Paulas ceļš: stāstīt, lai dzīvotu
Režisora Andreja Verhoustinska un scenārija autores Henrietas Verhoustinskas filma "Paula un ceļš" ir dziļi personīgs stāsts par jaunas sievietes ceļu, sastopoties ar krūts vēzi. Ideja par filmu radusies, kad tās autori apmeklējuši Paulas Tisenkopfas iniciētu izstādi "Paštrokšni", kurā gana drosmīgi tiek izstāstīts stāsts par cīņu ar slimību un sastapšanos ar sevi pašu.
Lai runātu par to, kāpēc šāds parasti dziļi intīms un no citu acīm noslēpts ceļš jāizgaismo, devos pie Paulas. Filma sākas ar epizodi, kur jaunā sieviete ir tikko pārcēlusies uz jaunām mājām. Šis notikums vēl skaidrāk iezīmē jaunās dzīves sākumu – ne tikai šobrīd uzvarētā cīņa ar slimību, bet arī pašai ar un par sevi. "Šobrīd es dzīvoju savu skaistāko dzīvi, kāda man jebkad ir bijusi," viņa atzīst tā, ka nav šaubu, ka tā patiešām ir.
Lai runātu par to, kāpēc šāds parasti dziļi intīms un no citu acīm noslēpts ceļš jāizgaismo, devos pie Paulas. Filma sākas ar epizodi, kur jaunā sieviete ir tikko pārcēlusies uz jaunām mājām. Šis notikums vēl skaidrāk iezīmē jaunās dzīves sākumu – ne tikai šobrīd uzvarētā cīņa ar slimību, bet arī pašai ar un par sevi. "Šobrīd es dzīvoju savu skaistāko dzīvi, kāda man jebkad ir bijusi," viņa atzīst tā, ka nav šaubu, ka tā patiešām ir.
«Caur mani bija šim stāstam jāizskan». Paulas pieredze cīņā ar krūts vēzi filmā "Paula un ceļš"
2019. gada nogalē Paula Tisenkopfa uztaustīja dīvainu bumbuli, 2020. gada 4. martā tika apstiprināts – tas ir krūts vēzis. Sākās garš ārstēšanās ceļš ar operāciju, ķīmijterapiju, staru terapiju, hormonu terapiju. Šī pieredze Paulai lika dusmoties uz pasauli, taču vienlaikus tā ļāva izcīnīt savu pirmo lielo uzvaru, ļāva pieņemt drosmīgus lēmumus un mainīt dzīvi, viņa atklāja filmā "Paula un ceļš".
Diagnoze – krūts vēzis
"Vispār intuitīvi es nojautu, ka briest kaut kas, es nojautu jau 2019. gada nogalē. Tas tiešām nav melots, jo es atceros arī tīri fiziski, es salīdzinoši strauji novājēju. Es vienmēr esmu bijusi ļoti slaida, bet es kaut kā īsā laikā paliku vēl slaidāka, zaudēju vairākus kilogramus.
No otras puses, protams, tajā mirklī, kad es uztaustīju to bumbuli, likās nereāli kaut kas tāds manam vecumam," stāstīja Paula.
Nosūtījumu pie onkologa viņa saņēma 4. februārī, pēc tam sekoja mēnesi garš un mokošs neziņas posms, jo, lai apstiprinātu konkrētu diagnozi, bija jāveic biopsija.
"Biopsija nozīmē, ka tiek paņemts ar tādu smalku adatiņu šūnu paraugs, kas tiek histoloģiski izpreparēts un tālāk laboratorijas apstākļos tiek noteikts, vai tas ir ļaundabīgs, un, ja ir ļaundabīgs, tad kāda konkrēta veida," skaidroja Paula.
"Man tika diagnosticēts krūts vēzis. Krūts vēzis pirmajā stadijā. Pirmais cilvēks, kuram es uzrakstīju īsziņu, bija mana māsa," viņa atklāja.
Paulas māsa, tāpat kā vecāki, līdzpārdzīvoja un atbalstīja Paulu visa ārstēšanās procesa laikā, taču viņi nebija vienīgie ģimenes locekļi, kuriem bija jāpaziņo par smago diagnozi – Paula ir mamma diviem bērniem.
"Es neslēpu neko no bērniem. Es teicu bērniem, ka mammai ir šāda slimība. Kas ir interesanti, ka meita (tolaik septiņus gadus veca) acīmredzot kaut kur publiskajā telpā, jo mums ģimenē nav bijusi šāda pieredze līdz šim, bija dzirdējusi, ka tā ir tāda nopietna lieta," stāstīja Paula.
"Bērnus es arī tam gatavoju. Es atceros, kā es bērniem tolaik teicu, ka mammai tagad būs jādzer tādas zālītes, no kurām mammai noies mati, un kādu laiku mammai matu nebūs," viņa piebilda.
Ārstēšanās plāns
Paula atzina, ka pēc savas diagnozes uzzināšanas viņu pārņēma lielas dusmas. Savā ziņā viņa bija apvainojusies uz visu pasauli un uz dzīvi par to, ka tas notiek tieši ar viņu. Bija brīži, kad viņa juta tikai dusmas, taču rokas netika nolaistas.
"Manā gadījumā pēc tam sekoja ārstēšana. Sākumā operācija, kas bija ļoti veiksmīga, jo izdevās izgriezt visu audzēju un arī saglabāt krūti. Pēc operācijas bija sešu mēnešu pauze un pēc tam ķīmijterapija, kas ilga laikam kādus četrus mēnešus, no 30. aprīļa līdz 20. augustam. Pēc tam atkal neliela pauze, pēc tam staru terapija, pēc kuras tika nozīmēta arī hormonu terapija uz kopumā pieciem gadiem, kas ir vienkārši iekšķīgi lietojami medikamenti," stāstīja Paula.
"Tajā pašā laikā neviens nedod garantiju, ka no šīm terapijām kāda vai visas trīs kopā patiešām samazinās risku, ka manī varētu atkal atgriezties slimība. 100 procentus neviens negarantē.
Ko tas nozīmē? Visu mūžu man būs jādzīvo ar nedrošību, ar kārtējām bailēm, ka tu nekad nezini – varbūt tas var atkārtoties, varbūt tas var atnākt atpakaļ," viņa atzina.
Ceļa sākumā dzimst ideja par izstādi
Paralēli savai cīņai ar krūts vēzi, Paula apņēmās neklusēt par savu pieredzi un kopā ar komandu izveidoja izstādi "Paštrokšņi".
"Caur mani bija šim stāstam jāizskan," viņa uzsvēra.
Vēl pirms dzima ideja par izstādi, par to, ka viņas pieredze varētu tikt atspoguļota tik plašā mērogā, Paulai radās ideja iemūžināt gatavošanos ķīmijterapijai – atvadīšanos no saviem garajiem matiem.
"Es piezvanīju savai kolēģei un teicu – klausies, man būs ķīmijterapija, man ir sajūta, ka kaut kas ir jādara, ka kaut kas ir jādara ar tiem matiem, ka varbūt vienkārši varam ar to paspēlēties, nu kaut ko izdarām, pirms tie mati paši izkrīt," atminējās Paula.
"Bija skaidrs, ka mati izkritīs, tur nav variantu, bet es vismaz varu paņemt kaut ko savās rokās un pati tos nogriezt, vismaz kaut ko paņemt savā pārziņā," viņa piebilda.
Tā Paula kopā ar komandu trīs dienu garumā dokumentēja to, kā viņa pakāpeniski atvadās no saviem garajiem matiem, izdzīvojot dažādus bērnības matu griezumus, atgriežoties bērnības burvīgajās atmiņās un sajūtās, ko vēlāk ikvienam bija iespējams redzēt izstādē.
"Tas bija mans ceļš, mana gatavošanās tai neizbēgamībai, kas mani gaida, – matu zaudēšanai. It kā šausmīgi smieklīgi – ko tu tur ņemies, kādi mati, mati taču ataugs. Bet tomēr, redzi, ja cilvēkam sāp vēders, uz ielas neviens nepateiks, ka viņam sāp vēders. Bet no vēža nav iespējams noslēpties, pat ļoti gribot. Es atceros, kā es mēģināju noslēpties cepurītēs un saulesbrillēs, bet tāpat man vienu dienu varēja piesēsties klāt kaut kāds čalis un sākt stāstīt, kā viņa tēvs no vēža nomira," skaidroja Paula.
Viņa atzina, ka daudzi izstādes izveidošanu par tik smagu un personīgu pieredzi uzskata par lielu drosmi, bet viņa pati to redz kā iespēju palīdzēt citām sievietēm, kas ir gājušas, iet vai vēl tikai ies šo ceļu, kā iespēju ar to iepazīties gan cilvēkiem no malas, gan tuviniekiem.
"Piemēram, mana mamma tā arī neuzgāja otrajā stāvā uz "Paštrokšņu" izstādi. Viņa atnāca uz atklāšanu, viņa piedalījās, mani apsveica un priecājās kopumā par to, ka es no šī visa sava skaudrā pieredzes stāsta esmu spējusi tādu sociāli nozīmīgu projektu realizēt kopā ar komandu, bet viņa tā arī nesaņēmās uziet augšā, viņai tas bija pārāk sāpīgi un pārāk smagi. Un es to absolūti respektēju un saprotu," Paula piebilda.
Zemākais punkts
Taču, lai izstāde varētu tapt, Paulai bija jāuzvar cīņa ar krūts vēzi, cīņa, kurā bija daudz sāpīgu un smagu brīžu.
"30. maijā man ir dzimšanas diena, un es principā visu dienu pavadīju dīvānā, jo divas dienas pirms manas dzimšanas dienas bija bijusi ķīmija, un tās pirmās četras, piecas dienas ir tās trakākās. Starplaikā starp ķīmijterapijas kursiem viss ir okej, bet tās pirmās dienas ir tādas salīdzinoši nejaukas. Man nebija slikta dūša, es nevēmu, bet man bija milzīgas sāpes, kas ir līdzīgas, kad cilvēkam ir gripa, kad lauž kaulus, visu ķermeni, pat muskuļus," stāstīja Paula.
"Tā bija tāda diezgan nejauka sajūta.
Es domāju – paskaties Paula, tev ir 32 gadi, spogulī skatīties negribas, un vēl viss reāli sāp. Tas bija brīdis, kas man bija iekšēji ļoti sāpīgs.
Arī pēc tam jūnijs, līdz pat Jāņiem, bija izaicinošs. Es atceros, kā es vienu dienu runāju ar savu terapeiti un viņai teicu – zini, man ir sajūta, ka es vienkārši sevi pati iznīcinu. Kādu mazu brīdi, starp manu dzimšanas dienu un Jāņiem, es biju pašā zemākajā punktā, kad man tiešām likās, ka viss ir ļoti, ļoti slikti," viņa atzina.
Jaunas dzīves sākumā
Šobrīd, kad pagājis ilgs laiks kopš Paulas zemākā punkta, viņa, kā pati norādīja, ir gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē jaunas dzīves sākumā.
"Jaunas mājas, jauna mīlestība, jauns projekts. Viss ir jauns. Tā ir tik ļoti forša sajūta, bet tajā pašā laikā arī kaut kādā mērā tāda kā atbildība, jo
šobrīd viss ir tik labi un skaisti, ka es gandrīz katru vakaru pie sevis domāju – lūdzu, lūdzu, man neko vairs nevajag, tikai neatņem to, kas man ir," viņa atklāja.
Paralēli tam Paulas ceļš cīņā ar vēzi joprojām turpinās, jo hormonu terapija, kad katru rītu jādzer zāles, ilgst piecus gadus. Turklāt tā izraisa priekšlaicīgas menopauzes simptomus.
"Man jābūt pateicīgai patiesībā, ka man šāda hormonu terapija var būt iespējama, jo ir dažādi vēža šūnu paveidi, kas nemaz neņem pretī hormonu terapiju. Man faktiski ir iespēja izmantot vēl vienu terapiju, kas mazina teorētiski recidīva risku," atzina Paula.
"Bet ko tā hormonu terapija dara? Man ir 33 gadi šodien, un es esmu menopauzē. Redziet, man vispār nav ko sūdzēties, man ir divi bērni, bet jautājums par to, vai man jebkad mūžā varētu būt vēl viens bērns, pat ja es to ļoti, ļoti gribētu, ir neskaidrs. Kā sieviete, kurai ir 33 gadi, tāds vitāli foršs vecums, nu, es nevarētu teikt, ka es par to raudu un pārdzīvoju, bet nupat nesen man tas nedaudz iedūra," viņa secināja.
Vēzis ļāva pieņemt drosmīgus lēmumus
"Es vispār kā cilvēks tādu savu neatkarību un autonomiju esmu ieguvusi pēc slimības. Un tādā ļoti plašā izpratnē. Esmu emocionāli daudz neatkarīgāka no vecākiem, no māsas, no draugiem, no sabiedrības kopumā, no kaut kādām normām un standartiem. Es jūtu, ka manī ir tāds daudz neatkarīgāks un spēcīgāks kodols," atzina Paula.
Viņa vērtēja, ka brīdī, kad uz mirkli izdevās pārvarēt bailes, tostarp bailes no neizveseļošanās, viņa patiesībā pa īstam sāka dzīvot.
"Savā veidā mans saslimšanas un atveseļošanās stāsts, iespējams, ir pat tāda pirmā īstā cīņa, kam es pati esmu izgājusi cauri, bez citu palīdzības. Protams, nosacīti bez citu palīdzības, tur bija ļoti daudz cilvēku – ārsti, kas tik vēl ne, bet tādā ziņā, ka tas bija kaut kas, kam man bija jāiziet vienai pašai cauri," stāstīja Paula.
"Man kā jebkuram cilvēkam ir ļoti bail no nezināmā, spert soli nezināmajā, tajā, kas tev ir svešs, kur tu nejūties droši. Vienalga, kas tas būtu, tie var būt dažādi lēmumi – pārtraukt attiecības, mainīt darbu, vēl kaut kas. Tas vienmēr saistīts ar kaut kādu neziņu un to, ka nav garantijas, kas būs tālāk.
Bet tā dzīve rāda, ka tieši tad, kad tu uzdrošinies iet pa to taku, kur tu nezini, kas būs aiz tā līkuma, kas pavērsies vai kāda aina tev būs pēc pārsimt metriem vai lielāka noieta gabala, tieši tur jau arī ir tā burvība," viņa skaidroja.
"Paskatoties tagad retrospektīvi uz saviem lēmumiem, arī tiem, kas ir pēc atveseļošanās pieņemti, tie ir gana drosmīgi lēmumi. Es agrāk tādus nebūtu pieņēmusi, man būtu ļoti grūti tādus pieņemt, bet, re kā, es lecu, eju pa to nezināmo taku, un viss skaisti atrisinās. Tā ainava, ko es ieraugu, tā ir tāda, par kuru es pat nesapņoju," uzsvēra Paula.
Diagnoze – krūts vēzis
"Vispār intuitīvi es nojautu, ka briest kaut kas, es nojautu jau 2019. gada nogalē. Tas tiešām nav melots, jo es atceros arī tīri fiziski, es salīdzinoši strauji novājēju. Es vienmēr esmu bijusi ļoti slaida, bet es kaut kā īsā laikā paliku vēl slaidāka, zaudēju vairākus kilogramus.
No otras puses, protams, tajā mirklī, kad es uztaustīju to bumbuli, likās nereāli kaut kas tāds manam vecumam," stāstīja Paula.
Nosūtījumu pie onkologa viņa saņēma 4. februārī, pēc tam sekoja mēnesi garš un mokošs neziņas posms, jo, lai apstiprinātu konkrētu diagnozi, bija jāveic biopsija.
"Biopsija nozīmē, ka tiek paņemts ar tādu smalku adatiņu šūnu paraugs, kas tiek histoloģiski izpreparēts un tālāk laboratorijas apstākļos tiek noteikts, vai tas ir ļaundabīgs, un, ja ir ļaundabīgs, tad kāda konkrēta veida," skaidroja Paula.
"Man tika diagnosticēts krūts vēzis. Krūts vēzis pirmajā stadijā. Pirmais cilvēks, kuram es uzrakstīju īsziņu, bija mana māsa," viņa atklāja.
Paulas māsa, tāpat kā vecāki, līdzpārdzīvoja un atbalstīja Paulu visa ārstēšanās procesa laikā, taču viņi nebija vienīgie ģimenes locekļi, kuriem bija jāpaziņo par smago diagnozi – Paula ir mamma diviem bērniem.
"Es neslēpu neko no bērniem. Es teicu bērniem, ka mammai ir šāda slimība. Kas ir interesanti, ka meita (tolaik septiņus gadus veca) acīmredzot kaut kur publiskajā telpā, jo mums ģimenē nav bijusi šāda pieredze līdz šim, bija dzirdējusi, ka tā ir tāda nopietna lieta," stāstīja Paula.
"Bērnus es arī tam gatavoju. Es atceros, kā es bērniem tolaik teicu, ka mammai tagad būs jādzer tādas zālītes, no kurām mammai noies mati, un kādu laiku mammai matu nebūs," viņa piebilda.
Ārstēšanās plāns
Paula atzina, ka pēc savas diagnozes uzzināšanas viņu pārņēma lielas dusmas. Savā ziņā viņa bija apvainojusies uz visu pasauli un uz dzīvi par to, ka tas notiek tieši ar viņu. Bija brīži, kad viņa juta tikai dusmas, taču rokas netika nolaistas.
"Manā gadījumā pēc tam sekoja ārstēšana. Sākumā operācija, kas bija ļoti veiksmīga, jo izdevās izgriezt visu audzēju un arī saglabāt krūti. Pēc operācijas bija sešu mēnešu pauze un pēc tam ķīmijterapija, kas ilga laikam kādus četrus mēnešus, no 30. aprīļa līdz 20. augustam. Pēc tam atkal neliela pauze, pēc tam staru terapija, pēc kuras tika nozīmēta arī hormonu terapija uz kopumā pieciem gadiem, kas ir vienkārši iekšķīgi lietojami medikamenti," stāstīja Paula.
"Tajā pašā laikā neviens nedod garantiju, ka no šīm terapijām kāda vai visas trīs kopā patiešām samazinās risku, ka manī varētu atkal atgriezties slimība. 100 procentus neviens negarantē.
Ko tas nozīmē? Visu mūžu man būs jādzīvo ar nedrošību, ar kārtējām bailēm, ka tu nekad nezini – varbūt tas var atkārtoties, varbūt tas var atnākt atpakaļ," viņa atzina.
Ceļa sākumā dzimst ideja par izstādi
Paralēli savai cīņai ar krūts vēzi, Paula apņēmās neklusēt par savu pieredzi un kopā ar komandu izveidoja izstādi "Paštrokšņi".
"Caur mani bija šim stāstam jāizskan," viņa uzsvēra.
Vēl pirms dzima ideja par izstādi, par to, ka viņas pieredze varētu tikt atspoguļota tik plašā mērogā, Paulai radās ideja iemūžināt gatavošanos ķīmijterapijai – atvadīšanos no saviem garajiem matiem.
"Es piezvanīju savai kolēģei un teicu – klausies, man būs ķīmijterapija, man ir sajūta, ka kaut kas ir jādara, ka kaut kas ir jādara ar tiem matiem, ka varbūt vienkārši varam ar to paspēlēties, nu kaut ko izdarām, pirms tie mati paši izkrīt," atminējās Paula.
"Bija skaidrs, ka mati izkritīs, tur nav variantu, bet es vismaz varu paņemt kaut ko savās rokās un pati tos nogriezt, vismaz kaut ko paņemt savā pārziņā," viņa piebilda.
Tā Paula kopā ar komandu trīs dienu garumā dokumentēja to, kā viņa pakāpeniski atvadās no saviem garajiem matiem, izdzīvojot dažādus bērnības matu griezumus, atgriežoties bērnības burvīgajās atmiņās un sajūtās, ko vēlāk ikvienam bija iespējams redzēt izstādē.
"Tas bija mans ceļš, mana gatavošanās tai neizbēgamībai, kas mani gaida, – matu zaudēšanai. It kā šausmīgi smieklīgi – ko tu tur ņemies, kādi mati, mati taču ataugs. Bet tomēr, redzi, ja cilvēkam sāp vēders, uz ielas neviens nepateiks, ka viņam sāp vēders. Bet no vēža nav iespējams noslēpties, pat ļoti gribot. Es atceros, kā es mēģināju noslēpties cepurītēs un saulesbrillēs, bet tāpat man vienu dienu varēja piesēsties klāt kaut kāds čalis un sākt stāstīt, kā viņa tēvs no vēža nomira," skaidroja Paula.
Viņa atzina, ka daudzi izstādes izveidošanu par tik smagu un personīgu pieredzi uzskata par lielu drosmi, bet viņa pati to redz kā iespēju palīdzēt citām sievietēm, kas ir gājušas, iet vai vēl tikai ies šo ceļu, kā iespēju ar to iepazīties gan cilvēkiem no malas, gan tuviniekiem.
"Piemēram, mana mamma tā arī neuzgāja otrajā stāvā uz "Paštrokšņu" izstādi. Viņa atnāca uz atklāšanu, viņa piedalījās, mani apsveica un priecājās kopumā par to, ka es no šī visa sava skaudrā pieredzes stāsta esmu spējusi tādu sociāli nozīmīgu projektu realizēt kopā ar komandu, bet viņa tā arī nesaņēmās uziet augšā, viņai tas bija pārāk sāpīgi un pārāk smagi. Un es to absolūti respektēju un saprotu," Paula piebilda.
Zemākais punkts
Taču, lai izstāde varētu tapt, Paulai bija jāuzvar cīņa ar krūts vēzi, cīņa, kurā bija daudz sāpīgu un smagu brīžu.
"30. maijā man ir dzimšanas diena, un es principā visu dienu pavadīju dīvānā, jo divas dienas pirms manas dzimšanas dienas bija bijusi ķīmija, un tās pirmās četras, piecas dienas ir tās trakākās. Starplaikā starp ķīmijterapijas kursiem viss ir okej, bet tās pirmās dienas ir tādas salīdzinoši nejaukas. Man nebija slikta dūša, es nevēmu, bet man bija milzīgas sāpes, kas ir līdzīgas, kad cilvēkam ir gripa, kad lauž kaulus, visu ķermeni, pat muskuļus," stāstīja Paula.
"Tā bija tāda diezgan nejauka sajūta.
Es domāju – paskaties Paula, tev ir 32 gadi, spogulī skatīties negribas, un vēl viss reāli sāp. Tas bija brīdis, kas man bija iekšēji ļoti sāpīgs.
Arī pēc tam jūnijs, līdz pat Jāņiem, bija izaicinošs. Es atceros, kā es vienu dienu runāju ar savu terapeiti un viņai teicu – zini, man ir sajūta, ka es vienkārši sevi pati iznīcinu. Kādu mazu brīdi, starp manu dzimšanas dienu un Jāņiem, es biju pašā zemākajā punktā, kad man tiešām likās, ka viss ir ļoti, ļoti slikti," viņa atzina.
Jaunas dzīves sākumā
Šobrīd, kad pagājis ilgs laiks kopš Paulas zemākā punkta, viņa, kā pati norādīja, ir gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē jaunas dzīves sākumā.
"Jaunas mājas, jauna mīlestība, jauns projekts. Viss ir jauns. Tā ir tik ļoti forša sajūta, bet tajā pašā laikā arī kaut kādā mērā tāda kā atbildība, jo
šobrīd viss ir tik labi un skaisti, ka es gandrīz katru vakaru pie sevis domāju – lūdzu, lūdzu, man neko vairs nevajag, tikai neatņem to, kas man ir," viņa atklāja.
Paralēli tam Paulas ceļš cīņā ar vēzi joprojām turpinās, jo hormonu terapija, kad katru rītu jādzer zāles, ilgst piecus gadus. Turklāt tā izraisa priekšlaicīgas menopauzes simptomus.
"Man jābūt pateicīgai patiesībā, ka man šāda hormonu terapija var būt iespējama, jo ir dažādi vēža šūnu paveidi, kas nemaz neņem pretī hormonu terapiju. Man faktiski ir iespēja izmantot vēl vienu terapiju, kas mazina teorētiski recidīva risku," atzina Paula.
"Bet ko tā hormonu terapija dara? Man ir 33 gadi šodien, un es esmu menopauzē. Redziet, man vispār nav ko sūdzēties, man ir divi bērni, bet jautājums par to, vai man jebkad mūžā varētu būt vēl viens bērns, pat ja es to ļoti, ļoti gribētu, ir neskaidrs. Kā sieviete, kurai ir 33 gadi, tāds vitāli foršs vecums, nu, es nevarētu teikt, ka es par to raudu un pārdzīvoju, bet nupat nesen man tas nedaudz iedūra," viņa secināja.
Vēzis ļāva pieņemt drosmīgus lēmumus
"Es vispār kā cilvēks tādu savu neatkarību un autonomiju esmu ieguvusi pēc slimības. Un tādā ļoti plašā izpratnē. Esmu emocionāli daudz neatkarīgāka no vecākiem, no māsas, no draugiem, no sabiedrības kopumā, no kaut kādām normām un standartiem. Es jūtu, ka manī ir tāds daudz neatkarīgāks un spēcīgāks kodols," atzina Paula.
Viņa vērtēja, ka brīdī, kad uz mirkli izdevās pārvarēt bailes, tostarp bailes no neizveseļošanās, viņa patiesībā pa īstam sāka dzīvot.
"Savā veidā mans saslimšanas un atveseļošanās stāsts, iespējams, ir pat tāda pirmā īstā cīņa, kam es pati esmu izgājusi cauri, bez citu palīdzības. Protams, nosacīti bez citu palīdzības, tur bija ļoti daudz cilvēku – ārsti, kas tik vēl ne, bet tādā ziņā, ka tas bija kaut kas, kam man bija jāiziet vienai pašai cauri," stāstīja Paula.
"Man kā jebkuram cilvēkam ir ļoti bail no nezināmā, spert soli nezināmajā, tajā, kas tev ir svešs, kur tu nejūties droši. Vienalga, kas tas būtu, tie var būt dažādi lēmumi – pārtraukt attiecības, mainīt darbu, vēl kaut kas. Tas vienmēr saistīts ar kaut kādu neziņu un to, ka nav garantijas, kas būs tālāk.
Bet tā dzīve rāda, ka tieši tad, kad tu uzdrošinies iet pa to taku, kur tu nezini, kas būs aiz tā līkuma, kas pavērsies vai kāda aina tev būs pēc pārsimt metriem vai lielāka noieta gabala, tieši tur jau arī ir tā burvība," viņa skaidroja.
"Paskatoties tagad retrospektīvi uz saviem lēmumiem, arī tiem, kas ir pēc atveseļošanās pieņemti, tie ir gana drosmīgi lēmumi. Es agrāk tādus nebūtu pieņēmusi, man būtu ļoti grūti tādus pieņemt, bet, re kā, es lecu, eju pa to nezināmo taku, un viss skaisti atrisinās. Tā ainava, ko es ieraugu, tā ir tāda, par kuru es pat nesapņoju," uzsvēra Paula.
Kas gan es tāda esmu?
Ideja par filmu radusies kā reakcija uz Paulas pausto vēstījumu jau minētajā izstādē. Viņa tagad spilgti atceras, kā piezvanījusi Henrieta Verhoustinska, kuru ar vīru esot iedvesmojis izstādē pieredzētais stāsts.
Ideja par filmu radusies kā reakcija uz Paulas pausto vēstījumu jau minētajā izstādē. Viņa tagad spilgti atceras, kā piezvanījusi Henrieta Verhoustinska, kuru ar vīru esot iedvesmojis izstādē pieredzētais stāsts.
“
"Mēs gribam taisīt par tevi dokumentālo filmu," viņi teikuši.
Un Paula tad teju nokritusi no krēsla. Jo tas uzskaitījums – filmas par Raimondu Paulu, Lidiju Doroņinu-Lasmani, Birutu Delli un citiem pašai licis domāt – bet kāpēc es? Viņa sākotnēji bijusi skeptiska. "Protams, no vienas puses ir izrādīts liels gods, un tā ir unikāla iespēja, bet no otras puses man tiešām bija tā sajūta – kas es tāda būtu, lai kāds man tādu uzmanību pievērstu?". Taču filmas autori bijuši neatlaidīgi un jau pēc pusstundas ieradušies pie Paulas un pārliecinājuši, ka tas ir jādara.
"Acīmredzot mana dalīšanās ar slimības pieredzi un atklātība kādam ir noderīga," saka Paula. "Un tā, iespējams, arī man pašai ir galvenā motivācija, kāpēc es piekritu filmai – apziņa, ka cilvēkus, kuri iet līdzīgu ceļu šobrīd, šādi pieredzes stāsti ļoti spēcina. Atceros pati sevi pirms diviem ar pusi gadiem, kad saņēmu diagnozi.
“
Likās, ka man līdzās esošie cilvēki turpina dzīvot savu dzīvi, kamēr man ir šī jaunā realitāte, un īsti nav ar ko parunāt, jo līdz galam jau viņi mani nesapratīs."
Paula tolaik, kad pirms divarpus gadiem atklāja diagnozi, protams, meklēja internetā blogus, klausījās podkāstus par un ap cilvēkiem, kas izgājuši cauri tam, kas viņai bijis vēl priekšā. Un tas ļoti palīdzējis.
Stāsts kā terapija
Jāpiebilst, ka filmā būs lasāmi vairāki stāsti, jo sajūtu un pieredzes fiksēšana nav sākusies vien pirms jau minētā gada, kad dzima ideja par filmu. Paulas slimības ceļš ticis dokumentēts jau no paša sākuma, sākot ar pakāpenisku atvadīšanos no matiem, kur jaunā sieviete izdzīvo dažādus griezumus. Kopā ar operatoru Rolandu Briedi dokumentēts arī laiks, kad Paulai bija jāpieredz arī intensīvais ārstēšanās periods ar staru terapiju un ķīmijterapiju. Toreiz vēl nav bijusi skaidrība, ko ar šo materiālu darīt, bet iekšējā sajūta teikusi – ir jāturpina. Filmā, protams, ir arī režisora Andreja Verhoustinska uzņemtās ainas un papildus tam filmas autori apmācījuši Paulu, kā rīkoties ar "go pro" kameru, un ar to tad viņa braukusi uz Nepālu, uz Alpiem un filmējusi atsevišķas epizodes arī šeit pat Latvijā.
Stāsts kā terapija
Jāpiebilst, ka filmā būs lasāmi vairāki stāsti, jo sajūtu un pieredzes fiksēšana nav sākusies vien pirms jau minētā gada, kad dzima ideja par filmu. Paulas slimības ceļš ticis dokumentēts jau no paša sākuma, sākot ar pakāpenisku atvadīšanos no matiem, kur jaunā sieviete izdzīvo dažādus griezumus. Kopā ar operatoru Rolandu Briedi dokumentēts arī laiks, kad Paulai bija jāpieredz arī intensīvais ārstēšanās periods ar staru terapiju un ķīmijterapiju. Toreiz vēl nav bijusi skaidrība, ko ar šo materiālu darīt, bet iekšējā sajūta teikusi – ir jāturpina. Filmā, protams, ir arī režisora Andreja Verhoustinska uzņemtās ainas un papildus tam filmas autori apmācījuši Paulu, kā rīkoties ar "go pro" kameru, un ar to tad viņa braukusi uz Nepālu, uz Alpiem un filmējusi atsevišķas epizodes arī šeit pat Latvijā.
“
Tā acīmredzot bija mana pašterapija, jo man tas bija ļoti svarīgi," tā Paula pamato, kāpēc vajadzēja dokumentēt un publiskot stāstu, ko daudzi izvēlas paturēt vien sev.
Viņai bijis svarīgi saprast, ko šajā situācijā, kad ārstu konsīlijs ir nozīmējis dažādas manipulācijas un rekomendācijas, kam viņa arī sekojusi, var darīt pati, lai mēģinātu sev palīdzēt.
"Un tad man uznāca tas impulss kaut ko ar tiem matiem darīt. Tik smieklīgi, tik sievišķīgi! Es zināju, ka mati no ķīmijterapijas izkritīs," saka Paula, un tie izkrīt lielākā daļā gadījumu. "Toreiz man nebija doma, ka tā būs izstāde. Pilnīgi nemaz, bet bija sajūta, ka to gribas piefiksēt un laiks rādīs, kā tas tiks izmantots. Taču šajā radošajā projektā man process bija daudz svarīgāks nekā rezultāts. Tas bija ļoti terapeitisks process. Kaut kādā ziņā atbrīvojoties no matiem, pamazām es izdzīvoju tos dažādos bērnības griezumus." Kopumā tie bijuši četri – sākusi ar gariem matiem, tad atgriezusies savā bērnības "karē", pēc tam bērnības "podiņā", tad bijusi "zēngalviņa", kas arī piedzīvota vēl mazai esot un tad visbeidzot matu nodzīšana līdz 9 milimetriem kā tāda simboliska sagatavošanās tam, ka arī tie atlikušie milimetri neizbēgami izkritīs.
"Un tad man uznāca tas impulss kaut ko ar tiem matiem darīt. Tik smieklīgi, tik sievišķīgi! Es zināju, ka mati no ķīmijterapijas izkritīs," saka Paula, un tie izkrīt lielākā daļā gadījumu. "Toreiz man nebija doma, ka tā būs izstāde. Pilnīgi nemaz, bet bija sajūta, ka to gribas piefiksēt un laiks rādīs, kā tas tiks izmantots. Taču šajā radošajā projektā man process bija daudz svarīgāks nekā rezultāts. Tas bija ļoti terapeitisks process. Kaut kādā ziņā atbrīvojoties no matiem, pamazām es izdzīvoju tos dažādos bērnības griezumus." Kopumā tie bijuši četri – sākusi ar gariem matiem, tad atgriezusies savā bērnības "karē", pēc tam bērnības "podiņā", tad bijusi "zēngalviņa", kas arī piedzīvota vēl mazai esot un tad visbeidzot matu nodzīšana līdz 9 milimetriem kā tāda simboliska sagatavošanās tam, ka arī tie atlikušie milimetri neizbēgami izkritīs.
Pēc tam jau nākusi apjausma, ka iesāktais ir jāturpina un savākts ir apjomīgs materiāls, kas ir stāsta vērts. Paplašinot projekta radošo komandu, tapa izstāde "Paštrokšņi" par slimības pieredzes stāstu. "No šīs sākotnējās "bez konkrēta nodoma" aktivitātes mēs beigās izveidojām izstādi ar daudz plašāku vēstījumu, kas pāraug mana personīgā stāsta robežas.
“
Lai arī es biju šīs izstādes galvenā varone, izstāde nebija par mani. Tas bija daudz plašāks vēstījums, kas kaut kādā ziņā attiecas uz mums katru – vai spējam "sadzirdēt" paši sevi, savu iekšējo balsi, ko izstādē esam nodēvējuši par "paštroksni".
Par izstādi viņa tagad ir ļoti lepna. "Es domāju, mēs izdarījām lielu un svētīgu darbu un caur šo projektu iedrošinājām daudzus cilvēkus primāri jau pašiem sev atzīt šīs nevienkāršās, sāpīgās pieredzes," vēl piebilst Paula. Viņai bijis svarīgi destigmatizēt sarunas par vēzi. Ik pa laikam viņa saņemot ziņu no sievietēm, kas iet līdzīgu ceļu, un viņām ir palīdzējis stāsts, ar ko dalījusies Paula. "Jo redzi, es visu laiku apšaubu, vai vajadzēja? Arī par šo filmu. Vai vajag tā dalīties, tik ļoti atkailināties?
Bet katra šāda ziņa, ko es saņemu vai no pazīstama, vai sveša cilvēka, mani iedrošina, vieš ticību, ka tas ir tā vērts. Ka šādi mēs viens otram sniedzam atbalstu."
Bet katra šāda ziņa, ko es saņemu vai no pazīstama, vai sveša cilvēka, mani iedrošina, vieš ticību, ka tas ir tā vērts. Ka šādi mēs viens otram sniedzam atbalstu."
Kailums, kas nodod
Klausoties, kā Paula stāsta par matiem, nevar nedomāt par to, kāpēc tie mūsdienu kultūrā aizvien tik svarīgi? Kāpēc tik grūti ir paskatīties uz vēža slimnieku, kurš zaudējis matus?
"Mati nav tikai mati. Tajos ir tik daudz nozīmes iekodētas," saka Paula. "Mums, sievietēm, tā, pirmkārt, ir rota un skaistuma simbols. Ir taču arī labo un slikto "matu dienas". Mati ir daļa no mūsu tēla, no mūsu identitātes, no mūsu būtības. Iedomājies, cilvēkam atliek nomainīt matu krāsu un griezumu, kad, šķiet, viņš nomaina vizuālo identitāti, un viņu uz ielas nevar atpazīt. Matiem esam piešķīruši arī simboliskas nozīmes, piemēram, ir kultūras, kur mati tiek aizsegti vai noskūti.
Klausoties, kā Paula stāsta par matiem, nevar nedomāt par to, kāpēc tie mūsdienu kultūrā aizvien tik svarīgi? Kāpēc tik grūti ir paskatīties uz vēža slimnieku, kurš zaudējis matus?
"Mati nav tikai mati. Tajos ir tik daudz nozīmes iekodētas," saka Paula. "Mums, sievietēm, tā, pirmkārt, ir rota un skaistuma simbols. Ir taču arī labo un slikto "matu dienas". Mati ir daļa no mūsu tēla, no mūsu identitātes, no mūsu būtības. Iedomājies, cilvēkam atliek nomainīt matu krāsu un griezumu, kad, šķiet, viņš nomaina vizuālo identitāti, un viņu uz ielas nevar atpazīt. Matiem esam piešķīruši arī simboliskas nozīmes, piemēram, ir kultūras, kur mati tiek aizsegti vai noskūti.
“
Tātad matos mēs esam iekodējuši kaut kādu nozīmi. Ko nozīmē, ka tu slēp matus un ko tieši otrādi, ka tu tos atklāj?
Dažādās kultūrās, dažādos kontekstos mati runā paši par sevi," tā Paula.
Viņasprāt, matos ir visa šī sociāli konstruētā simbolika, ko mēs jau nolasām gandrīz neapzināti. "Un vēl, kas ir īpaši sāpīgi tādiem cilvēkiem kā man, kas ir izgājuši cauri ķīmijterapijai, ir, šis pilnīgais bezmatu stāvoklis," piebilst Paula. Ķīmijterapijas posmā bijušas dienas, kad jutusies arī lieliski. Vasara, viņa ir pie jūras, varbūt pat dzer vīnu un jūtas labi, taču tas izskats! "Tas, ka man nav neviena mata nekur, mani nodod. Man nav nekādu iespēju paslēpties. Tas tēls, absolūtais kailums kā tāds rēgs visu laiku mani pavada un principā jau iet pa priekšu." Tas atgādinājis, ka nav ļauts justies labi, pat, ja pati tā nav jutusies.
Ceļš pie sevis
Paula tagad priecājas, ka filmas tapšanas procesā iemācījusies strādāt ar "go pro" kameru. Taču viņas lielākā mācība ir tā, ka viss šis ceļš būtiski ir mainījis pašu.
Viņasprāt, matos ir visa šī sociāli konstruētā simbolika, ko mēs jau nolasām gandrīz neapzināti. "Un vēl, kas ir īpaši sāpīgi tādiem cilvēkiem kā man, kas ir izgājuši cauri ķīmijterapijai, ir, šis pilnīgais bezmatu stāvoklis," piebilst Paula. Ķīmijterapijas posmā bijušas dienas, kad jutusies arī lieliski. Vasara, viņa ir pie jūras, varbūt pat dzer vīnu un jūtas labi, taču tas izskats! "Tas, ka man nav neviena mata nekur, mani nodod. Man nav nekādu iespēju paslēpties. Tas tēls, absolūtais kailums kā tāds rēgs visu laiku mani pavada un principā jau iet pa priekšu." Tas atgādinājis, ka nav ļauts justies labi, pat, ja pati tā nav jutusies.
Ceļš pie sevis
Paula tagad priecājas, ka filmas tapšanas procesā iemācījusies strādāt ar "go pro" kameru. Taču viņas lielākā mācība ir tā, ka viss šis ceļš būtiski ir mainījis pašu.
“
"Šis gads ir lielais pārmaiņu gads. Pārmaiņas primāri ir dziļi iekšējas – manas attiecības pašai ar sevi, veids, kā es domāju par dzīvi, pasauli, par sevi tajā.
Tagad ar laika distanci var atzīt, ka slimības pieredze mani ir transformējusi, lai cik klišejiski arī tas skan. Es dzīvoju daudz lielākā pateicībā, novērtējot visu labo, kas man ir dots. Esmu pieņēmusi un iemīlējusi sevi, kas nebūt nav pašsaprotami.
Šīs iekšējās pārmaiņas ir novedušas līdz pārmaiņām arī ārējā pasaulē. Tas skar ne tikai mani pašu, bet arī to, kas ir ap mani – attiecības, līdzcilvēkus, notikumus, projektus. Dzīve cauri šai nevienkāršajai pieredzei ir mani aizvedusi tur, kur es ilgstoši esmu gribējusi būt – mīlestībā un priekpilnā būšanā," tā Paula ilustrē savu pēdējo lielo ceļojumu.
Šobrīd viņa turpina ārstēties. Tablete dienā un regulāras pārbaudes, taču smagais terapijas posms ir noslēdzies. Tagad atliek ļoti sekot līdzi veselības stāvoklim.
Šīs iekšējās pārmaiņas ir novedušas līdz pārmaiņām arī ārējā pasaulē. Tas skar ne tikai mani pašu, bet arī to, kas ir ap mani – attiecības, līdzcilvēkus, notikumus, projektus. Dzīve cauri šai nevienkāršajai pieredzei ir mani aizvedusi tur, kur es ilgstoši esmu gribējusi būt – mīlestībā un priekpilnā būšanā," tā Paula ilustrē savu pēdējo lielo ceļojumu.
Šobrīd viņa turpina ārstēties. Tablete dienā un regulāras pārbaudes, taču smagais terapijas posms ir noslēdzies. Tagad atliek ļoti sekot līdzi veselības stāvoklim.
“
Es regulāri pa Stradiņiem staigāju. Negribu teikt, ka jūtos tur kā mājās, bet kā savējā gan," viņa smaida.
Tagad ar laika distanci var atzīt, ka slimības pieredze mani ir transformējusi, lai cik
"Skaidrs, ka pakausī kaut kāds satraukums vienmēr būs," Paula vēl piebilst. Un, viņasprāt, tā jau ir instinktīva nolemtība – vajadzība izdzīvot. Taču vienlaikus viņa nedomā par recidīva risku, kas varētu būt iespējami. Izdara, kas jāizdara un aizmirst. "Man ir daudz, par ko citu domāt!" viņa smejas tik sirsnīgi, ka nav iespējams nenoticēt, ka šis Paulai tiešām ir bijis viens skaists gads.
"Skaidrs, ka pakausī kaut kāds satraukums vienmēr būs," Paula vēl piebilst. Un, viņasprāt, tā jau ir instinktīva nolemtība – vajadzība izdzīvot. Taču vienlaikus viņa nedomā par recidīva risku, kas varētu būt iespējami. Izdara, kas jāizdara un aizmirst. "Man ir daudz, par ko citu domāt!" viņa smejas tik sirsnīgi, ka nav iespējams nenoticēt, ka šis Paulai tiešām ir bijis viens skaists gads.