Velta Mītke savu saimniecību Baltinavas pagastā, Latvijas–Krievijas pierobežā, izveidoja 2005. gadā. "Man ir tāds uzvārds Mītke, zemnieku saimniecība "Mītkes", lai nav nekas cits jāizdomā. Tas nav latvisks uzvārds, tas ir vācisks uzvārds. Vīrs man ir vācietis," iepazīstoties, Latvijas Radio par sevi stāstīja saimniece.
Studiju laikā Velta aizbrauca praksē uz Vāciju, kur iepazinās ar savu topošo vīru. Piecus gadus viņi dzīvoja un strādāja vīra dzimtenē. Vācijā piedzima arī viņu trīs bērni, tomēr Veltai gribējās atgriezties Latvijā, un vīrs piekrita.
"Man pilnīgi nekas nepiederēja. Tad sākām pamazām iegādāties sākumā par sertifikātiem un tad kaut ko piepirkām klāt, tad no vecākiem kaut ko mantojām. Tā pamazām savācam to saimniecību kopā," stāstīja Velta.
Saimniecības ēkas, tehnika un arī divas blakus esošas dzīvojamās mājas izkārtotas lielā lokā ar plašu pagalmu. Visapkārt stiepjas līdzeni lauki. Bet sāka viņi te dzīvot mazā vasarnīcas tipa mājiņā.
"Tas bija pliks lauks. Cilvēki šo mūsu māju parasti sauca par vagoniņu. Tad mēs viņu nosiltinājām un arī pagarinājām gan uz vienu galu, gan uz otru, piebūvējām pagrabiņu klāt, no 2007. gada tā mēs šeit dzīvojam," pauda saimniece.
Tagad savā zemnieku saimniecībā Baltinavas pagastā Velta Mītke kopā ar ģimeni apsaimnieko aptuveni 1000 hektārus zemes, no kuriem puse pieder pašiem, otru pusi viņi nomā. Audzē graudaugus: ziemas un vasaras kviešus, auzas, arī griķus. No pagājušā gada viņi ir pārgājuši uz bioloģisko saimniekošanu. Velta saka, ka viņai šobrīd ir interesanti, jo darbs jāplāno citādāk: "Varbūt arī vieglāk, mierīgāk nedaudz, jo darbs tomēr nav tik intensīvs kā tas bija konvencionālajā saimniecībā."
"Mītkēs" strādnieku neesot, viņi cenšas visu darīt paši. Diemžēl pagājušajā gadā Veltas vīrs cieta smagā avārijā un šobrīd viņai darbos vairs nevar palīdzēt. "Puiši man jau ir lieli – vienam 20, otram 18, un meitai ir 15 gadi," atklāja Velta.
"Puiši visu prot un visu dara, un viņiem patīk. Metina paši un labo tehniku. Es braucu ar traktoru, braucu arī ar kombainu. Šobrīd puiši to pārņēmuši savā ziņā, bet es esmu arī kūlusi. Bet nu puiši kuļ, un es esmu tā graudu vedēja no lauka," lepojās Velta.
Lielāko daļu tehnikas viņi iegādājušies un ēkas uzcēluši pašu spēkiem. Nozīmīgākais ieguldījums, kam tika piesaistīta arī Eiropas Savienības nauda, bija graudu kalte.
Ieejot lielajā telpā, kas pilna ar dažādām metāla konstrukcijām, Velta rāda iekārtas un stāsta, kāda kurai funkcija: "Šeit mēs ievedam graudus, šeit mēs viņus attīrām, šķirojam, kaltējam un glabājam. Šī ir katls, tad mēs piepildām viņu pilnu, slēdzam iekšā, kaltējam ar gāzi, tur ir tīrītājs, tas aparāts, kas tīra graudus, sašķiro pēc lieluma. Šeit ir visa vadība un regulēšana, dators, – sēžot un spiežot ar peli, var likt graudiem plūst tur, kur mēs gribam – vai viņus dzenam uz bunkuriem, uz glabāšanu, vai uz kalti, vai uz promiešanu."
Šobrīd gan kaltē viss ir kluss, darbs ir apstājies, un bunkuros glabājas vien graudi sēklai.
"Mēs tiešām ziemā mēģinām atpūsties. Vairāk laika veltīt viens otram," atklāja Velta.
"Lai uzlabotu veselību, es pati uz peldbaseinu braucu. Vajag arī savu ārieni nedaudz uzlabot, veselību un fizisko labsajūtu [uzturēt], jo vasarā jau tam neatliek tik daudz laika."
Baltinavas pagasta pārvaldes vadītāja Sarmīte Tabore stāsta, ka Velta ir arī sabiedriski aktīva un darbojas sieviešu biedrībā "Vaivariņi": "Kopā ejam talkot, gatavojam arī ukraiņiem ziedojumus un ierakumu sveces. Viņa arī sporto daudz un dzied sieviešu vokālajā ansamblī ''Naktsvijole''."
Pārvaldes vadītāja uzsver Veltas Mītkes prasmi bērnos ieaudzināt dzimtenes mīlestību un darba prieku:
"Jaunieši tagad mēdz aizbraukt kaut kur prom, tad Veltiņas bērni ir ar domu palikt te, jo abi puikas mācās Malnavas koledžā un atgriežas mājās saimniekot. Un meitiņa Anna palīdz visos saimniecības darbos, tā ka tas tāds paraugs ģimeniskumam, kādam jābūt latvietim."
