Pēc 12 gadiem Spānijā atgriezties mājās un uzsākt biznesu. Ineses un Vitalio stāsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

“Uz mājām atveda bērni,” tā pēc 12 Spānijā pavadītiem gadiem saka alūksniete Inese Driņina. Viņa Latvijā atgriezusies kopā ar vīru – spāni Vitalio – un abām meitām, tagad Alūksnē  izveidojusi savu biznesu, kura ideju noskatījusi, strādājot Spānijā. Kāda ir motivācija pēc tik ilga prombūtnes laika atgriezties?

“Tā ir mūsu Cepurītes sala, ko jūs redzat man aiz muguras, tā ir mīlnieku saliņa, tā mēs viņu saucam, savā ziņā tur ir sava aura, un šī ir tā vieta, kur man ļoti patika nākt,” stāsta Inese.

Pēc 12 gadiem Spānijā atgriezties mājās un uzsākt biznesu. Ineses un Vitalio stāsts
00:00 / 05:53
Lejuplādēt

Ar Inesi Latvijas Radio tiekas Alūksnes parkā, vietā, kur paveras gleznaina ainava uz Cepurītes salu, un tagad, rudenī, Alūksne tik tiešām ir apskates vērta.

“Alūksnē parks rudenī – tā ir fantastiska vieta, kur mēs atnākam, te mēs izbrienam cauri lapām kopā ar bērniem, izspēlējamies, apskatāmies vāveres, dzeni, paklausāmies putnu dziesmās, atnākam ziemā paskatīties uz sarkankrūtīšiem. To tu Spānijā neredzēsi, Spānijā, jā, tur ir papagailīši, tur ir baloži, bet tas nav tas,” pauž Driņina.

Uz Spāniju Inese devās, kā jau daudzi jaunieši, gan lai iepazītu citas zemes, gan arī lai strādātu, darbs bija viesmīlības nozarē, un sākums, kā stāsta Inese, nebūt nebija viegls.

“No sākuma sāku strādāt kā viesmīļa palīgs, bez valodas, diemžēl angļu valoda tur vispār  nedarbojās, un tad man nācās mācīties, kā tas saucas, kā tas, visu pierakstīt. Iepazinos ar savu vīru, viņam vajadzēja man pa burtiem saukt vārdus, es sēdēju pie telefona, šķirstīju vārdnīcu, meklēju, ko tas nozīmē, nebija viegli. Pirmie gadi bija ļoti grūti, tieši pirmais gads bija tā, ka vispār gribējās – viss, es nevaru, es iešu prom, pēc tam – nē, man lepnums neatļauj. Zini kā, – aizlēca uz ārzemēm, asti pacēlusi, un ko tagad – vilkšos atpakaļ ar asti kājstarpē? Nē, man tas nav raksturīgi, un tā nocīnījos 12 gadus,” viņa atceras.

Doma par atgriešanos Latvijā, kā stāsta Inese, radusies reizē ar meitu piedzimšanu, jo sākts izvērtēt visus plusus un mīnusus, kādi ir, dzīvojot Spānijā, un kādi Latvijā.

Viņa saka: “Man nācās bērnu atstāt auklītei, kad meitai palika četri mēneši, bija jāiet strādāt, tev pazūd saikne ar tavu bērnu. Mēs visu laiku steigā, jo mums ir darbs, mēs bērnu neredzam, pat vietējie barselonieši teica – šeit bērnus var atļauties tikai vai nu lielas ģimenes, vai nu tie, kam ir daudz naudas, jo tā sistēma tur ir, godīgi sakot, drastiska. Tev vērtību skala, kā ģimenē ienāk bērns, mainās, tu vairs nedomā par sevi, bet kas būs ar bērnu un viņa bērnību, kādu es iedomājos, – es viņu neredzēju tur. Es esmu augusi Alūksnē, man ir bijušas pļavas, meži, viss tepat, daba, ezers.”

Inese stāsta, ka izšķiršanās pamatā ir bijuši gan drošības, gan arī materiālie apsvērumi. 

“Man kā strādājošai mātei maksāja 100 eiro mēnesī, bet, ja es nestrādāju, man nemaksā neko, bet bērnam apģērbs tur maksā kā pieaugušam cilvēkam. Mūsu bērnudārzi nemaksā tādu naudu kā tur, – es maksāju 400 eiro mēnesī par to. Ja man bērns slimoja mājās, neskatoties uz to, vai bērns iet uz dārziņu vai ne, man bija jāmaksā tie 400 eiro mēnesī. Tad, ko tev dod tie 100 eiro, ko dod valsts; kur ir pamperi, kur apģērbs, kur viss pārējais? Un tev tur ārzemēs, ja bērns saslimst, ''zilo lapu'' neviens nedod, kā šeit, Ja tur man bērnu ieliek slimnīcā, tad man iedod ''zilo lapu'', lai es esmu ar bērnu tikai tikmēr, kamēr viņš ir slimnīcā,” norāda Driņina.

Inese Driņina un Vitalio.
Inese Driņina un Vitalio.

Bet pats galvenais, lai atgrieztos, kā vērtē Inese, – ir jābūt skaidrībai, ko darīsi Latvijā, tāpēc arī Alūksnē īstenota Spānijā noskatīta ideja par pakalpojumu sniegšanu mīksto mēbeļu tīrīšanā, iegādāta tehnika, un tagad Inesei ir savs uzņēmums, par klientu trūkumu arī neesot jāsūdzas. Bet bija jādomā arī par to, ko Latvijā darīs Vitalio. Viņa darbības joma tagad ir tūrisms.

Inese stāsta: “Atvērām “Latvia Rivers”, mājaslapu izveidojām, lai vairāk darbotos ar tūrisma piesaistīšanu no ārzemēm, tas ir vairāk ar Spāniju, bet mūsu mērķis bija arī Vācija, Anglija, lai brauc tūristi uz šejieni. Tā bija pamatideja, ar ko nodarboties, bet diemžēl ar pandēmiju mums nācās diezgan sašaurināt to mūsu darbības loku un līdz ar to mūsu darbs aizgāja ar vietējiem tūristiem.”

Par izšķiršanos doties uz Latviju Vitalio saka, – vispirms ir jāpatīk vietai, kur izvēlies dzīvot. Šajā ziņā un ar klimatu problēmu nav, bet toties ne tik viegli ir ar valodas apgūšanu.

“Problemātiski ir tas, ja dzīvo tādā mazā pilsētiņā, kā Alūksne, – komunikācija ar cilvēkiem, protams, valoda; nav to kursu, ka tev kāds palīdzētu apgūt latviešu valodu, mazpilsētā cilvēki ir vairāk noslēgti, viņi neiziet tā brīvi uz komunikāciju,” spriež Vitalio.

Taču Latvijā Vitalio ir bijis arī daudz pozitīvu pārsteigumu. Inese atzīmē: “Mans vīrs atbrauca, un pirmais, ko viņš ēda, viņš ņēma vienkārši novārītu, pliku kartupeli un viņu baudīja. Pilnīgi cita garša. Kartupeļu pankūkas šeit izcept, tas ir vienkārši kaut kas fantastisks, man Spānijā ar viņu kartupeļiem nesanāca, bet te parastie ceptie kartupeļi, te pat gaļa citādāk smaržo un garšo nekā tur; te ir svaigs gaiss, miers, klusums. Man bija tā, ka es mājās savā istabā pamodos no rīta, atvēru acis un – klusums, bērni blakus un tā sajūta, ka es esmu mājās, beidzot savās mājās.”

Inese vērtē, ka Spānijā pavadītie 12 gadi ir devuši gan labu pieredzi, gan arī sapratni, ka ne vienmēr kaimiņa dārzā āboli ir tie saldākie.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti