Tagad draiskajā trīsgadniekā grūti atpazīt to mazo puisīti, kurš elpoja tikai ar caurulītes palīdzību un dzīvoja tikai, pateicoties mammas miega badam. Viņam bija iedzimta mēles, mutes un rīkles anomālija un aukslēju šķeltne. Aleksandrs smaka naktīs, un mamma pie viņa gultas gulēt nedrīkstēja.
“Viņš nerunā tik labi kā gribētos, bet viņš cenšas. Viņš ir cīnītājs,” stāsta Aleksandra mamma Natālija Kante. Tagad mazajam Sašam iet labi. Un viņš ir ļoti aktīvs – viņam patīk dziedāt un mēģina arī runāt.
Tētis godīgi atzīst – saglabāt ticību, ka dēls izveseļosies, brīžiem bijis ļoti grūti. “Bija bailes un neziņa, kā būs, šoks. Smagi bija. Tomēr mans bērns, es viņu mīlu,” saka Aleksandra tētis Juris Kante.
Kantes ģimene nebija vieni. Aiz viņiem kā mūris stāvēja gan labdari un ziedotāji, gan novada sociālie darbinieki. “Šis bērns cīnījās par dzīvību. (..) Un arī labi, ka viņi lūdza palīdzību,” saka sociālā darbiniece Ināra Magone.
Mazā Aleksandra mamma vēlreiz saka “paldies” visiem, kas neļāva nolaist rokas un padoties. Gan aparatūra, gan ceļš pie profesoriem uz Vāciju bija iespējams, pateicoties daudzu ziedotāju atbalstam. Gala operācija – traheostomas izņemšana – gan notika Rīgā.
“Šie cilvēki mums palīdzēja no visas sirds, un mēs to ļoti novērtējam,” saka Natālija.
Viens no ģimenes atbalstītājiem ir Normunds Bāgants. Viņš atzīst, ka dažkārt ne tik daudz nauda, cik morāls atbalsts ir vissvarīgākais. “Arī neatteicām palīdzību, ja vajadzēja pieskatīt bērnus. Arī uzklausīt, kad gribas no sirds izrunāties. Tomēr dalīta bēda ir pusbēda,” saka Normunds.
Saša vēl neapmeklē dārziņu. Puisēnam, kura balsi līdz divu gadu vecumam vecāki pat nebija dzirdējuši, rīklē ievietotās caurulītes dēļ nepieciešama rehabilitācija. Bet pēc tam viņš noteikti visu atgūs un, kas zina, varbūt dažu labu vienaudzi vēl apsteigs.