stāstos parādīsim dažādus iemeslus, kāpēc jauni cilvēki, kādu laiku dzīvojot ārzemēs, tomēr nolemj atgriezties Latvijā. 

Jauno sievieti tolaik interesēja arī karjeras maiņa. Medicīnas vietā viņu vairāk piesaistīja māksla. Došanās uz Īriju 2008. gadā deva iespēju visu sākt no gala. Piemēram, studēt interjera dizainu. 

Kādā valodā jūs runājat?

Leikslipa, kur jaunais pāris dzīvoja, atrodas apmēram 20 kilometrus no Dublinas. Agnese saka, uz angliski runājošo valsti devusies ar labām valodas zināšanām. Tāpēc jau mēnesi pēc atbraukšanas atrada darbu veikalu tīklā “Tesko”. Darba meklēšanas process toreiz bijis tāds - uzraksti CV un nes uz potenciālajām darba vietām. Tā viņa fiziski iznēsāja savu uz lapas uzrakstīto dzīves gājumu un prasmes. Jau pirmās nedēļas laikā potenciālie darba devēji sāka zvanīt un aicināt uz pārrunām. No tām izkristalizējās divi piedāvājumi, viens no tiem veikalu tīklā “Tesko”. Agnese saka, šis darbs bija tuvāk mājām, arī citi nosacījumi bijuši labi, tāpēc teikusi “jā” vārdu. Sākusi kā pakotāja, tad strādājusi preču kontrolē, iekšējā audita nodaļā. 

Prasu, kas bija lielākais kultūršoks? Agnese, kura jau aizbraucot labi pārvaldīja angļu valodu, smaidot saka - lielākais šoks bija valoda. Īriem ir īpatnējs akcents, kas dažādās salas vietās atšķiras. Tāpēc neviens nebrīnās, dzirdot, kā īrs īram prasa: “Kādā valodā tu runā?” Agnese stāsta - no Galvejas atbraukušo dublinieti var nesaprast. Tāpēc sākumā  bija problēmas ar valodu akcenta dēļ. Nevarējusi saprast, ko viņai prasa vai saka. Taču tas ātri vien iegājies. Īri ir arī saprotoši un atsaucīgi pret iebraucējiem. Savas vēstures dēļ piedzīvojuši lielus migrācijas viļņus, īri saprot, kā ir atbraukt uz svešu valsti un sākt visu no gala.  

Kas vēl bija savādāk nekā mājās? Agnese smejas - bāru kultūra. Īri nemīl sēdēt mājās. Pēc darba viņi pārmet žaketes pār plecu un dodas uz vietējo bāru. Agnese saka, Latvijā bārošanu tik ļoti nepraktizē. Vismaz tolaik, kad viņa no Latvijas pārcēlās uz Īriju. Bet īri ir lieli dziedātāji un tas arī atšķirot Latvijas krogus no īru lokāliem. Tajos bieži skan dzīvā mūzika, kuru pavada apmeklētāju līdzi dziedāšana. Īri līdzīgi kā latvieši ir labi dziedātāji! Un krogos ir populāras īru tradicionālās dejas. Tas svešumā sievietei patika - īru māka atpūsties un neķert kreņķi. 

Krogu kultūru atbraucēji apguva ātri. Agnese stāsta, ka īri dzīvi tver mierīgāk, bez stresa. Sākumā šķitis jocīgi, ka uz ielas ar tevi sveicinās pilnīgi svešinieki. Pietiek vien ar kādu saskatīties, un viņš jau atmāj sveicienu! Arī ārzemnieku izteiktā pieklājība - atliek vien kādam uz ielas uzskriet virsū, kā uzreiz seko atvainošanās.   

Vēl īriem patīk ēst ārpus mājas. Agnese saka, lielākā daļa īru mājās negatavo. Tā vietā nopērk jau gatavu ēdienu, ko atliek vien uzsildīt un likt uz šķīvja. Darbā jaunākās kolēģes teikušas, ka gatavot nemaz nemāk, smejas Agnese. “Burciņēdienu pērk!” Latviešu pāris gan gatavojuši paši, šo ieražu no īriem nepārmantojuši. Šad tad arī uz restorānu izgājuši. Grūti bijis pierast arī pie klimata. Skarbs. Daudz līst, pūš vēji.  

Atvaļinājumi Latvijā

Īrijā dzīvojuši mājā, kuru īrējuši kopā ar kādu latvieti. Tas arī bija teju vienīgais kontakts ar latviešiem Īrijā, kur ir liela mūsējo kopiena. Tā iekārtojies, ka draugi Īrijā bijuši citi iebraucēji - poļi, slovāki, lietuvieši. Labi draugi bijuši kāds pāris - slovāks, kurš apprecējis polieti un dzīvo Īrijā.

Agnese tikai pēc gadiem uzzinājusi, ka viņas darbā arī bijuši trīs latvieši, bet darba laiki nesakrituši, tāpēc nesatikušies. Tāpēc latviski runājuši teju tikai mājās. 

Agnese saka -Latvijas pietrūcis. Sevišķi tuvinieku, ģimenes. Tāpēc visus garākos atvaļinājumus  pāris pavadīja Latvijā. Uz dzimteni devās trīs reizes gadā. Pietrūcis arī latviešu kultūras. Lai gan īri svin Ziemassvētkus, tas nenotiek tā, kā Latvijā. Piemēram, Ziemassvētku laikā, kad Latvijā teju visas bodes ciet, īriem darbs neapstājas. Nozīmīgāki pēc viņas pieredzes ir Otrie Ziemassvētki. Tad veikalus aizslēdz un viss apstājas. Taču Jāņus tur neviens nesvin. Interesanti, ka Lieldienas ir dienas, kad nepārdod alkoholu. “Viņiem tādas īpatnības, kādu  mums svētkos nav.” Vēl Agnese sapratusi, ka īri ir lieli futbola fani un kaislīgi derību slēdzēji. Un šopomāni. 

Gadu nostrādājusi, Agnese paralēli darbam sāka arī interjera dizaina studijas. Šīs prasmes tagad viņa izmanto hobija līmenī. Tolaik, dzīvojot Īrijā, šķitis, ka dzīves līmenis tur ir labāks:  atļauties varēja vairāk, preces lētākas, bet pakalpojumi dārgāki. Tagad, trīs gadus jau esot Latvijā, Agnese saka, arī te ir labas iespējas dzīvot komfortabli. Sevišķi, ja ir valodu zināšanas. Tomēr viņa Īrijā nodzīvoja astoņus gadus, viņas vīrs -12.   

Agnese "dabas viesistabā" Stāķos, kuru veidojusi bērnības draudzene māksliniece Linda Riņķ...
Agnese "dabas viesistabā" Stāķos, kuru veidojusi bērnības draudzene māksliniece Linda Riņķe

Bērnus gribēja audzināt dzimtenē

2011. gadā pāris apprecējās. Kā pienākas - Latvijā. Var teikt, ka tad pamazām sākās atgriešanās stāsts. Datums, kad sāks kravāt koferus, nebija nosprausts. Agnese neslēpj, vienu brīdi pat domājuši palikt Īrijā. Vīrs esot bijis lielāks Īrijas fans nekā viņa, vairāk iedzīvojies. Sievietei pietrūcis ģimenes. Tad, kad nolēma, ka tomēr dzīvi saistīs ar Latviju, abi sāka krāt naudu īpašuma iegādei. Pirms tam vairāk baudījuši dzīvi.

Īpašuma iegāde Jelgavas pusē bijis viens no soļiem Latvijas virzienā. “Sapratām, ka ir laiks braukt mājās.” Abi vēlējās veidot ģimeni. Sieviete negribēja, lai bērni dzimst un aug svešumā. “Gribējās, lai ir vecmammas klāt, tuvinieki,” saka Agnese. Lai nav kultūras atšķirību un lai ar omi nav jāsazinās ar tulka palīdzību. “Varbūt bija bailes, ka angļu valoda pārņems latviešu valodu, ja viņi augs angliskā vidē.” Ģimenē tikai viņa arī vīru prot angliski, citiem šī valoda ir sveša.

Šobrīd Agnese audzina trīnīšus. Divgadniekiem tiek mācītas abas valodas - gan latviešu, gan angļu. Agnese smejas, ka angļu valoda bērniem padodas labāk!  

Taču, atgriežoties pie sarunas par Īriju, Agnese saka, tur bērnu audzināšana izmaksātu dārgāk. Ja nav omes, tad jāmeklē dārziņš. Tas vienam bērnam izmaksātu apmēram 700 eiro. Un vēl - īru bērni ilgi nekļūst patstāvīgi. Tur pieņemts, ka vecāki gādā par studijām, tās apmaksā. Bērni ir arī izlutinātāki, jo vecāki var vairāk atļauties.  Agnese saka, viņi arī lutina, bet nav pārmērību. Sieviete saka, viņa vēlas, lai bērni saprot, ka nekas no gaisa nekrīt un dažreiz, lai kaut ko iegūtu, ir jāpārvar grūtības. Piemēram, tādas, kādas pārvarējuši abi ar vīru - svešā valstī ieguvuši jaunu izglītību, pieredzi un tagad šīs zināšanas var pielietot Latvijā.

Lai gan atgriezties gribējies, bijis arī nedaudz bail, vai Latvijā viss sanāks! Tāpēc

atbraukuši, Īrijā atstājot drošības spilvenu. Agnese skaidro, tur var paņemt karjeras pārtraukumu. Tādu kā garāku atvaļinājumu, pēc kura var atkal atgriezties strādāt.

“Bijām nodrošinājušies, ja te nekas nesanāks, lai ir iespēja atgriezties tur. Mēs esam tādi, kas vairāk plāno, nodrošinās ar visu.” Taču braukt atpakaļ nevajadzēja. 

Teju uzreiz pēc atbraukšanas pieteicās mazuļi. Agnesei bija arī darba piedāvājumi, bet viņa nolēmusi grūtniecību pavadīt brīvsolī. Bijuši arī iekrājumi, kas ļāva dzīvot bez stresa. Kad trīnīšiem bija gads un četri mēneši, viņa sāka strādāt. “Facebook” atrada darba piedāvājumu. Latvijas uzņēmums “Printful” meklējis cilvēkus ar labām angļu valodas zināšanām, bija jāstrādā ar klientiem ārzemēs. Agnese uz labu laimi pieteicās un darbu dabūja. Sieviete saka, viņai patīk arī tas, ka var strādāt no mājām un būt kopā ar ģimeni, nav stunda jāpavada ceļā uz Rīgu. Tagad, kad bērniem ir jau divi gadi, sieviete studē - Latvijas Lauksaimniecības universitātē apgūst ekonomiku. Sapratusi, ka tā ir lieta, kas padodas.

Prasu, vai Latvijas rīkotās ārzemnieku atgriešanās akcijas palīdzējušas pieņemt lēmumu braukt atpakaļ? Agnese nogroza galvu. Nē! Tās nav pat pamanījuši. Vai vajag mudināt cilvēkus atgriezties? Viņa saka, iespējams, bet tas ir ļoti privāts lēmums. Daudzi latvieši trimdā ir iesakņojušies, sevišķi tie, kuriem Īrijā dzīvo bērni. Kas mudinātu atgriezties? Agnese saka -  iespējams, labs darbs. Bet tādu profesionālis Latvijā var atrast. Grūtāk ir laukos, kur valda bezdarbs. Taču sieviete ir pārliecināta, ka viss ir katra paša rokās. Piemēram, viņas vīrs Īrijā studējis interneta mārketingu, profesiju, kas pirms aizbraukšanas uz Īriju vēl pat neeksistēja, bet tagad ir pieprasīta.

Agnese saka, viņi vairs Īrijā neatgriezīsies. Esot tur, likās, ka Latvijā dzīve paiet bez viņiem. Neredzot tuviniekus un tuviniekiem neredzot viņus. Gribējies būt kopā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti