Uzņēmējas raidījumam stāstīja, ka sveces darbnīcā deg pilnīgi katru dienu, ne tikai gada vistumšākajā laikā. Galvenokārt tāpēc, ka sveces no katras partijas nepieciešams notestēt, bet vienlaikus tās rada gaismas un miera sajūtu.
Sveču darbnīcā tiek ne tikai lietas sveces, bet notiek arī sajūtu vakari, koncerti. Uzņēmējas nodarbojas arī ar floristiku, kas abām tuva jau kopš skolas gadiem.
"Es biju tāds dabas bērns, basām kājām vasarās skraidījām pa tuvējiem mežiem. Kā jau katrs padomju laikā audzis bērns, no agras bērnības tiku pieradināta pie darba, pie garajām biešu vagām, siena talkām. Bet, tagad atskatoties, varu teikt, ka man bija ļoti interesanta un piepildīta bērnība," stāstīja Siliņa.
"Skolā gāju uz floristikas pulciņu. Tur bija jāveido sauso ziedu kompozīcijas, kur man bija pat pirmā vietā, un es biju lepna.
Kad pabeidzu vidusskolu Ķegumā, šķita, ka pat varētu iet uz kaut kādiem floristiem, bet tas tajā laikā nebija stilīgi – kā tad tu iesi uz kādu tehnikumu, nē, jāiet augstskolā," viņa turpināja.
Siliņa ieguva sabiedrisko attiecību speciālistes izglītību, un viņas ceļš atpakaļ līdz floristikai un rokdarbiem ilga vairākus gadus. Savukārt Caunīte jau skolas gados saprata – darbs ofisā pie datora nav viņas joma.
"Es gan skaidri zināju, ka iešu uz Rīgas tehnikumu. Gribēju [mācīties] drēbniekos, man tur visādi krāsaini gāja, bet savu izvēli nenožēloju. Izmācījos arī par frizieri, par ko joprojām strādāju," stāstīja Caunīte.
"Radošums jau it kā vienmēr ir manī bijis, bet frizētavā, protams, tev viss ir pa laikiem. Šeit [darbnīcā] es pati esmu sev noteicēja, pati zinu, kas man ir jāizdara. Es mēģinu taupīt sevi. Šī ir tā vieta, kur man to izdodas realizēt," viņa piebilda.
Abas uzņēmējas satikās, pateicoties kopējiem draugiem, paziņām un tam, ka abu bērni mācās vienā skolā. Ideja par kopīgu uzņēmumu gan nenāca uzreiz, tā drīzāk bija vairāku apstākļu veiksmīga sakritība.
"Sākotnēji tas bija tāds tiešām vakars, kad cepām pie Lauras ābolu pīrāgu, un Lauras vīrs piedāvāja, ka re, var aizbraukt un paskatīties, kā top sveces," stāstīja Siliņa.
"Atstājām pīrāgu cepties un aizskrējām līdz Ogres sveču ražotnei. Tajā mirklī neapzinājāmies, ka nonāksim līdz šādam punktam," turpināja Caunīte.
Guvušas iedvesmu, viņas sāka eksperimentēt un pašu mājās gatavot sveces.
"Sākumā pie Lauras viesistabā, vienkārši mazā litra kannītē testējām mazos daudzumos vasku ar pigmentiem, ar visām formulām, ar daktīm," atzina Siliņa.
Pēc izpētes un eksperimentiem, viņu ražotajām svecēm kļūstot arvien pieprasītākām, uzņēmējas pašu rokām iekārtoja savu darbnīcu, saglabājot telpu seno noskaņu.
"Šobrīd ar svecēm, ar gaismu esam radījušas tādu kā miera ostu sev un miera ostu citiem. Es teiktu, ka mēs ar Lauru esam šeit radījušas māju sajūtu, te tiešām ir mūsu otrās mājas," vērtēja Siliņa.
Dienā uzņēmējas var uztaisīt pat 300 sveces, katra svecei caur viņu rokām izejot padsmit reižu – sākot no katla piepildīšanas ar parafīnu, beidzot ar svītru koda uzlīmēšanu.
Sveces uzņēmēju vietnē šobrīd pasūta pat no Amerikas. Viņas novērojušas, ka amerikāņi it sevišķi iecienījuši gaiši zilo krāsu, kamēr latvieši izvēlas tumšākus zemes toņus, visvairāk pārdotā sveču krāsa ir melnā.
Vērtējot nākotnes attīstības iespējas, uzņēmējas uzsvēra, ka viņu mērķis, visticamāk, nav milzīgi apjomi vai rūpnieciska ražošana, jo sveču liešana, koncertu un sajūtu vakaru organizēšana ir abu sirdslieta, nevis galvenais ienākumu avots.
"Man bija pārdomas, vai es gribētu "Un:Te" redzēt kā tādu jau nopietnu sveču ražotni, bet es šobrīd nemāku pateikt, vai gribas, lai mēs izaugam lieli, jo gribas saglabāt to, kas šobrīd ir, – tas, ka tu esi pats tajā procesā, ka tu pats tiešām to svecīti arī izlolo. Tad tu arī esi drošs par to, ko beigās cilvēkam atdod, ka tur viss būs kārtībā," skaidroja Siliņa.
