“Uzreiz, tiklīdz sevi apzinājos, tā arī nonācu. Pat no mazām dienām man bija skaidrs, kas es būšu. Ļoti patika lasīt. Militārā literatūra bija pirmā, ar ko es sāku, un tā tas aizgāja. Kad es piedzimu, vecmāte teica, tas jau būs ģenerālis. Par ģenerāli es neesmu kļuvis, bet tam nav svara. Tad jau bija zināms, kas es būšu,” uzskata Slaidiņš.
Nacionālajos bruņotajos spēkos Jānis ir teju 20 gadus. Tagad viņa ikdienas darba pienākumi saistīti ar politikas un militāro analīzi. Šobrīd visa uzmanība veltīta karadarbībai Ukrainā, un nereti viņš ir redzams medijos, komentējot aktuālos notikumus.
“Ikdienā, pat vakaros, bieži vien pat līdz naktij sekoju līdzi, lai būtu pilnīgi skaidrs, kas tur notiek pa stundām, pa dienām,” viņš stāstīja.
Paralēli dzīvei bruņotajos spēkos Slaidiņš 17 gadus ir nodarbojies ar hokeju un pievērsies militārās vēstures pētījumiem, konkrētāk – Otrajam pasaules karam un latviešu leģionam.
“Varbūt vizuāli no malas liekas, ka viņš ir nopietns un bargs, bet viņš ir ļoti sirsnīgs un izpalīdzīgs. Viņa patriotismu daudziem varētu novēlēt, kā viņš to uztver. Tas arī iet kopā ar viņa interesi par vēsturi, kā viņš iedziļinās vēstures faktos. Viņš ļoti to pēta, un patriotisms tikai pastiprinās, pētot vēsturi,” par kolēģi teica majors Ervīns Mukāns.
Zemessardzes štāba plānošanas virsnieks Andris Abrickis Slaidiņu raksturoja kā ļoti patriotisku, apzinīgu karavīru, kurš ir ar ļoti labu humora devu un ar entuziasmu pilda savus tiešos pienākumus pēc labākās sirdsapziņas: “Viņam patīk jokot. Kolēģi minējuši, ka būtu nepieciešams ieviest burtnīcu, kur varētu dokumentēt viņa citātus.”
Līgo diena, ja vien nav jādodas komandējumā, Slaidiņam parasti paiet kopā ar sievu draugu vai radu lokā, jautri pavadot laiku.
“Parasti es aizbraucu kaut kur uz laukiem, uz zaļumiem. Kādreiz biju dullāks, pa ballēm un tā tālāk, tagad gribas mierīgāk pasēdēt. Es noteikti ātrāk neeju gulēt, kamēr saule nelec. Un noteikti es izskrienu pa lauku, pa rasu, tā kā vajadzētu. Tas ir galvenais,” uzskata Slaidiņš.
