Patvaļīgi barikāžu dalībniekiem atvēra Doma baznīcu. Maijas Stefanes atmiņu stāsts

Barikāžu laiks Maijai Stefanei saistās ar notikumiem Doma baznīcā, jo viņa kopā ar savu kolēģi Māru Zilgalvi, spītējot aizliegumiem, atvēra vaļā baznīcas durvis, lai cilvēki varētu sasildīties, iestiprināties un vajadzības gadījumā arī paglābties. Tā bija vieta, kur sastapās un stiprinājās tūkstošiem barikāžu dalībnieku.

Par spīti šķēršļiem atver baznīcu

Rītā pēc 13. janvāra traģiskajiem notikumiem Viļņā Maijas vīrs, kurš bija zemessargs, jau piecos saņēma zvanu no brāļa un skriešus devās uz Doma laukumu, nezinot, kas viņu sagaida. Sievietē tas raisīja domas, vai arī Rīgā norisināsies līdzīgi notikumi kā kaimiņvalstī.

Jauna sieviete, kura vārīja tēju barikāžu sargiem, kuri nāca uz Doma baznīcu sasildīties

“Tā situācija bija šausmīga. Mums bija mazi bērniņi toreiz, es viņus atstāju kaimiņienei pieskatīt un devos uz darbu Doma muzejā, lai gan bija sestdiena. Naktī trīspadsmit cilvēki bija nogalināti Viļņā, ar tankiem pārbraukti. Tad tā doma radās, ka gadījumā, ja tie tanki nāk Doma laukumā un tos cilvēkus spiež pret ziemeļu sienu, kur viņi paliks?” savas pārdomas sarunā ar LSM.lv atminas Maija. Viņu jau no paša rīta tirdīja doma, ka Doma baznīca jāatver.

Latvijas Tautas frontes 13. janvārī rīkotais protesta mītiņš pret notikumiem Lietuvā sākotnēji bija plānots Doma laukumā, taču to pārcēla uz Daugavas krastmalu. Kad tas bija beidzies, Maija Doma laukumā redzēja sēžam nosalušus cilvēkus.

Nevarēja zināt, cik ilgi būs nepieciešams sargāt stratēģiski svarīgos objektus, tāpēc viņa saprata, ka baznīca jāattaisa. Tam sekoja zvans muzeja vadībai, lai lūgtu atļauju to darīt, taču atļauja netika dota. Varētu šķist, ka noraidošā atbilde noplacināja sievietes entuziasmu, taču gluži pretēji. Viņa atbildēja: “Doma baznīca ir kalpojusi par cietoksni visos laikos – gan plūdos, gan ugunsgrēkos, gan karos. Un arī šodien tā kalpos kā cietoksnis – atļaujiet jūs vai neatļaujiet.”

“Stādieties priekšā – tas bija 1991. gads. Mēs, divas meitenes, lielā Doma baznīca un kategorisks administrācijas aizliegums. Kā jūs domājat? Un mēs to baznīcu atvērām,” viņa atceras lielo uzdrīkstēšanos. Notikumu gaita nebija paredzama, viņas uzņēmās milzīgu risku, bet apņēmīgās sievietes tas nesatrauca: “Man ne mirkli nebija šaubu, ka tas ir jādara.”

Durvis taisa vaļā ar āmuriem un akmeņiem

Lai īstenot ieceri, palīgā ieradās divi puiši no Latvijas Tautas frontes. “Viņi mums palīdzēja ar āmuriem atkalt septiņas Doma baznīcas durvis. Mēs atvērām ziemeļu vārtus, kuri vienmēr ir ciet. Visas atslēgas bija ierūsējušas. Viņi dabūja kaut kādus akmeņus un atcirta vaļā,” trīsdesmit gadus senos notikumus atsauc atmiņā Maija.

Medpunkts Doma baznīcā

Īstenībā baznīcu atvērt sievietes gribēja jau 13. janvārī pulksten divos dienā, taču to izdevās izdarīt četras stundas vēlāk. “Mēs ar kolēģi atvērām baznīcu tautai. Jau tās pašas dienas vakarā pulksten sešos mēs piezvanījām uz Latvijas Radio, lai pavēstītu, ka baznīca ir vaļā. Medpunktu tur ierīkoja vēlāk, sākotnēji tādas domas nemaz nebija,” atklāj sieviete. Maija neatceras, kurā dienā tas notika, taču viņa starp ārstiem sastapa arī savu bērnu dakteri, kas nozīmēja, ka palīdzēt bija ieradušies dažādi mediķi.

Brokastīs puskrūzīte karstas putras

Maija Stefane mūsdienas

Pirmās divas diennaktis bija visgrūtākās, jo Maija ar Māru divatā uzņēma tūkstošiem cilvēku, 48 stundas acis neaizvērušas: “Durvis bija vaļā visu laiku, cilvēki nāca iekšā straumēm, straumēm gāja ārā. Vidēji baznīcā uzturējās divi tūkstoši cilvēku – pa dienu mazāk, bet naktī gan. Cilvēki tur uz soliem gulēja, palikuši zem galvas savus mētelīšus.”

Janvāris toreiz bija ne tikai auksts, bet arī sniegots. Sniegs pielipa pie barikāžu sargu zolēm un krājās uz baznīcas dārgajiem paklājiem. Tie pārvērtās par dubļaina sniega takām, tāpēc, lai tos glābtu, ik pa laikam nācās ar lāpstām sniegu kasīt un nest ārā. Pirmajā vakarā, atverot baznīcas ziedojumu trauciņu, Maija tajā ieraudzīja 21 rubli: “Aizskrēju uz kafejnīcu “Sigulda”, kas atrodas pretī universitātei. Teicu, ka mums barikāžu dalībniekiem vajadzētu pīrādziņus. Meitenes mani ierāva iekšā virtuvē, turzā ielika karstus pīrāgus. Mēs tos atnesām uz Doma baznīcu un katru sagriezām trīs daļās.”

Rīta agrumā baznīcā ienāca kundze gados, kura ieradās ar pirmo autobusu, lai atvestu griķu biezputru. Tā bija ievīstīta sarkanas krāsas dvieļos, lai nezaudētu siltumu. Lai pietiktu visiem, katra krūzīti līdz pusei piepildīja ar kūpošajām brokastīm. “Es vēl līdz šai dienai atceros, kā puiši stāvēja nosalušām rokām, gaidīja karsto putru. Visi klusēja solidāri kā ozoli ar saknēm grīdā,” tā brokastu dalīšana iespiedusies barikāžu dalībnieces atmiņā.  

Nākamajās dienās Doma baznīcas trepes uz ērģelēm bija nokrautas ar tēju un cukuru, ko bija sarūpējuši Latvijas Radio klausītāji, atsaucoties uz aicinājumiem palīdzēt. “Pirmajās dienās iztikām ar 21 rubli un mūsu darbinieku termosiem,” viņa nosaka. Vēlāk tēju vārīja lielā veļas katlā, izmantojot 15 spirāles, kuras ik pa laikam sprāga. 

Stindzinošs klusums

“Cilvēki stāvēja, nerunāja, tik teica: “Mēs nekur neiesim, sadosimies rokās un stāvēsim.” Baznīcā bija kapa klusums. Visi nāca tikai sasildīties, iedzert karstu tēju un devās savās gaitās,” atmosfēru apraksta Stefane. Fona skaņu dažbrīd radīja neliels, pārnēsājams televizors, kurš informēja par aktuālākajiem notikumiem. Pāri Doma laukumam sniedzās skaļruņu skaņas no Latvijas Radio. Maija ir neizsakāmi pateicīga par Latvijas Radio darbu barikāžu laikā: “Tas bija fenomenāli. Labāku sadarbības partneri nevarētu iedomāties, viņi spēja iznest visu to informācijas slodzi. Tas ir nenovērtējami. Mums atlika tikai piezvanīt...”

Sašutums par notikumiem kaimiņu zemē, drosme un tautas saliedētība aizēnoja bailes un neļāva stāvēt malā, noraugoties uz notikumiem, kuri vēsturē ierakstīti trekniem burtiem. “Mums kabatās bija ieliktas zīmītes ar asinsgrupām, ja gadījumā ar mums kaut kas notiek, lai zina,” viņa atceras.

Maija kopā ar kolēģi Doma baznīcā atradās no tās atvēršanas brīža līdz pēdējai dienai, divas nedēļas.

Viņas nesavtīgi rūpējās par ik katru, kurš ienāca baznīcā trauksmainajā 1991. gada janvārī.

Vēsturiskajā brīdī, kad tika attaisītas visas baznīcas durvis, Maijai un viņas kolēģei palīdzēja vīri no Latvijas Tautas frontes. Tajā brīdī, nezinot, kā notikumi attīstīsies, puiši uz papīra gabaliņa uzrakstīja savus vārdus, uzvārdus un adreses, esot gatavi liecināt par notikumiem baznīcā. Diemžēl turpmākajās dienās šī zīmīte pazuda. Sieviete pieļauj, ka vismaz viens no viņiem bija no Bauskas. Lai, iespējams, tiktos un atsauktu atmiņā trīsdesmit gadus senos notikumus, Maija Stefane lūdza atsaukties vīriešus, kuri palīdzēja attaisīt Doma baznīcas durvis – to var darīt, rakstot uz LSM.lv redakcijas e-pastu [email protected].

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt