Lamins pat nevarējis noticēt, kad saņēmis sava advokāta īsziņu ar statusa piešķiršanas intervijas datumu. „Vau! Tajā dienā es biju ļoti priecīgs. Jo biju domājis, ka tas nekad nenotiks.”
Tas gan nenozīmē, ka viņa pieteikums tiks apstiprināts, tagad vienkārši jāgaida: „Tu neko nevari darīt, viss ir viņu rokās. Viņi izvērtēs manu stāstīto, dokumentus un atbildēs.”
Dzimtā pilsēta Farafeni atrodas netālu no Gambijas robežas ar Senegālu – vienu no vairākām valstīm, kuras Lamins šķērsoja ceļā uz Eiropu. Viņa trīs brāļi un mamma Binta joprojām dzīvo Gambijā un nekur negrasās braukt.
Brāļi strādā, lai uzturētu ģimeni. Lamins saka, ka mamma vairs nav jauna, bet īsti nezina, cik viņai gadu: „Ap 60-70,” viņš rēķina. Jau aprit trešais gads, kopš pēdējo reizi sarunājies ar mammu – sazvanījies no Lampedūzas. Tā ir Itālijas sala, kurā tolaik bieži piestāja jūrā izglābto migrantu kuģi.
„Viņai nav telefona,” skaidro Lamins. Kāds paziņa ciemojies dzimtajā pilsētā un norunājis, ka piezvanīs Laminam un iedos viņa mammai telefonu. Daudz par to Lamins runāt nevēlas, ietur ilgas pauzes.
„Man viņu [piederīgo] ļoti pietrūkst, neviens nejustos priecīgs par ko tādu.” Jūtas slikti arī tādēļ, ka, viņaprāt, bērniem ir pienākums sazināties ar saviem vecākiem: „Mamm, kā tev iet, ceru, ka jūties labi. Lai viņa zinātu, ka man viņa rūp, izrādītu mīlestību.” Ja būtu iespēja, Lamins zvanītu mammai katru dienu.
Eiropā mēs kļūstam par draugiem
Nikoteras patvēruma meklētāju centrs iekārtots daudzstāvu ēkā, kurā iepriekš bijusi viesnīca. Ielas malā joprojām stāv izbalējusi norāde. Tā Itālijā ierasts – attālākās pilsētās, kur vairs nav tik daudz tūristu, izmitina patvēruma meklētājus. Dzīvo divatā vienā istabā, katru mēnesi saņem 75 eiro kabatas naudu. Tie, kuri te ir ilgāk, atrod kādu sezonas darbu, piemēram, novāc vai iepako apelsīnus, sezonas beigās darbiniekus atlaiž. Lamins uz Nikoteru atbraucis februārī, un viņam darba pagaidām nav.
Lamins vientuļš Nikoterā nejūtas: „Kā gan, visu laiku esmu kopā ar cilvēkiem.” Ik pa brīdim uz ielas sasveicinās un aprunājas ar kādu. Viņi ir tūkstošiem kilometru attālumā no mājām. Tāpēc te meklē savējos, kļūst par draugiem, lai gan nāk no dažādām valstīm un runā atšķirīgās valodās.
“Gambijā mēs viens otru nepazinām, mēs nenākam no vienas apkārtnes, neesam no vienas cilts. Bet Eiropā, tiklīdz dzirdu kādu runājam, es uzreiz sapratīšu, ka viņš nāk no Gambijas, Senegālas, Nigērijas vai Mali.”
Tā arī ar Abdullu, ar viņu kopā veselu gadu Lamins dzīvojis dzīvoklī, 10 minūšu vilciena braucienā no Nikoteras. „Viņš ir mans labākais draugs,” par Laminu saka Abdulla.
Abdulla ir vecāks par Laminu, Itālijā ir ilgāk – piecus gadus, jau saņēmis savu statusu, var legāli strādāt un noīrēt mājokli. Bez viņa ziņas Lamins neko nedara: „Viņš ir labs cilvēks [..], viņš dod labus padomus. Es iepriekš daudz nedomāju par izglītību, viņš teica, ka tā ir pirmā lieta, kas man jājautā [patvēruma meklētāju centra vadībai].
Lai gan Lamins pārcēlies uz patvēruma meklētāju centru, lai turpinātu gaidīt atbildi par savu statusu, abi joprojām satiekas un sazvanās.
Abdulla palīdzējis Laminam iemācīties itāliešu valodu, tagad viņš runā un saprot citu teikto. Tas Itālijā ir svarīgi – īpaši mazās pilsētās nav daudz cilvēku, kuri prastu angļu valodu. Arī centra darbinieki runā tikai itāliski.
Ja neievērosi noteikumus, lūgs aiziet
Lamins noslēpj mikrofonu, kad redz, ka patvēruma meklētāju centra darbinieks nāk sasveicināties. Viņš brīdinājis, ka pie viņa ieradīsies ciemiņš no Latvijas, bet nevēlējies teikt, ka tikšanās saistīta ar radio reportāžu par viņa dzīvi Itālijā. Baidījies, ka tas mainīs centra darbinieku attieksmi pret viņu.
Lamins negrib darīt neko, kas vadībai varētu nepatikt. Tādēļ lūdz atļauju, pirms fotografēt vai filmēt savu istabu. Centra notiekumos minēts, ka katru dienu jāparakstās, ka esi uz vietas, nedrīkst gatavot ēst istabiņās. Pēdējais noteikums Laminu skumdina, jo labprāt pagatavotu zemesriekstu sautējumu, kuru Gambijā sauc par „domada”.
Sautē saldo kartupeli, ķirbi, burkānus, tapioku vai citus dārzeņus, var pievienot gaļu, ēd kopā ar rīsiem.
Centra vadība Laminam fotografēt vai filmēt neļauj. Arī tas esot pret noteikumiem.
„Viņi var lūgt pamest centru, ja neievērosim noteikumus. Katrai vietai ir savi noteikumi. Es tur dzīvoju, visu gribu darīt pareizi.”
Neraugoties uz to, ka Eiropā daļa sabiedrības runā par migrācijas ierobežošanu, Lamins neuzskata, ka tas ir bija nepareizi – kāpt laivā un šķērsot Vidusjūru. Viņš uz Eiropu devās ceļgala traumas dēļ – mājās nebija ne naudas, ne iespēju ārstēties.
“Tas nav nekas nelegāls! Kad eiropieši devās uz Āfriku,” Lamins atsaucas uz Āfrikas kolonizāciju, „vai viņus sauca par nelegāliem? Nē! Kāpēc mūs sauc par nelegāliem?”
Eiropā naida ir par daudz
Par migrāciju politiķi Itālijā runā daudz, lai gan atbraucēju ir simt reizes mazāk nekā iepriekšējos gados. Skaļākajam – vicepremjeram Mateo Salvīni – ļoti labi veicās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Un tas var mainīt arī spēku samēru Itālijas iekšpolitikā.
„Tas naids, tā ir par daudz,” Lamins raksturo Itālijas un citu valstu politiķus. Viņaprāt, politiķi sēj naidu sabiedrībā, jo tiem jāmedī vēlētāju balsis. „Vai nu imigranti vai islāms,” tās labas tēmas, kuras izmantot. „Paskatieties kaut vai uz Itāliju!”
Lamins ir musulmanis. Saruna notiek tieši Ramadāna laikā un viņš gavē – no rītausmas līdz septiņiem vakarā viņš neko neēd un nedzer.
„Es lūdzos, gavēju. Es to neslēpju, esmu lepns, ka esmu musulmanis.”
Gambijā pat neesot varējis iedomāties, ka reliģija var būt tēma, kas sanaido cilvēkus. „Kad pienāca Ziemassvētku laiks, priecājās visi, tieši tāpat ar mūsu [musulmaņu] svētkiem Tobaski.” Lamins runā par Upurēšanas svētkiem – islāmticīgā pasaule tad piemin Ābramu, kurš bija gatavs upurēt savu dēlu Dievam.
„Mēs visi esam cilvēki. Mums jāciena vienam otru un jāizturas labi vienam pret otru. Nav svarīgi, kādā krāsā tu esi – melnā, brūnā, zaļā, dzeltenā, mums visiem ir vienas asinis, un mums jāpalīdz vienam otram.
Lamins jau trešo gadu gaida Itālijas atbildi, vai varēs šeit palikt. Viņš nav dusmīgs, nav izmisis. „Dažreiz ir jāstājas pretī grūtībām,” savu attieksmi skaidro Lamins. „Ja gribi būt veiksmīgs rīt, ir jāsāk ar mazumiņu. Es nezinu par citiem, bet es gribu stāties kaut kam pretī.”
Viņš iemācījies itāliešu valodu, grib turpināt mācīties, grib strādāt – viesnīcā, restorānā, varbūt apelsīnu fermā. Patvēruma meklētāju centrā viņš nejūtas kā cietumā, jo Itāliju negrib pamest, neraugoties uz to, ka Itālijā ir ļoti liels bezdarbs.
Ja viņa pieteikumu noraidīs, Lamins sniegs apelāciju un mēģinās vēlreiz.
